“Ar lielu baudu lasīju viņas dienasgrāmatu!” Krekle aicina piedalīties konkursā un iepazīt Austru Skujiņu 1
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Mīlu Austru Skujiņu no četrpadsmit gadu vecuma,” saka Maija Krekle, kuras biogrāfiskais romāns “Ilgu putni ar sasietiem spārniem. Austras Skujiņas dzīve un kaislības” tūlīt iznāks atkārtoti.
Jāpiekrīt, ka pusaudzība, agrā jaunība, ir īstais laiks, kad iemīlēt Austras Skujiņas dzeju. Dzidros, skanīgos pavasara vakaros, kad dvēsele šūpojas līdzās strazdu dziesmām starp zemi un debesīm, prātā pašas no sevis nāk rindas “Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot”, “Reiz iemīlēju kādas acis skaistas”, “Mani draugi fantasti jaunie”, “Ņem šo ceriņzaru, lai nav elpot grūt’”. ‘
Bet, lasot rindas “Vairāk par visu es mīlu, dzīvība, tevi,/ vairāk par naudu un slavu, un brīnišķām acīm”, nav iespējams saprast, kā šo pašu dzīvību savām rokām iespējams burtiski iemest Daugavā. Vai Maijai Kreklei, iejūtoties jaunās, kaislīgās dzejnieces dzīvē, traģisko mīklu izdevies atrisināt?
Vai vēl atceraties, kā romāns tapa?
Viss sākās ar to, ka izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore Evija Veide teica: vajadzētu uzrakstīt grāmatu par Austru Skujiņu. Es minstinājos: vai tad es, un ko tad es, neko garu iepriekš neesmu rakstījusi… Bet, kad arī vairāki paziņas jautāja – kāpēc tad ne tu? – sāku pārdomāt. Turklāt, tā kā Austru Skujiņu mīlu no 14 gadu vecuma, es arī vienmēr esmu ļoti interesējusies par viņas dzīvi un traģisko nāvi. Agrajā jaunībā drausmīgi neieredzēju Valdi Grēviņu, kurš viņu pameta. Kaut gan, kad beidzot sāku lasīt Grēviņa dzejoļus, īpaši ciklu “Veca cilvēka dziesmas”, sapratu, ka viņš bijis tiešām brīnišķīgs dzejnieks.
Vienvārdsakot, mani šī tēma aizrāva un tik ļoti, ļoti interesēja, turklāt vēl domāju: ak Dievs, ja nu kāds cits uzraksta tā, kā man pavisam negribētos, lai raksta par Austru Skujiņu! Un tad notika gadījums ar sapni, esmu jau to vairākkārt stāstījusi – kad tik ilgi biju cīnījusies ar to, ka, no vienas puses, ļoti gribas, bet, no otras, bail, jo, ja nu es pati uzrakstu kaut ko tādu, no kā vēlāk kauns, vienu vakaru teicu: “Austra, ja tu gribi, lai es par tevi rakstu, lūdzu, dod kādu zīmi!” Un tad sapnī redzēju, ka Austra, tērpusies savās garajās biksēs, kas toreiz sievietēm bija diezgan neierastas, pārlec pāri mājas palodzei, pagriežas pret mani un tā vieglprātīgi saka: “Nu tad raksti!”
Ja ir tāda atvēle, tad es, protams, sāku rakstīt. Savācu visus iespējamos materiālus, sameklēju Austras laika avīzes, atradu visus viņas dzīves laikā publicētos dzejoļus, sēdēju Rakstniecības un mūzikas muzejā, lasīju viņas dienasgrāmatu un vēstules un ar lielu baudu atklāju, ka savā jaunībā es tāpat būtu varējusi rakstīt. Austra nemaz nebija drūma, kā varētu domāt pēc traģiskajām beigām, vēstulēs ir daudz joku un zobgalības. Es viņu jutu sev ļoti tuvu – visu mūžu tā bijis, bet īpaši, Austras vēstules un dienasgrāmatu lasot. Protams, ne jau viss rakstītais man vienlīdz labi patīk, pirmās pasaciņas pavisam vājas, bet tad atcerējos, ka 10–11 gadu vecumā pati līdzīgas rakstīju.
Vācot materiālus, aizgāju uz Valsts arhīvu, lūdzu, lai man parāda abas viņas pases. Tajās bija visas adreses, kurās Austra dzīvojusi, visi policijas pieraksti. Es izstaigāju tās adreses, dažu no mājām vairs nav, bet citas ir vēl joprojām. Staigāju pa Rīgu, iejutos atmosfērā. Austras pasē ir arī pirksta nospiedums, uzliku uz tā savu pirkstu un uz brīdi jutos ar viņu vienota. Man arhīvā teica, ka varu to lapu nokopēt, bet es atbildēju, ka nevajag kopēt, man vajag sajūtu, ka tas, kas ir bijis viņas, uz brīdi ir pie manis. Un cik dīvaini – kad sāku rakstīt romānu, Misiņa bibliotēkas fondu krājumā atradu divas Austrai Skujiņai piederējušās grāmatas.
No tām, uz kurām viņa romāna beigās skatās un skumst, ka tās jāatstāj nezināmās rokās?
Droši vien arī tās bija tajā kaudzē. Viena – Majakovska dzejas izlase krievu valodā, ko izdevis “Grāmatu Draugs”, un otra – afrikāņu pasakas ar visu ierakstu “Austra Skujiņa”. Spriežot pēc piezīmju lapiņās izrakstītajiem citātiem, Austrai afrikāņu folklora, dzīvesziņa bija ļoti tuva, laikam tādēļ, ka viņi arī ne īpaši mīlēja pārstrādāties (smaida). Cik gadus jau bibliotēkā biju nostrādājusi, nekad nebiju tās pamanījusi. Un re, vēl viens sveiciens no Austras!
Romāns rakstīts pirmajā personā.
Jā, rakstīju “es” formā, jo vienkārši nevarēju viņas dzīvi, pārdzīvojumus un izjūtas vērot un attēlot no malas, tik ļoti biju Austrā iejutusies, izstaigājusi viņas takas. Romānā jau nav nekādas plašas laikmeta ainas, kur būtu nepieciešama distance – tā ir jaunas, aizrautīgas, kaislīgas meitenes dzīve, piedzīvojumi un traģiskā nāve.
Vai tā laika Rīgu bija viegli iztēloties? Pilsēta tomēr simt gados diezgan ievērojami mainījusies.
Mums bibliotēkā ir to gadu Rīgas kartes, tāpat grāmatas, kur var apskatīties vecos gruntsgabalus, ielu nosaukumus, māju numurus. Māju numerācija, arī ielu nosaukumi mainās, bet zemesgabali jau paliek, kur bijuši, pēc tiem var noskaidrot, kāds numurs bijis toreiz, kāds ir tagad, tāpat ir diezgan daudz pirmskara attēlu. Un, tā kā fantāzija man dzīva, iztēloties varu diezgan viegli. Es jau arī bieži jūtos kā seno laiku, nevis mūsdienu cilvēks. Tāpat bija, kad rakstīju romānu par Emīlu Dārziņu – kā Rīgā ienāk pirmās mašīnas, brauc skanošie, grabošie tramvaji, kas komponistam tik ļoti nepatika.
Devāties arī izpētes braucienā uz Austras Skujiņas dzimtajām mājām?
Nē, to gan neizdarīju, bet Kraukļu māju jau laikam vairs arī nemaz nav. Pašos Vidrižos, kur viņa dzīvoja, esmu bijusi, bet gluži Austras vietās ne. Taču cik interesanti – kad romāns jau bija uzrakstīts un grāmata iznākusi, nolēmu apskatīt mājas pie Bauskas, kas arī saistās ar Austru Skujiņu. Braucot garām, apstājāmies, un tur bija tieši tas logs, pa kuru Austra manā sapnī izlēca. Tieši tas logs un tieši tā māja. Un es nodomāju – re, nieks vien ir, ka neatbraucu iepriekš, jo viss ir tieši tā, kā biju iedomājusies! Arī vecie kapi, koks, aiz kura slēpās Austras draugs Fēlikss – it kā man būtu bijusi kāda nojausma par to vietu.
Man šķita ārkārtīgi vērtīga tā klātesamības sajūta, ko sniedz romāns. Mēs bieži mēdzam izturēties pret agrāko laiku cilvēkiem kā reliktiem. Bet grāmata atgādina, ka Austra Skujiņa bija jauna, kaislīga meitene, kura arī šodien droši vien būtu tāda pati, iespējams, rakstītu nevis avīzei, bet sociālajos tīklos.
Jā, dzēlīgas piezīmes tviterī, atsaucoties uz dienas notikumiem (smejas). Laiki mainās, cilvēks paliek tāds pats, jā. Mani vispār satriec, ka tūliņ, tūliņ jau būs pagājuši simt gadi no brīža, kad viņa ieradās Rīgā. Ir sajūta, ka tas bijis kaut kad tikko, pavisam nesen, bet, kad parēķini, saproti, cik ļoti ilgs laiks pagājis. Labi atceros Austras Skujiņas sešdesmit gadu jubileju, kad pirmoreiz dzirdēju viņas vārdu.
Romānā visu laiku vijas cauri tas motīvs, ka viņa jūtas kā negribēts bērns.
Tas izskanēja viņas jubilejai veltītajā radioraidījumā un laikam arī bija pirmais, kas mani uzrunāja viņas liktenī tajā 1969. gada februārī. Man ļoti spilgti palika atmiņā, ka māte gribēja no Austras atbrīvoties, viņa bija negribēts bērns, bet, tā kā māte, gaidībās būdama, iekrita jūrā un saslima, tad neko nevarēja izdarīt. Liktenis tomēr paņēma savu, jo viens ūdens – jūra – Austru tā kā izglāba, kad viņa bija vēl mātes miesās, bet cits – Daugava – beigās tomēr paņēma. Interesanti, gredzenveida kompozīcija, zināma nolemtība. Viņa arī visu mūžu bija pārliecināta, ka ilgi nenodzīvos, tāpat kā Emīls Dārziņš – vienai tie 23, otram 35 gadi tika pareģoti, abi mani varoņi bija ļoti ieprogrammēti uz agru nāvi. Vai paši to izdarījuši, vai kāds bija pareģojis agru nāvi, kas to lai zina.
Romāna nobeigumā ir aizkustinoša aina, kurā Austra Skujiņa pirms pašnāvības rūpīgi sakārto iedzīvi, pat noliek aploksnīti ar naudu, lai atdotu, ko no draugiem aizņēmusies. Viņa tiešām tā izdarīja?
Jā, jā, viņa naudiņu tiešām aploksnē ielika, kam jau cik bija parādā. Naudas Austrai vienmēr trūka.
Ir kādreiz dzirdēts, ka Austra Skujiņa nepatīk, tāpēc ka viņa tāda vieglprātīga meiča, par citiem nedomā, tikai par sevi. Bet man viņa tik ļoti mīļa, lai kāda bijusi. Un dzeja arī skaista. Kādreiz zināju visus, visus Austras dzejoļus no galvas. Staigājām ar draudzeni pa parku un tos skaitījām. Var skaidri just, ka tie ir jaunības dzejoļi, toreiz šķita, it kā pati tos būtu uzrakstījusi.
Jauna cilvēka sirds radīta dzeja, pilna ar skumjām, bēdām, traģismu, redzams, ka patīk koķetēt ar nāvi. Kad kļūsti vecāks, tad jau vairs tādas lietas nepatīk. Neviens nekad netic, ka otrs var iet un atņemt sev dzīvību, bet pēdējo vasaru Austra tiešām esot staigājusi pilnīgi slima, visu laiku mētelītī, viņai nepārtraukti sala. Tad vēl tās nelāgās baumas par viņu. Jau tāpat meitene jūtas slikti, un tad vēl draudzene nodod ar mīļoto vīrieti.
Tas tiešām ir fakts?
Vai nu fakts, vai arī ļoti dzīva leģenda. Kādā televīzijas raidījumā to stāstīja Valda Grēviņa vedekla, un stāsts man aizkabinājās atmiņā. Bet ļoti varētu tā būt bijis, jo viss labi saskan: tieši tajā dienā Austrai bija jāiet uz māsas Rūtas kāzām, bija pat atprasījusies no darba, viņa taču bija lieciniece. Bet neatnāca. Aizgāja tikai vakarā uz ballīti, atvadīties no visiem. Kad cilvēks izdara pašnāvību, vienmēr gribas domāt, ka viņu kāds uz to pamudinājis, līdz tam novedis, negribas ticēt, ka par tik radikālu soli kāds izšķiras pats labprātīgi.
Pirmoreiz lasot, palaidu garām – varbūt tādēļ, ka Austras līnija tā rāva uz priekšu, ka blakuslīnijas nepamanīju –, bet arī viņas brālis taču beidza dzīvi pašnāvībā…
Jā, tas arī ir diezgan neizskaidrojami. Virsnieks, skaists puisis, veiksmīgs, meiču piekrišana milzīga. Kas tur bija, ka tā vienā vakarā ņem un iedzer indi… Esmu gan lasījusi, ka, iespējams, kaut kādi nervu sistēmas traucējumi viņiem bija ģimenē. Austras tēvs jau arī – nebija īsti skaidrs, kas viņam kaitēja, kāpēc palika slims un gulēja uz gultas. Protams, viņam nepatika tā dzīve, kas bija jādzīvo.
Tāpat kā Austra – tēva meita – arī viņš bija jautrs un bohēmas pilns, bet māja, sieva, septiņi bērni viens aiz otra, tas viss vilka pie zemes. Kaut kas bija jādara, lai nopelnītu iztiku, bet labāk viņam patika izklaidēties, būt brīvam. Nesakrita reālā dzīve un tā, kuru viņš bija izsapņojis, ko bija gribējis. Kā jau katrs to uztver – viens dzīvo tālāk ar visiem sasietajiem spārniem, cits aiziet bojā. Var jau teikt: gadsimta sākuma pašnāvību mode, bet es nezinu.
Bija pagājušā gadsimta 20. gados kaut kas tāds gaisā. Pat avīzēs vai katru dienu rakstīja par cilvēkiem, kuri padarījuši galu, un pārsvarā tie bija 20–29 gadus veci jaunieši, gan puiši, gan meitenes…
Nu bija jau, arī Austras iemīļoto krievu dzejnieku Jeseņina un Majakovska likteņi to apliecina. Bet bija arī pašā Skujiņu ģimenē kaut kas neveselīgs. Tēvs, slimā māsa Marta… Mamma turēja cieši pie zemes. Austras dienasgrāmatās izlasāms, cik šausmīgi viņai nepatika lauku smagie, mūžam nepadarāmie darbi. Pilsētā viņai tomēr bija savi draugi, izglītības un radošās iespējas, dzeja, mīlestība. Bet kas laukos? Tikai darbs, darbs un darbs…
Turklāt vēl pilsētā arī brīvība no mātes uzraudzības, ko taču gribas katram jaunam cilvēkam.
Jā. Kas zina, ja Austra dzīvotu, ja viņai būtu kādi 60–70 gadi, varbūt viņa arī atgrieztos pie zemes. Es taču arī nekad jaunībā nedomāju, ka reiz labprātīgi nodarbošos ar lauksaimniecību!
Vēl man romānā ļoti interesanta šķita Fēliksa Stabules līnija, viņa un Austras attiecības. Vēl tagad RMM krājumos glabājas pāris tam laikam ļoti atklātas Austras Skujiņas fotogrāfijas, ko viņš uzņēmis, kā saprotu, Rundāles pilī.
Jā, viņš jau arī pats bija modelis Mākslas akadēmijā, pozēja studentiem, nodarbojās ar jogu. Interesanti, kad muzejā lasīju Fēliksa atmiņas par Austru muzejā, domāju, cik ļoti maz mēs varam uzticēties atmiņām. Viņš raksta, ka nedēļu pirms Austras nāves esot viņai aiznesis pūpolzaru. Kāds pūpolzars, Austra taču aizgāja septembrī! Ja jau pat tādos sīkumos tik milzīga nobīde, tad kā varam tām vispār uzticēties? Bet nekā cita jau īsti nav!
Astoņdesmito gadu beigās Arvīds Grigulis nāca uz bibliotēku, viņš rakstīja žurnālistikas vēsturi. Mēs vienmēr jokojāmies, un viņš koķetēja, parakstīja grāmatiņas. Grigulis tolaik jau ļoti slikti redzēja, Mirdza Kļava viņam vienmēr nāca līdzi, lai palīdzētu, bet tas pašpuikas šarms – tie vienmēr bija svētki, kad viņš atnāca. Es taču būtu varējusi kaut ko pajautāt par Austru, viņi bija labi pazīstami, viņš pat nesa Austras zārku, kā viņa to bija gribējusi. Vai viņš būtu ko pastāstījis? Biju tik dumja, neko viņam nepajautāju.
Vai vēl viena saikne: mans tētis un Grēviņa jaunākais dēls Māris augstskolā bija grupas biedri. Rīga jau tik maza, visādas saites var atrast. Un te arī interesanti, Toms Grēviņš reiz stāstīja, ka viņa vecvecāki salīguši, māte piedevusi vīra neuzticību un rezultātā piedzimis viņa tēvs Māris. Bet patiesībā Mārim bija jau pusgads, kad Grēviņš ar Austru iepazinās. Taču Anna Grēviņa bija dzejnieka sieva un attiecīgi arī izturējās – viņa nodrošināja mierīgu atmosfēru ģimenē, audzināja bērnus un rīkoja izcilas mājas viesības. Savā jaunības kaismē es ļoti nicināju viņu, tikai vēlāk sāku saprast. Un tas Grēviņa zilo acu skatiens jau noteikti bija magnētisks, nebija viegli turēties pretī.
Austrai Skujiņai pašai bērnu nebija, bet vai tas, ka citiem šajā romānā iesaistītajiem pēcteči ir, nepadara rakstīšanu grūtāku?
Protams, ka rakstām “s ogļadkoj na prokurora”*. (Pasmaida.) Bet, ja neesi neko izdomājis, ko tur baidīties? Es jau pati neko nesacerēju – kā Valdis Grēviņš mīlēja Austru, kā nāca pie viņas ar tulpēm, skaistais dzīvoklis – tas viss ir bijis. Arī par Austras draudzenes Mildas sakaru ar Grēviņu stāstīja ne tikai viņa vedekla, par to liecina arī Mildas Krusietes un Valda Grēviņa sarakste.
Māksliniecisks paņēmiens ir vienīgi tas, ka manā romānā viņi abi šad un tad saskrienas arī līdz liktenīgajai iepazīšanās dienai. Kā es lasīju tās vecās avīzes, domājot, kur viņi abi būtu varējuši satikties! Tik interesanti! Raiņa bērēs noteikti abi bija, ne jau kopā, protams. Ziemeļnieka recenziju par Skujiņas dzeju es pavisam nejauši uzgāju. Tas, ka Austra bučojās ar Čaku, tas arī ir fakts – vēstulē ar pašas Austras roku ierakstīts. Ja meklē, tad jau daudz ko var atrast – varbūt ne tieši meklēto, bet tādus faktus, kas ir ļoti vērtīgi fonam.
* Skatoties pār plecu, burtiski “atskatoties uz prokuroru” (krievu val.)
Konkurss
“Skujiņa Un Krekle”
Balvās trīs grāmatas “Ilgu putni ar sasietiem spārniem. Austras Skujiņas dzīve un kaislības” ar autores Maijas Krekles personīgu ierakstu.
1. Austra Skujiņa bija:
A. Pirmais bērns ģimenē
B. Trešais bērns ģimenē
C. Septītais bērns ģimenē
2. Kādā fakultātē Austra Skujiņa studēja?
A. Vēstures un filozofijas
B. Dabaszinātņu un matemātikas
C. Filoloģijas un svešvalodu
3. Kāda bija dzejnieces mīļākā krāsa?
A. Violeta
B. Zeltaina
C. Balta
4. Austra Skujiņa piecus pēdējos dzīves gadus strādāja:
A. Laikrakstā “Sociāldemokrāts”
B. Žurnālā “Atpūta”
C. Zemkopības ministrijā
5. Dziesmu ciklu ar Austras Skujiņas vārdiem komponējis
A. Imants Kalniņš
B. Raimonds Pauls
C. Mārtiņš Brauns
Atbildes gaidām līdz 1. februārim (ieskaitot).
Balvas sūtījumā vai personiski saņems trīs pareizo atbilžu autori.
Atbildes sūtiet (varianti):
* pa pastu vēstulē – “Mājas Viesa” konkursam, Toma iela 4, Rīga, LV-1003;
* e-pastā [email protected];
* “Mājas Viesa” “Facebook” lapas ziņojumā, norādot arī savu e-pasta adresi vai tālruni – lai varam ar jums sazināties, ja būsiet pareizi atbildējis un laimējis grāmatu ar autogrāfu.
Konkurss
“Poruks un Žolude” rībina bungas!
Pirms paziņojam trīs veiksminiekus, jāteic sirsnīgs paldies visiem rakstītājiem! Salīdzinot ar mūsu pirmo konkursu, ievērojami pieaudzis gan dalībnieku, gan pareizo atbilžu skaits – no 43 iesūtītajām 33 precīzi trāpījušas mērķī. Vai rezultāts rāda, ka jautājumi bija par vienkāršu?
Konkursu izvērtē un pareizās atbildes sniedz rakstniece Inga Žolude
“Prieks par to, ka cilvēki mūsdienās raksta vēstules arī ar roku, kurās nosūta izsmeļošas atbildes uz konkursa jautājumiem, bet vēl lielāks prieks par to, ka tik liela atsaucība konkursam, kurā var laimēt GRĀMATU (nevis automašīnu, trauku mazgājamo mašīnu vai ceļojumu)!
Īsumā par atbildēm:
1. Lielākoties konkursa dalībnieki bija kļūdījušies šajā jautājumā. Poruks, kā tolaik daudzi, prata spēlēt vijoli un mācījās spēlēt klavieres. Viņa mūzikas skolotājs saskatīja šajā latviešu lauku zēnā zināmas dotības, tāpēc Vestermanis pieņēma lēmumu atbalstīt Poruku ar stipendiju studijām Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā. Taču liktenis nebija paredzējis viņam kļūt par komponistu vai vismaz mūzikas skolotāju, un varbūt labi, ka tā, citādi mums nebūtu Poruka sarakstīto darbu.
2. Varētu šķist dīvaini, ka rakstnieks studējis nevis kādu humanitāro priekšmetu, bet gan iesākumā ķīmiju – galvenokārt tāpēc, ka tolaik Rīgā bija ļoti spēcīga ķīmijas katedra ar tādiem pasaules līmeņa pasniedzējiem kā Vilhelms Ostvalds un Pauls Valdens, kuru pētījumiem bija globāla nozīmība, un ķīmija tobrīd, ja tā var teikt, bija modē. Vēlāk, lai apgūtu naudīgu amatu un uzturētu ģimeni, Poruks izvēlējās studēt komerczinātnes. Nevienas no studijām viņš nepabeidza vairāku iemeslu dēļ: studentu nemieri pārkrievošanas politikas priekšā, naudas trūkums, aizņemtība darbā laikraksta redakcijā, savu daiļdarbu sacerēšana, slinkums u. c.
3. Domāju, ka Rihards Vāgners bija ne tikai Poruka iecienītākais komponists, bet arī elks un paraugs mākslā, mītiskajā domāšanā un cilvēka dvēseles izpratnē. Citiem vārdiem, Poruks izjuta bijību un gara radniecību ar Vāgneru. Viņš vēlējās, lai pēc iespējas vairāk vietējo latviešu atklātu sev Vāgnera mūziku un mitoloģiskos stāstus, lai tādējādi paceltos pāri ikdienišķām tēmām mākslā un ikdienas nospiedošajai ietekmei cilvēka dzīvē.
4. Poruka vecaistēvs bija hernhūtiešu brāļu draudzes sacītājs, un Poruks savos stāstos par bērnības pieredzi atceras, kā gājis viņam līdzi uz pagasta Brāļu draudzes saiešanas namu turpat ne visai tālu no mājām.
5. Poruks iestājās Politehnikas insitūtā un drīz pēc tam kļuva arī par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Vēlāk atsākot studijas, viņš turpināja aktīvu līdzdalību konventa dzīvē un pat organizēja tur literāros vakarus.”
