Atis Klimovičs: Ar lepnumu vai citām sajūtām? 5
Lepnums par sevi, saviem tuviniekiem, tautu un valsti ir privāta padarīšana, jo brīvā valstī ikkatram ļauts domāt gan pozitīvi, gan arī gluži pretēji – visā saskatot vairāk melnā. Brīvs cilvēks tieši tāpēc ir brīvs, ka viņam ir ne tikai spējas, bet arī vēlēšanās domāt pašam. Protams, ieklausoties dažādos viedokļu līderos, bet beigu beigās pašam izdarot savus secinājumus. Tikai no katra paša atkarīgs, vai viņš uzskata par sasniegumu “Gaismas pils” uzsliešanu Daugavas krastā (cerams, tai drīzumā sekos jauna mūsdienīga koncertzāle galvaspilsētā) vai gaida uz “Sapņu komandas” atnākšanu basketbola laukumā, vai ievēro, cik lielā mērā 25 neatkarības gados pārvērtusies visa Latvija. Kādam šķiet, ka gluži vai zelta laikmets pienācis latviešu teātrim un nacionālajam kino, cits to pašu pateiks par mūsu kamaniņu braucējiem, vēl cits par galveno prieka avotu uzskatīs savu sekmīgo biznesu. Bet kāds cits pasludinās, ka jau pašas neatkarīgās valsts pastāvēšana divdesmit piecu gadu garumā, apsteidzot 1918. gadā dibinātās valsts pastāvēšanas ilgumu, esot vērā ņemams sasniegums. Nebūs aizšāvis garām arī tas, kurš piebildīs, ka ar mūsu valsti rēķinās lielākie Latvijas sabiedrotie, un tas liecina, ka esam atzinīgi novērtēti. Un ne tikai – arī saņēmuši stingras drošības garantijas.
Tātad – katra paša ziņā, ko darīt ar savu lepnumu. Taču stāsts par brīvu pilsoni brīvā valstī nebūtu pilnīgs, ja šim pilsonim neieblieztu ar nūju un nepavaicātu, cik lielā mērā viņš jūtas atbildīgs par to, kas dažādu iemeslu dēļ nav izdarīts, kas nogājis greizi. Arī tam, kā savulaik teica Šlesers, jānāk no katra paša iekšām. Kauns un atbildība ir gluži tikpat nozīmīgas sajūtas kā prieks un lepnums, un arī tas atšķir brīvu cilvēku no kalpa. Ne kalpam prieks par neatkarību, ne arī atbildība par valsti. Skumji, ka divās desmitgadēs neesam tikuši galā ar kolaboracionisma izvērtēšanu, nav notikusi skaidra vainas nosaukšana par holokaustu Latvijā (pat neraugoties uz to, ka tas varēja notikt tikai Vācijas iebrukuma rezultātā), ka čekas maisi tā arī palikuši noslēgti, ka pienācīgu cieņu nav saņēmuši nacionālās pretošanās kustības dalībnieki.
Pārlieku daudz lietu vienkārši nepagriezt atpakaļ – sākot ar masas apmuļķojošo privatizāciju un “labu” biznesa struktūru izveidošanu. Daudzi esam bijuši pārlieku vienaldzīgi, bet citi vienkārši apdāvināti (uzpirkti). Tikai katra paša ziņā izspriest, vai nav pienācis laiks iebilst pret Latvijas dabas bagātību, piemēram, Latvijas mežu postīšanu. Visi zina kaut ko pateikt par shēmotājiem, taču tā arī neesam spējuši apturēt valstij kaitīgu darījumu realizēšanu. Vai, piemēram, VID ēkas uzcelšana nav kauna traips uz pozitīvi novērtētā ekspremjera Valda Dombrovska uzvalka? Var, protams, norādīt uz to, ka lielākajai daļai valsts iedzīvotāju nav nekāda sakara ar shēmošanu, un tomēr, domājot par to, pilsonim vajadzētu justies vismaz neērti.
Ko darīt – labs jautājums! Nezaudēt ticību, just vairāk atbildības par visu notiekošo un meklēt ceļus, kā mēģināt kaut ko mainīt – tik daudzi no mums to patiesi ir pelnījuši.
