– Mūziķi ir profesija, kurā strādājošiem cilvēkiem jārēķinās, ka valsts svētki allaž ir tie, kad jābūt uz strīpas, lai sniegtu prieku citiem. Vai mūziķi jūtas adekvāti novērtēti, un kas ir mainījies šajā ziņā? 0
– Lai tā būtu opera, orķestri, kori – mūsu mākslinieki ir pasaules klases līmenī, bet atalgojums ne tuvu nav tāds. Un durvis ir vaļā uz visu pasauli, tāpēc arvien skaudrāk jūtam mūziķu deficītu.
– Arvien skaļāk izskan domas, ka par valsts naudu izglītotiem māksliniekiem vismaz daži gadi jānostrādā Latvijā, pirms viņi pieņem vilinošākus piedāvājumus ārpusē.
– Saprotu šo vēlmi valsts ieguldītos līdzekļus paturēt šeit, bet ir vēl viens aspekts – lai cik un kā mēs sistu pie krūtīm lepnumā par savu valsti, kas neapšaubāmi tā ir, jāskatās patiesībai acīs. Ja mūziķim ir iespēja spēlēt, piemēram, Berlīnes filharmoniķos kā Gunāram Upatniekam vai Londonas simfoniskajā orķestrī kā Kristīnei Blaumanei, nedomāju, ka būtu pareizi šos talantus ierobežot. Es būtu priecīgs, ja pēc skolas sola mūziķis aizbrauktu pastudēt, paburzīties apkārt un tad atgrieztos Latvijā jau ar lielāku pieredzi. Tam jau ir atsevišķi piemēri – vijolniece Marta Spārniņa, kas spēlēja Vācijā un pirms neilga laika atgriezās “Sinfonietta Rīga” rindās, tāpat trompetists Jānis Porietis ir atgriezies šajā orķestrī pēc studijām Amerikā. Godā jātur patriotisma jūtas, bet cilvēki arī jānovērtē ar konkurētspējīgu atalgojumu.
– Vai varat pateikt, cik procentu no tā pietrūkst?
– Nevajag skatīties uz ļoti tālām valstīm. Mums pietrūkst 30 procentu, lai spētu konkurēt ar Igauniju. Valsts sektorā nodarbināto profesionālo mūziķu nemaz nav tik daudz – aptuveni 800 cilvēku –, lai cunftes genofonda saglabāšanai valsts izšķirtos par šādu soli – māksliniekus adekvāti novērtēt.
