Brīnos, kāpēc Leļļu teātri uztveram tik stereotipiski. Tas nav paredzēts tikai bērniem!” Saruna ar Edgaru Niklasonu 3
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien Latvijas Leļļu teātris Rīgas Latviešu biedrības nama zālē gaida skatītājus uz neparastu pirmizrādi – visi četri teātra pastāvīgie režisori iestudējuši politiski erotisku leļļu kabarē izrādi pieaugušajiem “Bez morāles. Ar lellēm”.
Kā vēstīts izrādes pieteikumā – kabarē piedāvās ne vien humora piepildītu muzikālu un leļļu piedzīvojumu, bet arī refleksiju par pasaulē aktuālām tēmām – dabas un sevis paša piesārņošanu, vēlmi būt uzmanības centrā un saņemt nemitīgu atzinību.
“Latvijas Avīze” uzrunāja vienu no režisoriem – Edgaru Niklasonu, kurš, pēc paša izteikuma, “savu pieaugušo taciņu” ir sācis jau iepriekš.
Pastāstiet, lūdzu, par izrādi, kā tā tapa!
E. Niklasons: Izrādes idejas autors ir Latvijas Leļļu teātra jaunais valdes loceklis, teātra direktors Mārtiņš Eihe, un tieši viņam pieder brīnišķīgā doma šajā darbā iesaistīt pilnīgi visus teātra darbiniekus. Šis tiešām būs skaists notikums, kurā satiksies visi teātra režisori, visi aktieri un it visi citi mākslinieciskie un tehniskie darbinieki, protams, kā vienmēr, ar zināmiem papildspēkiem.
Agrāko gadu izrāžu lelles kabarē formātam pārveidojusi un iestudējuma scenogrāfiju izveidojusi mākslinieču apvienība “Grāfienes” – Ildze Jurkovska, Marianna Lapiņa, Dace Ignatova un Justīne Jasjukeviča, vēl piedalīsies pianists Raimonds Petrauskis un sitaminstrumentālists Ernests Mediņš.
Protams, galvenais virsmērķis bija radīt izrādi tieši pieaugušajiem, radināt pieaugušo publiku pie Leļļu teātra izrādēm, tā vēlreiz uzsverot, ka iestudējam ne tikai bērniem, bet arī pieaugušo auditorijai. Manuprāt, un zinu, ka tāds ir arī Mārtiņa Eihes uzskats – komēdija un šovs ir vieni no vislabākajiem veidiem, kā piesaistīt pieaugušo auditoriju, un tieši kabarē ir izklaidējošs un aizraujošs mākslas darbs. Ceram uz lielu publikas atsaucību.
Programmā ierakstīts, ka izrāde domāta arī pieaugušiem pusaudžiem.
Teātra mājaslapā esam iezīmējuši 16+. Šis vecuma cenzs gan nav jāuztver ļoti burtiski, gaidīsim arī piecpadsmitgadniekus un četrpadsmitgadniekus, katrā ziņā mūsu izrādē nebūs nekā tāda, ko mūsdienu jaunietis nebūtu jau redzējis filmās, kuras brīvi pieejamas internetā. Nebūs nekā tāda, par ko būtu jāsaka – to nedrīkst rādīt.
Kā notika pats iestudējuma process, kā četriem režisoriem izdevās sadarboties vienā izrādē?
Tas notika ļoti plūstoši. Pirmā doma gan tiešām bija – kā mēs, četri, sadarbosimies, kurš tad būs brīdis, kad sastrīdēsimies? Protams, tā varēja notikt, jo katram režisoram bija sava vīzija un priekšstats, kā vajadzētu būt. Tomēr sastrādājāmies ļoti labi, iespējams, palīdzēja tas, ka izrāde un režisoru darbība tika sadalīta divās daļās: pirmo cēlienu vairāk veidoja Mārtiņš Eihe kopā ar Viju Blūzmu, savukārt otro – Edgars Kaufelds un es.
Pēdējā mēģinājumu posmā gan iesaistījāmies kopā visos cēlienos, reflektējām par to, kā izrāde veidojas kopumā, tomēr pamatuzstādījums bija, ka esam divi un divi. Es pats gan mēģinājumu laika procesā nedēļu nemaz nepiedalījos, biju meistardarbnīcā Oslo, un tā likās kā privilēģija. Ja strādā tik daudz režisoru, tad viens tiešām varēja atļauties aizbraukt un ar svaigu aci redzēt sastrādāto un, iespējams, pamanīt kādas lietas, ko citi, visu laiku procesā nepārtraukti esot klātienē, nebija pamanījuši.
Tā būs leļļu vai aktieru izrāde?
Gan tā, gan tā – noteikumos esam ļoti brīvi. Šo darbu skatoties, dažreiz pārņem brīnišķīga sajūta, spēles prieks, ka noteikumi ir tādi, ka to nemaz nav. Tik tiešām, aktieri brīvi pāriet no dzīvā plāna uz leļļu plānu, procesu miksējam kopā, un tas norit pavisam organiski.
Ir interesanti vērot, kā mainās mūsu Latvijas Leļļu teātris, kā meklējat arvien jaunus ceļus.
Taisnība, auditorija ir jāpaplašina, jo vēlamies, lai Leļļu teātra burvību varētu ieraudzīt jebkura vecuma cilvēks. Nebūšu gan īpaši oriģināls, teikdams – ar lelli var izdarīt un izteikt to, ko nekad nevarēs parādīt dzīvs cilvēks. Nav jau starpības, vai izrāde tiek veidota bērniem vai pieaugušajiem, teātra burvība nemainās. Dažreiz tiešām brīnos, kā tas gadījies, ka Latvijas Leļļu teātri uztveram tik stereotipiski – tas paredzēts bērniem.
Tā nemaz nav, savulaik Leļļu teātris radās nebūt ne bērnu auditorijai, un arī mēs ejam šai virzienā. Jau pagājušajā gadā iestudēju izrādi “Es – Bendžamins Batons”, tā iesāku savu “pieaugušo taciņu”. Šoreiz esam radījuši pieaugušo Leļļu kabarē izrādi, nākošajā gadā režisors Edgars Kaufeds iestudēs izrādi, domātu pieaugušo un pusaudžu auditorijai. Šis ir brīnišķīgs veids, kā paplašināt repertuāru un piesaistīt arvien jaunus skatītājus.
Auditorija, iespējams, mainās arī tāpēc, ka teātrī esat saplūdinājuši latviešu un krievu trupas.
Jā, esam kļuvuši vienota trupa, visi esam kopā, vairs nedalāmies.
Iestudējot “Gulivera ceļojumus” (2016) gan teātra latviešu, gan krievu trupā atsevišķi, izteicāties, ka krievu valoda iedodot īpašu kodu, kā šo darbu veidot, un līdz ar to izrāde izdevusies poētiskāka un sentimentālāka. Savukārt latviešu trupā izrāde esot sanākusi ekspresīvāka, azartiskāka. Kā ir tagad, kad abas trupas vairs netiek nošķirtas, vai jūtat, ka aktieri viens otru bagātina?
“Gulivera ceļojumi” tiešām bija interesants gadījums, toreiz ar vieniem un tiem pašiem instrumentiem izdevās divas pilnīgi atšķirīgas izrādes. Jā, arī man šķiet, ka kopībā ir spēks. Protams, apstākļi ir tādi, kādi tie ir, mainās pasaule, un mēs maināmies tai līdzi.
Tas ir jauns izaicinājums gan mums, gan daudziem citiem teātrī, bet, domāju, ka tas ir ļoti interesanti – gan māksliniecisko meklējumu ziņā, gan iekšējo attiecību dinamikas aspektā. Arī man pašam ir ļoti interesanti visā piedalīties un tieši šajā brīdī būt klātienē.
Patiesībā Leļļu kabarē ir pirmais darbs, kura tapšanā piedalās pilnīgi viss teātra kolektīvs un kurā startējam kā viena, vienota trupa. Redzēsim, kāda būs skatītāju atsaucība, bet, manuprāt, mums tiešām izdevies skaists un izklaidējošs darbs, turklāt savu pienesumu devusi pilnīgi visa trupa, neatkarīgi no tā, vai iepriekš viņš vai viņa strādāja latviešu vai krievu trupā. Tagad esam vienoti, un vienotība ir skaista.
Tiesa, tas gan nav nekas pilnīgi jauns, jau agrāk laikā, kad darbojās divas atsevišķas trupas, nebija strikti nodalīts, ik pa laikam latviešu aktieri strādājuši izrādēs krievu valodā un otrādi. Šī prakse bija jau ilgu laiku, pirms oficiāli pateicām, ka esam viena trupa. Varētu teikt, ka tagad teātris aptver itin visas auditorijas un vecumu grupas, šobrīd gan mums nav vēl izrādes zīdaiņiem, bet arī tas ir tikai pagaidām, nākotnē, pavisam noteikti, būs arī tās.
Pirms sarunas atvēru jūsu lapu vikipēdijā, un tur joprojām stāv rakstīts, ka esat dzimis padomju Latvijā, PSRS. Kādas sajūtas šis fakts modina?
Šī sajūta ir mainījusies. Tiešām, vēl joprojām glabāju zaļos vāciņus ar tā saukto dzimšanas pasi, to kā tādu vēsturisku artefaktu paņēmu līdzi, dodoties savā dzīvē prom no vecāku mājām. Toreiz tā šķita kā interesanta, vēsturiska liecība, domāju – re kā, it kā esmu dzimis (1988) Padomju Savienībā, bet neko no tā neatceros, nekā sevi nevaru asociēt ar to laiku, nepieņemu ne padomju vērtību sistēmu, ne pasaules uzskatus.
Ja agrāk šis fakts likās interesants, tad tagad manu, ka, runājot ar vecāko paaudzi, esmu kļuvis radikālāks pret tiem atmiņu stāstiem, kas pauž tā laika sistēmas pozitīvās lietas. Protams, nav jau tā, ka tas laiks bija melnbalts, zinu, ka daudziem, kuri padomju laiku nav pieredzējuši, skatījums tiešām ir diezgan melnbalts.
Tomēr tagad es vienkārši cilvēciski vairs nespēju pieņemt nevienu pozitīvu izteikumu. Tik daudz reižu esmu dzirdējis – jā, kaut kas jau bija aizliegts un nebija īsta vārda brīvība, bet bija labi… Un tad seko kādi piemēri. Man to grūti pat klausīties, tādu sarunu nespēju turpināt. Tādos gadījumos saku – jūs taču pat īsti nesaprotat, ko runājat!
Mēs varam būt tik laimīgi, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, valstī, kurā ir vārda brīvība, un brīvība ir visdārgākais, kas mums pieder. Pat manas izrādes – padomju laikos tās tiktu aizliegtas, jo toreiz jau nemaz nedrīkstēja runāt par jautājumiem, kuri man liekas būtiski – par citādību, patiesu brīvību.
Jā, agrāk padomju laiki man tiešām šķita kā eksotika, man bija interesanti par tiem klausīties. Protams, dzīvesstāsti vēl aizvien ir aizraujoši, bet man ir nepieņemami, ja kaut nedaudz parādās viedoklis – jā, bet… Es šobrīd nemaz negribu klausīties to, kas seko aiz tā “bet”, es to nespēju tolerēt. Tik tiešām, mana attieksme ir mainījusies.
