– Un tomēr no Afganistānas situācija atšķiras. Tur ir karotāji pašnāvnieki, šeit nav. Tur bizness tomēr nocietinātās sētās, bet šeit ceļmalās… Ko vieglāk nosargāt? 1
– Afganistānā 1979. gadā miera nav bijis un cilvēki karo vairākās paaudzēs. Šeit situācija dažu mēnešu laikā var uzlaboties, kā arī notika līdz augustam. Un diennakts laikā situācija var sabojāties, kā bija ar šaušanu oktobrī. Te mūsu uzdevums nav iznīcināt “sliktos zēnus”, bet gan nostiprināt mieru. Te demokrātijas izpratne ir tāda: ja kaut kas nepatīk, ierocis rokās. Bet mēs tos, kas mēģina savu ietekmi iekarot ar ieročiem rokās, necenšamies izolēt, bet iesaistīt atjaunošanas procesā.
– Un tomēr ar ieročiem staigāt neļaujat. Vai jums izdevies panākt, lai ielās nerādās ar šaujamajiem?
– Ar patruļām panākam, ka ieroci nelieto. Ja redzam, ka ierocis rokās, to atņemam. Patruļas organizējam neregulāri, arī kājnieku patruļas, tā ka Bangi iedzīvotāji nezina, kad pēc vienas patruļas sekos nākamā. Var trāpīties, ka pēc pāris minūtēm nāk cita. Ja piefiksējam kādu bruņotu cilvēku iebēgam mājā, izsaucam žandarmēriju, kas tiek ar viņu galā. Patrulējam gan naktī, gan dienā, divas līdz četras stundas. EUFOR grafiks ir tāds, ka mūsu klātbūtne pilsētā ir nepārtraukta. Kopumā ir ko rauties.
– Afganistānā kā militārais kontingents bijāt mērķis uzbrucējiem. Vai šeit, Centrālāfrikā, EUFOR ir mērķis?
– Nē, šeit nav tā. Cilvēki ir ļoti apmierināti, ka esam šeit. Tikai kriminālās bandas nevēlas mūsu klātbūtni, bet uz mums medības gan nerīko.
– Dienests draudzīgā vidē?
– Mūsu klātbūtne noder kaut vai cīņā pret zagļiem. Arī mums, Rīgā, ja policija neparādītos ielās, šajā rajonā aktivizētos kriminālās aktivitātes. Kaut arī zagļus neķeram, mūsu patruļas veic preventīvu darbu, neļaujot nojaukt kādu jumtu vai noskrūvēt laternu. Ar nakts redzamības iekārtām labi visu pamanām.
