– EURFOR RCA komandieris ģenerālmajors Filipe Pontjē, apskatot ložu atstātās pēdas Latvijas vienības bruņotajā apvidus mašīnā, nosprieda, ka šī misija liek Latvijā padomāt, kā turpmāk labāk sagatavoties – bleķi bruņumašīnas sānos par plānu, aizsarga ložmetējniekam nav. Piekrītat? 1
– Ekipējumu un nodrošinājumu izvēlas no draudu novērtējuma. Uz miera uzturēšanas operācijām jau nav jābrauc ar tankiem vai iznīcinātājiem. Tajā brīdī, kad Latvija gatavojās šai operācijai, bija tāda informācija no EUFOR štāba, atbilstoši kurai tika veikts iepirkums. Drošības situācija mainījās tikai pēc 20. augusta. Tas, ka torņu mums nav, tiesa, bet esam uztaisījuši ložmetēju turētājus tepat uz vietas. Jāsabalansē nepieciešamība ar iespējām.
– Šī jums ir otrā starptautiskā misija. Kāda ir Centrālāfrika salīdzinājumā ar Afganistānu?
– Šeit drošības situācija atšķiras, jo vēl bez tiešas cīņas ar laupītājiem un bandītiem te ir humānā krīze. Lai to novērstu, jāīsteno sociālie projekti, kā EUFOR CIMIC vienība sadarbībā ar nevalstiskām organizācijām. Taču tos nedrošā vidē riskanti veikt. Kā kāda humānā organizācija, šeit atbraukusi, pastāvīgā apdraudējumā var ko paveikt? Un arī pēc projekta īstenošanas jārūpējas, lai viss netiktu uzreiz izlaupīts. Tāpēc ir jābūt militārām patruļām. Piemēram, pat lidostu nevar izmantot nepārtrauktā diennakts režīmā tāpēc, ka nav drošības un neapgaismotajā lidlaukā civilās lidmašīnas vienkārši apzog, jo apkārt lidlaukam nav žoga. Pa nakti izskrūvē skrejceļa lampiņas.
