Tikko esi atgriezies no festivāla aiz okeāna, Teksasā, Ostinā, kur tev jau iestaigāta taciņa – iepriekš tur izrādīja arī tavu šausmu filmu “M.O.Ž.”. Sajuti, ka tevi tur jau pazīst? 15
Manu daiļradi tur jau mazliet zina. Festivāla publika ir žanra filmu fani, zāles vienmēr ir pilnas. Zinu, ka, rādot filmu, neviens vismaz neizgāja no zāles, un Amerikā tas ir labi. Patīkami, ka recenzijas bija jau nākamajā dienā, izlasīju trīs, visas bija ļoti pozitīvas. Dīvaina un interesanta filma, tā viņi saka. Oktobrī filmu izrādīs pasaulē lielākajā žanra filmu festivālā Sidžesā (Spānija).
Latviešu režisors – kā to uztver ārzemēs?
Neesmu latvietis, bet mani darbi saistīti ar Latviju, būtu dīvaini, ja es teiktu, ka esmu, piemēram, armēņu režisors, jo netaisu filmas Armēnijā vai ar to saistītā kontekstā. Globālā pasaulē tas arī nav aktuāli – latviešu, armēņu vai kāds cits. Manuprāt, jo ātrāk tiksi ārā no nacionāliem rāmjiem, jo būsi interesantāks. Specifiski nacionālo ārzemēs uztver kā īslaicīgu eksotiku, un interese ātri pazūd. Un ar ko mēs varētu šādā nozīmē pārsteigt – ar folkloru, Dziesmu svētkiem? Tas ir mūsu pašu radīts mīts. Interesants ir autordarbs, individualitāte, nevis kolektīvais mantojums vai tautas – jebkuras tautas – māksla. Manuprāt, Latvijas autoru radīta kultūra ir ļoti jauna, tā vēl tikai top un attīstās. Pumpura “Lāčplēsis” tapis 1888. gadā, salīdzinoši nesen. Tikai tagad varam sākt runāt par nopietnākiem autordarbiem. Ir svarīgi saprast, kas esi tu pats, manā gadījumā – kāds režisors esmu savā profesijā. Svarīgi ir atrast savu rokrakstu. Ja tev tāds būs, tu būsi interesants publikai.
“Pirmdzimtais” no šodienas būs arī kinoteātros Latvijā. Nojaut, kā to varētu uztvert Latvijas skatītājs?
Es neko negaidu. Protams, gribu, lai cilvēkiem patīk, bet neesmu režisors, kas mēģinās iepatikties. Ir labi, ja par filmu būs dažādi viedokļi – tas nozīmēs, ka esmu izdarījis kaut ko riskantu. Man būtu garlaicīgi taisīt filmu, ejot visiem zināmu ceļu. Latvijā ir šādas ļoti veiksmīgas filmas, jo daļa skatītāju vēlas redzēt to, ko viņi gaida un pazīst. Rietumos ir pretēji – cilvēki vēlas, lai viņus pārsteidz. Teikšu godīgi, manu iepriekšējo filmu “M.O.Ž.” Latvijā lielā mērā ignorēja, daudzi to nav pat redzējuši. Cilvēkiem bija kaut kāds virspusējs priekšstats gan par filmu, gan par šausmu žanru, kurš patiesībā ir bagāts un daudzveidīgs.
Par tevi kā režisoru izveidojies priekšstats kā par visai drūmu tēmu cienītāju.
Nemaz nav tā, ka mani interesē tikai tas, labprāt filmētu arī komēdiju. Patiesībā “Pirmdzimtais” ir visvairāk izklaidējošā no manām filmām – tajā tikpat kā nav vardarbības, nav “galināšanas” un asumu. Tomēr cilvēki noskatās un saka, ka arī šī ir ļoti “tumša” filma. Tāds ir arī mans mērķis – gribu iemest skatītāju galvenā varoņa zemapziņas dziļumā.
Komēdiju jau esi veidojis Operā – “Seviļas bārddzini”. Zinu, ka pēc “Fausta” iestudējuma tev saistībā ar to ir tālejoši plāni.
Šobrīd runājam par kādas itāļu operas ideju. Ja viss izdosies, tas būs liels notikums ne tikai Latvijas operas kontekstā. Pašlaik Francijā, Monpeljē opernamā, iestudēju Bizē “Karmenu”, pirmizrāde 16. martā. Operas direktore redzēja “Faustu” un saņēmu uzaicinājumu. “Karmena” gan ir viena no tām operām, kuras nevaru ciest – klišeja uz klišejas, turklāt to zina visi, arī tie, kuri ikdienā neinteresējas par operu. Bez tam nevaru ciest Karmenu kā varoni, tāpēc mēģināsim veidot “Karmenu” bez Karmenas. Ceru, franči mani nenolinčos, jo “Karmena” tomēr ir viņu lepnums.
“Pirmdzimtais”, spēlfilma, trilleris
Režisors un scenārists: Aiks Karapetjans, operators Jānis Eglītis, komponists Andris Dzenītis, producents Roberts Vinovskis (“Studija Lokomotīve”).
Galvenajās lomās: Kaspars Znotiņš, Maija Doveika, Kaspars Zāle.
