Ar latviešu vīrieti manipulē 15
Režisora AIKA KARAPETJANA jaunā, nervus kutinošā filma “Pirmdzimtais” ieved skatītāju kādas it kā ikdienišķas laulības piņķerīgajos labirintos. Jau dažā ārzemju kinofestivālā nodēvēta par spožu, psiholoģiska trillera žanrā veidotā filma no šodienas skatāma arī kinoteātros visā Latvijā.
Pēc naksnīgas aplaupīšanas uz ielas pusmūža arhitekts, gribēdams sievai pierādīt, ka spēj rīkoties vīrišķīgi, dodas nokārtot rēķinus ar varmāku, un viņu dzīve sagriežas kājām gaisā. Piekrīti, ka Kaspara Znotiņa varonis iemieso vienu no izplatītiem “vidējā latviešu vīrieša” stereotipiem – savā ziņā padomju laiku “produkts”, neizlēmīgs tipāžs, kura izvēles manipulē Maijas Doveikas “stiprā” sieviete?
A. Karapetjans: Jā, sievietes patiešām uztver viņu kā īstu latviešu vīrieti – tāds “mīkstiņš”, īsti nevar ne to, ne šo. Bet es tieši mēģinu cīnīties pret šo uztveri. Kāpēc tāda rodas? Tāpēc, ka jūs, sievietes, mūs tā uztverat, un, ja neatbilstam jūsu priekšstatiem, tad liekat vīriešiem justies vainīgiem. Arī es dzīvoju kopā ar latviešu sievieti, un arī man parādās šī nesaprotamā sajūta. Domāju, tas ir veids, kā jūs, sievietes, manipulējat ar saviem vīriešiem. Jūs pašas viņus padarāt par pasīvām būtnēm, kuras mēģina aizbēgt no tā visa. Mūsu sievietēm jābūt paškritiskām – šī ir abpusēja problēma. Bet filma nav par latviešu vīrieti vai postpadomju problēmām. Kāds pat salīdzināja Kaspara Znotiņa varoni ar Dastina Hofmana spēlēto vīrieti 70. gadu Sema Pekinpā filmā “Salmu suņi”. Tajā konteksts ir cits – laiks, kad sieviete sāk gūt arvien vairāk tiesību – un tas ir labi –, bet reizē vīrieši kļūst ļoti pasīvi un sāk baidīties.
Pat nepazīstot Kasparu Znotiņu, “Pirmdzimtā” scenāriju rakstīji tieši viņam. Bija jābūt ļoti stiprai pārliecībai, ņemot vērā to, ka viņš tomēr ir teātra, ne kino aktieris.
Mani pat mēģināja atrunāt, sakot, ka Znotiņš ir brīnišķīgs teātra aktieris, lielisks tipāžs, bet kino nevajadzētu riskēt. Tomēr mana pārliecība apliecinājās – Kaspars Znotiņš ir brīnišķīgs kino aktieris un noteikti viena no filmas lielākajām veiksmēm, jo viņam ir ļoti spēcīga iekšēja enerģija. Galvenā kino aktiera īpašība – lai uz viņu būtu interesanti skatīties arī tad, kad viņš kameras priekšā nedara neko. Turklāt viņam ir izcila spēja būt komiskam. Kaspars ir ļoti paškritisks aktieris, viņš ļoti labi saprot teātra aktiera problēmas. Tas ir mīts, ka latviešu aktieri nemāk spēlēt kino – drīzāk režisori nemāk strādāt ar aktieriem. Režisoriem ir jāprot aktierus kontrolēt un saprotami pateikt to, kas nav jādara. Mūsu aktieriem – Gunai Zariņai, Arturam Skrastiņam, Andrim Keišam – ir labi aktieru darbi ārzemju filmās.
Aktrisi Maiju Doveiku galvenajai lomai tev ieteicis režisors Kirils Serebreņņikovs, savā ziņā režisors no “ārpuses”…
Pirmoreiz ar Kirilu satikāmies, kad viņš man rādīja filmas “Krāpšana” montāžu, bet es viņam – “Cilvēki tur” gandrīz gatavo versiju. Sēdējām šeit, studijā, iedzērām, apspriedām režijas jautājumus. Latvijā ļoti reti iznāk runāt par darbu tapšanas posmā. Bieži radošā procesā sarunājies tikai pats ar sevi. Pēdējoreiz ar Kirilu runāju, kad “Pirmdzimtais” bija sagatavošanas stadijā, neiznāca viņam to parādīt. Jā, Maiju ieteica tieši viņš. Maijai ir daudz ļoti ekspresīvu lomu, un man bija pārsteigums, ka viņa tāda vitāla, emocionāla ir arī dzīvē. Gribēju, lai lomā viņa ir viņa pati. Tāpat arī Kaspars ir introverts kā dzīvē, tā filmā.
Aktieri piekrita visām tavām idejām, arī tām, ko var saukt par pikantām?
Jā, scenārijs bija izlasīts, visu iepriekš izrunājām. Ja tu domā seksa ainu trijatā, tad ar to nebija vispār nekādu problēmu. Uztraukums bija liels, jo seksa ainas gandrīz nekad nesanāk labas. Manās iepriekšējās filmās aktieri bija vai nu bez pieredzes, vai ļoti jauni, bet šoreiz tie bija cilvēki ar dzīves un profesijas pieredzi, un bija patiešām liela bauda strādāt ar viņiem.
Karjeru spēles filmu laukā sāki ar sociālu drāmu par mikrorajona subkultūru, sekoja šausmu filma, tagad – psiholoģisks trilleris. Vai strādāt vienā žanrā nebūtu vienkāršāk?
Žanrs ir tikai iepakojums – piemēram, “Cilvēkus tur” varēja nofilmēt arī kā “šausmeni”. Es zinu, kāda tipa filmas gribu taisīt, un mēģinu atrast oriģinālu veidu, kā to izdarīt. “Cilvēki tur” tomēr vēl bija vienkārši stāsts, un pēc tās es sapratu, ka jāmeklē savs rokraksts, stils. “M.O.Ž.” bija pirmais solis šajā virzienā, “Pirmdzimtais” ir turpinājums manā ceļā, kurā vēlos saprast, kas par režisoru esmu.
