VIDEO. Lāču skaita pieaugums Latvijā ir ļoti straujš. Kur visbiežāk sastopami ķepaiņi? 22
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešu folklorā lācis laiku laikos uztverts kā mūsu dabas daļa. Pret lāci izjusta bijība un cieņa. Tam nav piedēvētas vilka un lapsas negatīvās īpašības, apstiprinot, ka vēsturiski tauta ir pratusi sadzīvot ar šo lielo dzīvnieku un izcēlusi tā spēku. Lāču skaita pieaugumam Latvijā sabiedrības uzmanība tika pievērsta jau pirms gadiem desmit, kad arvien biežāk sāka pienākt vēstis par ķepaiņu izpostītām bišu dravām.
Pirms pāris gadiem šokēja ziņa, ka Madonas novada Sarkaņu pagastā lācis saplosījis kumeļu.
Kaitnieku gan neviens nebija redzējis, taču veterinārārsts, apskatot upuri, lāča nedarbu atpazina pēc kodumiem, ko nevarot sajaukt ar citu dzīvnieku, piemēram, suņu, radītām brūcēm.
Savukārt šā gada pavasarī Žīguru meža masīvā Krievijas pierobežā lācis uzbrucis “LVM” Ziemeļlatgales reģiona mežkopim, kurš apsekojis egļu jaunaudzi, un iekodis viņam kājā. Negadījums noticis tādēļ, ka tā bijusi lāču māte, kura aizsargāja savu tuvumā esošo mazuli, un meža darbinieks nav ievērojis piesardzību.
“Lāči tāpat kā citi savvaļas dzīvnieki paši cenšas izvairīties no tikšanās ar cilvēkiem, iespēja satikt lāci mežā ir ļoti niecīga.
Lācis ir visēdājs, tā ēdienkartē deviņdesmit procentus aizņem augu barība, un cilvēkam tas var uzbrukt tikai stresa situācijā, kad jāaizstāv mazuļi.
Tādēļ uzskatu, ka šis uzbrukums bija paša mežziņa izprovocēts, pārāk pietuvojoties lācenes migai, tādējādi viņa mēģināja cilvēku aizbiedēt,” minēto gadījumu komentē Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode.
Pieradināto lāču sāga
Lielākas bažas viņai ir par bezatbildīgu cilvēku rīcību, kuri pieradina savvaļas dzīvniekus un tad tos palaiž brīvībā. Pērnruden sabiedrību saviļņoja gadījums, kad divi lāči, kas sākotnēji tika manīti sirojam pa Valkas novada viensētām, beidzot tika izsekoti un uzieti Smiltenes novada Grundzāles pagastā, veiksmīgi iemidzināti un izšķirti.
Cik lielam jābūt brūno lāču skaitam Latvijā, lai tie neradītu nopietnas līdzāspastāvēšanas problēmas:
“To iemidzināšana bija riskantākā procesa daļa, jo pastāvēja apdraudējums gan cilvēku drošībai lāču iespējamās agresīvās reakcijas dēļ, gan dzīvnieku dzīvībai. Tā kā šie lāči dzīvoja savvaļā, nevis voljērā, mums nebija iespējams precīzi noteikt nedz to vecumu, nedz arī svaru. Taču miegazāļu deva ir jāaprēķina atbilstoši tieši lāča svaram. Ja deva ir noteikta par mazu, lācis var neiemigt, bet, ja deva ir pārāk liela, miegazāles var to nogalināt,” skaidro speciāliste.
Iemidzināšanu sertificētu veterinārārstu uzraudzībā veica divi pieredzējuši speciālisti lielo dzīvnieku iemidzināšanā – viens no Vides risinājumu institūta Latvijā un otrs no Igaunijas. Bet vispirms viņi rūpīgi izpētīja apkārtni, noskaidrojot lāču pārvietošanās ceļus un nosakot iespējami drošākos punktus, kur ierīkot novērošanas posteņus.
Ķērāju komandai pievienojās vēl viens veterinārārsts no Tartu universitātes ar lāču lamatām – lielu kasti, kurā lācis, tīkojot gardumus, ielien iekšā, tiek sagūstīts un tikai pēc tam iemidzināts. Taču abi lāči ar vietējo iedzīvotāju ziņojumu un nakts kameru palīdzību tika uzieti vēl pirms lamatu uzstādīšanas.
“Nācās improvizēt un šaut miegazāles no attāluma. Tas bija ļoti sarežģīti – sākotnēji izdevās trāpīt tikai vienam lācim, tas aizmiga mežā, savukārt otrs lācis guļošo uzmanīja un nevienu nelaida tam klāt. Koki un krūmi apgrūtināja viņa iemidzināšanu, turklāt lācis, stresa pārņemts, ilgi neaizmiga,” tolaik operācijas gaitu atklāja rīcības grupas vadītājs, DAP Vidzemes reģionālās administrācijas direktors Rolands Auziņš.
Pēc iemigšanas abiem lāčiem ausīs tika ievietotas krotālijas, lai tos vēlāk varētu vieglāk atpazīt, ja lāči atkal tuvotos viensētām, un veikta ķepaiņu rūpīga sagatavošana ievietošanai būros un drošai pārvešanai, sasienot tiem ķepas, aizsienot muti un aizsedzot acis, ja nu viņi pamostos pirms laika.
Abi lāči tika izšķirti un pārvietoti uz nomaļām teritorijām pietiekami lielā attālumā no apdzīvotām vietām, jo bija aizdomas, ka viens no dzīvniekiem ir nedarbu rosinātājs, bet otrs – sekotājs.
“Pagaidām šis Latvijā ir vienīgais gadījums, kad esam konstatējuši lāčus ar sugai netipisku uzvedību, tāpēc ir absolūti nepareizi šo divu izņēmumu dēļ visai sugai piedēvēt tai neraksturīgu uzvedību,” vērtē Gita Strode.
Kurš būtu vainojams šo lāču pieradināšanā un palaišanā brīvībā, nav noskaidrots, bet eksperti izsaka varbūtību, ka viņi Latvijā ieklīduši no Igaunijas.
Principā šāda cilvēku rīcība ir noziegums.
Nāves spriedums, pateicoties cilvēku “labvēlībai”
Diemžēl stāsts par šiem pieradinātajiem, apmēram divus gadus vecajiem lāčiem nav ar laimīgām beigām, jo šopavasar viens no viņiem atgriezās pie nelāgā ieraduma meklēt barību cilvēku tuvumā un tika manīts ceļmalā Lejasciema pagastā. Par to nebija nekādu šaubu, jo krotālija lāča ausī apliecināja, ka tas ir tas pats pērnā rudens nedarbnieks.
Vēlāk šis lācis pārcēlās uz Smiltenes–Gulbenes autoceļa malu, ātri kļūdams par garāmbraucēju mīluli. Bija cerība, ka ziemas miegs un nošķirtība no otra sugas brāļa lāci varētu atgriezt pie dabiskiem instinktiem, tomēr tā nenotika.
“Šo lāci nācās iemidzināt, patiesībā viņa likteni izlēma tā sabiedrības daļa, kura, ignorējot speciālistu ieteikumus un brīdinājumus, turklāt apdraudot gan savu, gan citu līdzcilvēku veselību un drošību, veda lācim burkānus, ābolus, pat čipsus un konfektes.
Piebarots lācis ir pieradināts lācis, taču neviens no barotājiem uzņemties atbildību nevēlējās.
Esmu nepatīkami pārsteigta, ka bija pat tādi cilvēki, kas tīši provocēja lāci agresīvai rīcībai, un vienlaikus ļoti skumja, jo zinu, cik daudz darba ieguldīja gan mani kolēģi, gan dažādas institūcijas, lai dotu dzīvniekam iespēju pielāgoties dzīvei savvaļā,” rezumē G. Strode.
Viņa atklāj, ka šis lācis tik un tā ilgi nebūtu dzīvojis, jo, veicot sekciju, viņa kuņģī tika atrasta gan plastmasa, gan cigarešu izsmēķi un citas drazas, ko dzīvnieks bija apēdis, meklējot barību pie cilvēkiem un atkritumu izgāztuvēs.
“Cilvēku neapdomīgi uzsāktās piebarošanas dēļ lācis bija zaudējis jebkādas savvaļas dzīvnieka izdzīvošanas prasmes, tas nebaidījās no cilvēka un tā radītiem trokšņiem un automašīnām. Tādējādi pastāvēja tieši draudi sabiedrības drošībai, jo ķepainis varēja izraisīt ceļu satiksmes negadījumus, doties barības meklējumos ne tikai uz lauku viensētām, bet arī blīvi apdzīvotām vietām, kur satikšanās ar mazāk aizsargāto sabiedrības daļu – bērniem un veciem cilvēkiem – nebūtu novēršama un varētu beigties traģiski.”
Sods par lāču tramdīšanu
Lāči ir tie dzīvnieki, kuri dabiskos apstākļos mēģinās no cilvēka izvairīties, tomēr simtprocentīgi tas nav iespējams. Bažas rada cilvēku pārgalvība un zināšanu trūkums, filmējot sastaptos lāčus un lepojoties ar uzņemtajiem video sociālajos tīklos.
Īpašu DAP uzmanību pievērsa video, kurā redzams, ka diennakts tumšajā laikā tiek trenkāts pusaugu lācis, kuram automašīnas starmešu gaisma bija radījusi maldīgu efektu, it kā tas skrietu pa garu, izgaismotu tuneli.
Divarpus minūtes garajā video skaidri bija redzams, ka pakaļdzīšanās notiek uz maza meža ceļa pierobežā, par ko liecināja attēlā manāmā dzeltenā zīme.
“Tas nozīmē, ka lācis ir atradies savā dabiskajā teritorijā, kurā tā traucēšana ir kategoriski aizliegta. Par laimi, lāci izglāba ceļa līkums, ļaujot tam apjaust, ka no šī tuneļa var tikt ārā, paskrienot nost no ceļa. Tā nav vienkārša dzīvnieka traucēšana, bet jau vardarbīga rīcība. Lācis nav spējīgs ilgstoši skriet. Turklāt brīdī, kad lāči gatavojas ziemas guļai, tiem ir svarīgi uzkrāt, nevis patērēt enerģijas rezerves. Līdz ar to ilgāka pakaļdzīšanās lācim varētu beigties pat ar nopietnām veselības problēmām,” atklāj Gita Strode.
Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu par aizsargājamas sugas īpatņa apzinātu traucēšanu var saņemt naudas sodu līdz pat septiņsimt eiro. Šajā gadījumā ar sabiedrības atbalstu vainīgais tika atrasts un saņēma sodu tuvu maksimālajam.
Lāču uzbrukumus nevar izslēgt
Dzīvnieku aizsardzības pasākumi, sakārtoti normatīvie akti un daudzviet arī reintrodukcija ļāvusi lieliski atkopties brūno lāču populācijām visā pasaulē. Pašlaik tiek lēsts, ka pasaulē dzīvo ap 200 000 lāču, no kuriem apmēram puse mīt Krievijā, bet ap 15 400 sastopami Eiropā.
Žurnāla “Medības” galvenā redaktore Linda Dombrovska internetā atradusi pētījumu par lāču uzbrukumiem pasaulē, kurā minēts, ka laikā no 2000. līdz 2015. gadam pavisam konstatēti 664 lāču uzbrukumi, tostarp 291 Eiropā, kur visvairāk uzbrukumu bijis Rumānijā (131), taču tur ir arī lielākā lāču populācija visā Eiropā – ap 6000 īpatņu.
Pēdējo gadu laikā pasaules mērogā uzbrukumu skaits pieaudzis, visbiežāk tie notikuši vasarā un dienas laikā. 63% gadījumu uzbrukuma brīdī cilvēks bijis viens, un pusē no tiem cilvēki bija devušies pārgājienā, lasījuši ogas, sēnes, meklējuši briežu ragus vai nakšņojuši dabā.
Cilvēkiem nevajadzētu radīt labvēlīgus apstākļus, kas veicinātu lāču iemaldīšanos savā sētā.
“Atkritumi būtu jātur slēgtās tvertnēs, jo ēdienu pārpalikumi vai laukmalēs meža tuvumā regulāri izbērti viegli pieejami augļi un dārzeņi var radīt ne tikai lācim, bet arī citiem savvaļas dzīvniekiem pieradumu uztvert cilvēka sētas kā barības ieguves vietas, un tas var novest līdz abpusēji nelāgam iznākumam,” brīdina DAP.
Kur visbiežāk sastopami ķepaiņi
Valsts bioloģiskās daudzveidības monitoringa dati rāda, ka pēdējos gados lāču skaits pieaudzis visā Baltijas populācijā. Latvijas valsts mežzinātnes institūtā “Silava” pašlaik notiek pētījums “Lāču monitorings 2020–2022”, kas jau parādījis, ka lāču skaita pieaugums Latvijā ir ļoti straujš un saistīts ar to, ka lāči pie mums sākuši vairoties.
Neatbildēts gan paliek jautājums, kad tieši sācies šis pieaugums – pirms diviem, trim vai pieciem gadiem. Tomēr skaidrs – tas noticis samērā nesen, jo desmit gadus seni dati par pieaugumu vēl neliecināja.
Īstenojot monitoringu, noskaidrots, ka rekordliels lāču populācijas blīvums šobrīd ir Ziemeļvidzemē – Salacgrīvas, Staiceles, Alojas, Limbažu un Mazsalacas novados.
Otrajā vietā ir Krievijas pierobeža – Alūksnes, Balvu, Krāslavas un Ludzas rajoni, kur gan lāču ir mazāk. Trešo vietu ieņem Vidzemes centrālā daļa un Sēlija – Ērgļu, Lubānas, Madonas, Viesītes un Neretas apkaime. Kurzemē varētu mitināties vien daži lāči, bet Zemgalē tie nav redzēti, jo šajā reģionā nav lielu, vienlaidu mežu masīvu.
Cik liels brūno lāču skaits Latvijā jāsasniedz, lai sāktu domāt par to regulēšanu, vēl ir neskaidrs, taču pašlaik “Life” projekta ietvaros notiek Sarkanajā grāmatā ierakstīto dzīvnieku sugu aizsardzības mērķu noteikšana, cita starpā, ar zinātniskiem kritērijiem noskaidrojot katras sugas, arī lāču, populācijas lielumu, kādu saglabājot, tā būs labi aizsargāta.
Vajadzīgs ilgtermiņa risinājums
Gita Strode norāda, ka lācis dabā un lācis zoodārzā katrs atrodas pavisam citos apstākļos, tādēļ sabiedrībai jāizprot atšķirība un nevajag saasināti uztvert ekspertu lēmumus attiecībā uz problēmdzīvniekiem.
Jau minētajā lāča eitanāzijas gadījumā DAP tika apspriesta iespēja lāčus sagūstīt un ievietot zoodārzā Rīgā, Kalvenē vai Līgatnes dabas takās. Taču to nevarēja īstenot, jo Rīgā vecā lāču māja tika nojaukta, Kalvenē vietas pietika tikai jau esošajiem trim lāčiem, bet Līgatnē nebija vietas, kur lāčus turēt karantīnā pirms iepazīstināšanas ar sugas brāļiem.
Līdzīga situācija bijusi citos Eiropas zoodārzos. Lai gan Vācijā un Krievijā ir arī lāču patversmes, pat ja vietu tajās izdotos sarunāt, savvaļas dzīvnieka nogādāšana ārzemēs ir ilgi plānojams pasākums, taču jārīkojas bija nekavējoties, negaidot, kamēr bīstamais lācis kādu ievainos vai nogalinās.
“Valsts līmenī nepieciešams izveidot ātrās reaģēšanas grupu ar kompetentiem speciālistiem, kuriem būtu tiesības izvērtēt lāču uzvedību ārkārtas gadījumos un atbilstoši situācijai rīkoties,” uzskata Valkas novada mērs Vents Armands Krauklis, kura pārvaldītajā teritorijā risinājās minētā lāču sāga.
Viņš noliedz pašvaldības policijas iesaistīšanos šādā grupā, jo konkrētas darbības ar dzīvniekiem jāveic profesionāļiem. Pašvaldība savu iespēju robežās gan nekad neesot atteikusi palīdzību, informējot iedzīvotājus un norobežojot noteiktu teritoriju. Savukārt Gita Strode informē, ka DAP speciāli izveidota darba grupa šajā virzienā jau strādājot, lai nonāktu pie risinājuma.
Kas ir kas?
* Brūnais lācis (Ursus arctos) ir aizsargājama dzīvnieku suga, un tā medības Latvijā ir aizliegtas. Lāču tēviņa svars var sasniegt 300 kg, mātītes – 200 kg. Lācis ir dzīvnieks ar ļoti attīstītu ožu un dzirdi, bet samērā sliktu redzi. Skrienot lācis var sasniegt ātrumu pat 50 km/h. Iekļaut lāčus medījamo dzīvnieku sarakstā netiek plānots, tādēļ brūnais lācis arī turpmāk paliks aizsargājams un nemedījams dzīvnieks. Ministru kabineta noteikumi Nr. 281 par nelikumīgu lāča nošaušanu paredz naudas sodu četrdesmit minimālo mēnešalgu apmērā (20 000 eiro), turklāt tā ir arī kriminālatbildība.
Lai izvairītos no sastapšanās ar lāci
Pastaigas laikā jāturas uz meža takām un ceļiem.
Ejot pa mežu, laiku pa laikam jāuzkāpj kādam sausam zaram, jāierunājas vai jāiedziedas, lai pavēstītu par savu klātbūtni.
Rūpīgi jāvēro daba sev apkārt, lai lāci varētu laikus pamanīt.
Ja mežā jāšķērso nepārredzama vieta, tad jāuzvedas pietiekami skaļi, lai iespējamie šīs vietas iemītnieki varētu aizbēgt.
Kā rīkoties, satiekot lāci?
Netuvoties lācim. Tuvošanās ir īpaši bīstama, ja netālu atrodas lāča mazuļi vai arī lācis ir ievainots (slims) un nespēj ātri doties prom.
Nepagriežot muguru un neskrienot, atmuguriski atkāpties un no satikšanās vietas doties prom.
Neskatīties lācim acīs – dzīvnieks to var uztvert kā izaicinājumu vai pret sevi vērstu agresiju.
Jāsaglabā miers, jāuzvedas klusi, jāizvairās no straujām kustībām un nevajag vicināt rokas.
Ja sastapts pārdrošs lācis, kas uzvedas nedabiski un tuvojas cilvēkam, nonākot drošībā, jāziņo par notikuma vietu un laiku Dabas aizsardzības pārvaldei: “[email protected]”.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Lāču būs arvien vairāk
Jānis Ozoliņš, Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks: Pavasarī likvidētais lācis neapšaubāmi bija pieradināts. Lāči, atsevišķi sugas īpatņi pie mums nekad pilnībā nav izzuduši. Pirms Pirmā pasaules kara lāčus nesargāja nekādi likumi un viņus ātri izšāva.
Periodikā atrodamas ziņas, ka tolaik mežasardze pat slēpa no sabiedrības viņu esamību, jo Abrenes apriņķī lāči bija uzbrukuši mājlopiem, un tika mednieku vajāti. Tādēļ noteiktās aprindās igauņi par latviešiem pat smējās, ka esam lāčplēšu tauta.
Latvijā lāči vienmēr bijuši pilntiesīgi mūsu mežu iemītnieki, taču par populāciju, kas veiksmīgi vairotos, to var uzskatīt tikai pēdējos piecos gados, par ko liecina lāču monitorings. Tā kā dabā lāču apdzīvotā niša bija brīva, viņu skaits strauji aug.
Patlaban Latvijā pastāvīgi uzturas ap 60–70 lāču, 2022. gada datus vēl neesam apkopojuši un, iespējams, vēl kādi desmit varētu būt nākuši klāt.
Vairošanās padara lāču populāciju pilnvērtīgu, jo agrāk lāči lielākoties pie mums ieklīda no Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas un kādu laiku te tikai uzturējās, bet nu arī dzimst.
Tādēļ lielākā daļa lāču mīt Vidzemē un Latgalē. Diezgan ticams, ka ķepaiņi Kurzemes pussalā varētu ierasties arī pa taisno no Igaunijas salām, jo ir apstiprinātas ziņas, ka aukstā pavasarī kāds lācis redzēts uz peldoša ledus gabala, taču lāčiem nav nekādu šķēršļu Kurzemē nonākt arī no Sēlijas – atliek vien šķērsot Zemgales līdzenumu.
Daži lāči jau sen tur ir, jo jau pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū pats Kurzemē redzēju svaigas lāča pēdas. Jautājums tikai, cik ilgi viņi tur uzturas, jo par lāču populāciju un vairošanos Kurzemē pagaidām nekas nav zināms. Tomēr katru vasaru saņemam pa apstiprinājumam, ka kāds lācis manīts.
Nākotnē lāču skaits var sasniegt cilvēkiem neērtu lielumu, viņiem parādoties mūsu izpratnē neatbilstošās vietās un veicot neatbilstošas darbības, piemēram, bišu dravās. Sadzīvošana ar lāčiem turpmāk mūsu sabiedrībai varētu būt izaicinājums. Daudz būs atkarīgs arī no iecietības un spējām aizsargāt dravas no postījumiem.
Lāču medības ir politisks jautājums, kuru Latvijā nevaram izlemt, taču drīzumā tas vēl nebūs aktuāls.
Ieteiktu nejaukt lāču medības ar problēmdzīvnieku likvidēšanu. Jo medības raksturo trīs pazīmes – rekreācija, produkcijas ieguve un populācijas regulēšana.
Igaunijā izsenis lāču bijis daudzkārt vairāk nekā pie mums, un viņi rīko komercmedības, gadā nomedījot ap deviņdesmit lāču. Mūsu ziemeļu kaimiņiem ir arī speciālas brigādes, kurām dotas pilnvaras nošaut tos lāčus, kas neadekvāti izturas vai rada apdraudējumu cilvēkiem. Šobrīd DAP paspārnē tiek strādāts pie normatīvā regulējuma, kas ļautu šādu brigādi izveidot arī Latvijā.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
