Ar lāčiem Latvijā būs jāsadzīvo 30
Ilgvars Zihmanis, žurnāls “Baltijas Koks”
Vēl pirms 10–20 gadiem lāča sastapšana pie mums bija īpašs gadījums. Taču pēdējā laikā šie senie Latvijas mežu iemītnieki sāk atgriezties. Pagaidām mūsu mežos lāču nav daudz – kādi 20–50 dzīvnieki. Tomēr ir skaidrs, ka Latvijā lāči ir, to kļūs arvien vairāk un cilvēkam ar lāci būs jāsadzīvo, kā to jau labi prot mūsu kaimiņi igauņi. Igaunijā, Somijā un Zviedrijā ir atļautas ierobežotas lāču medības, taču Latvijā lāči netiks medīti. Vismaz ne pārskatāmā nākotnē.
Lāči Latvijā ir
Brūnais lācis (Ursus arctos) ir sens Latvijas mežu iemītnieks, kuru gan 1920. gados pie mums pilnībā izmedīja. Tagad, 100 gadu vēlāk, lāči sāk atgriezties, arvien vairāk ienākot pie mums no Igaunijas un Krievijas. Pēc Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieku sacītā, ģenētiskās analīzes apstiprina, ka Latvijā pilnīgi droši mitinās 18 lāči, bet kopumā to skaits varētu sasniegt apmēram 50.
Lāču skaitu noteikt nav viegli, jo tiem patīk pārvietoties bieži un pat 50–70 kilometru tālu. Pie mums lāči pārsvarā uzturas Igaunijas un Krievijas robežu tuvumā. Ziņas par pamanītu lāci regulāri pienāk arī no Kurzemes, tādēļ ļoti iespējams, ka vismaz viens lācis apmeties uz pastāvīgu dzīvi arī tur.
Latvija atrodas lāču izplatības areāla malā, un šeit pārsvarā ierodas jauni tēviņi, kuri meklē sev dzīvesvietu. Lāču mātītes ir daudz konservatīvākas un uzturas savas dzimšanas vietas tuvumā, tādēļ mātīšu ierašanās notiek daudz lēnāk. Taču ļoti iespējams, ka arī Latvijā jau ir dzimuši lāču mazuļi – 2020. gada vasarā lācene ar maziem lācēniem tika manīta Limbažu novada Viļķenes pagastā, kas atrodas visai patālu no Igaunijas robežas.
Dzīvesvietas ziņā lāči nav īpaši izvēlīgi, tomēr necenšas līst cilvēkiem acīs un labprātāk apmetas lielos meža masīvos, kuru tuvumā ir purvi. Ir izplatīts stereotips, ka ziemas laikā lācis guļ ciešu miegu. Tā gluži nav – ziemā lācis gan guļ, taču ne pārāk ciešā miegā un, ja tiek iztraucēts, var pamosties.
Ziemas migu lācim patīk ierīkot nelielu eglīšu jaunaudzēs, kur tas aizlauž apkārtējos kociņus un zemē izklāj iedobi ar egļu zariem. Līdz ar lāču skaita pieaugumu Latvijā tiek uziets arvien lielāks ziemas migu skaits, un tagad vismaz pāris lāčiem gadā jārēķinās, ka tos no miega neapzināti uzmodinās cilvēki.
Par lāču postījumiem
Latvijā lācis ir nemedījama un aizsargājama suga un līdz ar to visas lāču būšanas (tostarp lāču nodarītie postījumi) atrodas Dabas aizsardzības pārvaldes pārziņā. Pēdējos gados pie mums arvien biežāk parādās ziņas par lāču izpostītām bišu dravām, bet Igaunijā bijuši gadījumi, ka lāči uzbrukuši mājlopiem.
Jāuzsver, ka lācis ir visēdājs, kas ļoti daudz ēd dažādus augus, ogas un ozolzīles, taču neatsakās arī no zivīm un gaļas. Arī medus lācim, protams, ļoti garšo (sevišķi rudens pusē, kad tuvojas ziema), un, ja lācis vēlēsies tikt pie medus, tad to arī izdarīs.
Lācim ir laba atmiņa, un, ja dzīvnieks sapratīs, ka ēdamo var viegli iegūt cilvēka tuvumā (piemēram, atkritumos), tad nekavēsies to izmantot. Ir gadījies dzirdēt viedokli, ka apkārtnē ir pilni meži lāču, kas izposta bišu stropus, taču beigās izrādās, ka visas dravas apstaigājis viens vienīgs lācis, kas specializējies uz stropiem.
Šeit ir vērts aplūkot kaimiņu igauņu pieredzi. Tiek lēsts, ka Igaunijā mitinās aptuveni 700 lāču, un 2016. gadā tie noplēsuši desmit aitu, divus liellopus, izpostījuši 170 bišu stropu un sabojājuši apmēram 150 skābsiena ruļļu.
Igauņi teic, ka pret dravu postījumiem itin labi (kaut arī ne vienmēr) palīdz elektriskais žogs. Tomēr jāteic, ka igauņiem ir viena liela priekšrocība – kompensācijas par lielo plēsēju (tostarp lāču) nodarītajiem postījumiem ir noteiktas ar likumu, un zaudējumus par mājlopiem, bišu dravām un skābsienu Igaunijas valsts kompensē pilnā apmērā.
Lāčus Latvijā nemedīs
Lāči Latvijā netiks medīti, vismaz ne pārskatāmā nākotnē. Iemesls tam ir vienkāršs – lāču pie mums joprojām ir ļoti maz, un tie nav bijuši medījamo sugu sarakstā, kopš Latvijā vispār tāds pastāv. Turklāt lāčus Eiropā aizsargā Dzīvotņu direktīva.
Savukārt kaimiņvalstīs, kurās lāčus medīja arī pirms Dzīvotņu direktīvas ratificēšanas un tie nebija apdraudēti, atļautas kontrolētas lāču medības, ievērojot stingrus termiņus un nomedīšanas apjomus. Piemēram, Somijā mitinās apmēram 2300–2500 lāču un gadā atļauts nomedīt aptuveni 300–350 no tiem. Apmēram tāpat ir arī Zviedrijā, kur dzīvo apmēram 3000 lāču un atļauts nomedīt 300 dzīvnieku.
Tuvākais piemērs laikam atkal būs Igaunija – kā jau teikts, Igaunijā ir apmēram 700 lāču, bet gadā nomedī 50–60 dzīvnieku. Igauņu mednieki uzskata, ka lāču medības ir viens no faktoriem, kas saglabā lāču dabiskās bailes no cilvēka un līdz ar to uzlabo sabiedrības spēju sadzīvot ar šiem dzīvniekiem.
Ko darīt, satiekoties ar lāci
Nav pamata uzskatam, ka lāči Latvijā var apdraudēt cilvēkus. Uzskatāms piemērs vēlreiz ir Igaunija, kur nav konstatēts neviens gadījums, ka lācis būtu uzbrucis cilvēkam. Lācis ir daudz manīgāks par cilvēku, tādēļ, to pamanījis, pacentīsies aiziet prom pirmais, tā ka cilvēks lielākoties pat nenojautīs, ka tuvumā bijis lācis.
Te gan jāsaka – lācis no cilvēka vairās, taču arī cilvēkam nevajag uzprasīties. Lāčiem sabiedrībā ir pozitīvs tēls, par ko parūpējies Vinnijs Pūks, lācītis Padingtons un citi grāmatu un multfilmu varoņi. Tādēļ, ieraugot mežā mazu lācēnu (un mazie ir ziņkārīgi!), var rasties vēlme jūsmot, paijāt un taisīt pašbildes. Tā nevajag darīt! Reālie lāči ir lieli, ļoti spēcīgi un veikli savvaļas plēsoņas.
Turpat tuvumā noteikti atradīsies arī lāču māte, kurai šāda jūsmošana par viņas mazo var ļoti nepatikt. Lāči spēj rāpties kokos, un mazajiem lācēniem tas ir vissvarīgāk. Tas tādēļ, ka pieauguši lāču tēviņi vēlas nogalināt svešus lācēnus, un mazie, ieraugot svešu lāci, instinktīvi mūk augšā kokā. Lielam lācim uzrāpties kokā ir daudz grūtāk. Tāpēc, ja grib patverties no lāča kokā, tad vēlams kāpt ļoti augstu un ļoti ātri.
Ko darīt? Ja negribas mežā pārsteigt lāci, tad, ejot pa mežu, vislabāk ir trokšņot, runāt un likt manīt par savu klātbūtni. Ja nu tomēr ir sagadījies lāci sastapt, tad vislabāk ir saglabāt mieru, netuvoties un lēnām, bez steigas atkāpties, nesatraucot dzīvnieku.
