Ar labestīgu humoru un mīlestību 0
Nupat marta pēdējā nedēļā dažas dienas pirms Andreja Skaiļa 85. dzimšanas dienas “Lauku Avīzes” izdevniecībā dienasgaismu ieraudzījis dižā stāstnieka pēdējais romāns “Melnā atraitne”.
Joku dienas gaviļnieks
Jāteic – pēdējais šā vārda visīstākajā un skaudrākajā nozīmē. Pietrūka pavisam nedaudz, lai Andrejs Skailis sagaidītu sava romāna atvēršanas svētkus un 85. dzimšanas dienu. Liktenīgi, neizdibināmi un tik sakritīgi, ka Dievs dižajam ironijas meistaram bija lēmis nākt pasaulē tieši par joku dienu iedēvētajā 1. aprīlī.
“Lauku Avīze” laidusi klajā septiņus Andreja Skaiļa darbus “Lata romāna” sērijā. Jau romānu virsraksts piesaistīja interesi: “Septiņas bīstamas jaunavas”, “Čūsku dīdītājs un svētā”, “Cilvēks, kas izlīda no Daugavas”, “Šarmantie sapņi”, “Muša un lauva”, “Pilnīgi liktenīgās sievietes” un “Samaitātais spoks Jakobs”. Viņa pēdējais darbs romāns “Melnā atraitne” kā jubilejas izdevums cietos vākos ir pirmais ārpus “Lata sērijas”.
“LA” izdevniecības vadītājs Andorijs Dārziņš ilggadējo autoru raksturo kā goda vīru, ar kuru bijis interesanti satikties un runāties ne tikai par literatūru, bet arī daudzām citām būtiskām lietām. Abu beidzamā tikšanās notikusi pēc pēdējā “Lata romāna” “Samaitātais spoks Jakobs” izdošanas. Kā stāsta Andorijs Dārziņš, nezinot par Andreja Skaiļa slikto veselības stāvokli, piezvanījuši no izdevniecības un uzaicinājuši viņu atbraukt pēc honorāra.
… Un tā viendien no “LA” redakcijas pirmā stāva tālrunī atskan dežuranta balss: vai kāds nevarot nokāpt lejā un palīdzēt apmeklētājam tikt uz izdevniecību trešajā stāvā? Andorijs Dārziņš nogājis lejā un skatās – uz taburetes sēž saguris Andrejs Skailis. Vietā jautājums – kāpēc nepateicis par savu veselību? Būtu taču honorāru aizveduši pie viņa uz mājām Jūrmalā. Bet Andrejs Skailis, būdams ironisks arī pret sevi, atbildējis: “Arī manos gados cilvēkos jābrauc un jāredz pasaule.” Bet brauciens bijis tāds. Uz vilcienu Skailis devies ar taburetīti no mājas. Izkāpis no vagona, pagājis simt metrus un apsēdies ietves malā uz ķeblīša. Nosoļojis nākamos divsimt metrus un atkal pasēdējis. Un tā no Centrālās dzelzceļa stacijas līdz “Lauku Avīzes” izdevniecībai Dzirnavu ielā.
Atmiņās un grāmatās
Daudzas Andreja Skaiļa grāmatas ilustrējis viņa klasesbiedrs no toreizējās 4. Āgenskalna pamatskolas laikiem un “Latvijas Avīzes” ilggadējais karikatūrists Ēriks Ošs. Viņš atceras, ka Skailis labi mācījies, taču nav bijis nekāds sausiņš. Skolotājs Plandars jeb iesaukts Pļaška liecības izdalījis izcilības secībā. Parasti kā pirmais pēc sekmīguma ticis izsaukts Aleksandrs Puriņš, tad Andrejs Vite (Skailis ir pseidonīms), Ilmārs Blumbergs bijis trešais un Ēriks Ošs ceturtais. Mūsu karikatūristam Skaiļa darbos patīkot puiciskā intonācija un tas, ka Skailis ar gadiem nav kļuvis oficiāli nopietns kā deputāts ar portfeli. Tas pats Āgenskalna puika.
“Kad vācieši ņēma armijā divdesmit septītajā gadā dzimušos, Andreju Skaili izbrāķēja kā nāves kandidātu,” atceras Ēriks Ošs, “viņam bija slikta veselība, bet paskat, kā grāfs Vite raženi nodzīvoja!”
Te jāpaskaidro, ka pie šīs iesaukas Andrejs Skailis vainīgs bijis pats. Izstāstījis kolēģiem žurnālā “Dadzis”, kur viņš ilgus gadus bija redaktora vietnieks, kā drošības iestādes pēckara gados prašņājušas, vai viņš neesot rada Baltijas izcelsmes reakcionārajam krievu politiķim grāfam Vitem…
Ilgus gadus personiski pazīstams ar Andreju Skaili ir arī rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Jautāts par spalvasbrāli, viņš teic: “Ļoti cienu Skaili un viņa atraitni Astrīdu, jo viņa ir vienīgais cilvēks, kas savā laikā uzrakstīja grāmatu par mani (pasmaida). Iznāca tāda maza grāmatiņa cietos vākos…” Jau pavisam nopietni rakstnieks aicina padomāt: vai mums patiesībā ir vēl kāds nopietns rakstnieks, kas raksta jokus? Pat no Kārļa Ulmaņa laikiem zināmi tikai daži feļetonisti, bet Skailis ir rakstnieks! Jābūt dzīvesgudram un ar nesaraujamu ticību labajam, lai to spētu. Mums taču visiem kādreiz apšķebinās dūša, ka sākam pat lamāties. Jo ir tik viegli ieplūst negāciju straumē, kas gāžas no visām malām. Televīzijā katru vakaru vai desmit līķu. Un tad brīnāmies, ka jaunatne agresīva. Bet Skailim bija apskaužama humora izjūta, kurā noslāpa visas negācijas.
Rakstniece Māra Svīre Andreju Skaili raksturo kā klasisku humorista tipu. Ārkārtīgi nopietns. Rakstniece pat neatceras, ka Andreju Skaili kādreiz būtu dzirdējusi skaļi smejamies. Izskatījās drūms, mēdzis savilkt pieri grumbās. Arī ikdienā runājis tāpat kā rakstījis – asprātīgās tirādēs. Viņam nebijis jāsēž pie galda, graužot zīmuli un meklējot kabatā pēc humorīga vārda. Skailim ļoti paticis spēlēt vārdu pingpongu. Īpaši pēdējos gados pa telefonu. Gara auguma izskatīgajam vīrietim veselība nebija laba, bet viņš par to nekad nesūdzējās. Un, pat ja runa ievirzījās par kādām ne pārāk saulainām dzīves peripetijām, Andrejs Skailis tās pasniedzis ar humoru un skaistos kalambūros. Un tu, cilvēk, nezināji, uzņemt teikto nopietni vai spēlēt līdzi viņa spēli.
Mārai Svīrei pie sirds visvairāk Andreja Skaiļa garie stāsti. Eleganti izstrādāti, katrs teikums vai izgaršojams.
Viņa humors ir absolūti bez šā žanra lielās apdraudētības – frivolitātes un iztapšanas lētai gaumei. “Tik skaisti elegantus ironiskus stāstus latviešu prozā viņš spēja uzrakstīt vienīgais!” saka Māra Svīre.
Zirnekliene no Latvijas laukiem
Par ko stāsta tikko iznākušais Andreja Skaiļa romāns “Melnā atraitne”? Tas ir asprātīgs dinamisks stāsts par mūsu nacionālajām īpatnībām. Galvenā notikumu vērpēja un kopā turētāja ir melnā zirnekliene, kas ieklīdusi Latvijas laukos, sāk vairoties un ir cilvēka dzīvībai bīstama. Tiklīdz tā kādam iekož un šis kāds izdzīvo, viņa skatiens iegūst paranormālu spēku, bagātie izdāļā naudu nabagiem, noīrē helikopteru un ber lašus virs Rīgas…
Vieni ar zirnekļu palīdzību grib izputināt konkurentus, otri – novākt nevēlamus tipāžus, trešie – iegūt popularitāti. Intrigas skaistajā Dzintarzemītē viļņojas un aug augumā…
Ikdienišķo pārvēršot paradoksā “Andreja Skaiļa rakstības manieri īsti nav ar ko salīdzināt. Varbūt ar Rūdolfa Blaumaņa humoru? Viņa darbu pētīšana vēl priekšā. Skaiļa humors ir ļoti labestīgs, bez vismazākā ļaunuma vai ņirdzīguma; sak, tādi nu mēs, tie cilvēciņi, esam. Ko vērti vien viņa personu uzvārdi, kas būtu pelnījuši speciālu pētījumu, piemēram, Kaķesters, Ālavietis, Umpāris, Sūkaliņš, Pākstenieks u.c. No kurienes viņš dabūja visapbrīnojamākos sižetus un situācijas, to var tikai minēt. Tie radās viņa fantāzijā, bet tajā pašā laikā tas ir krāsains tautas dzīves atspoguļojums. Viņš prata saskatīt smieklīgo tur, kur citam tas pat prātā nebūtu ienācis, un mācēja to jocīgi izstāstīt, spēja ikdienišķu situāciju pārvērst paradoksālā. Mazs piemērs, kā pavisam ikdienišķu teicienu Skailis pratis pārvērst satīrā.
Celtniecības pārvaldes priekšnieka vietnieks Bāleliņš prātīgi saka: “Nekad darba laikā nedzer ļergu.” Taču kam un kur viņš to saka? Tas ir teikts melnraibam teļam, kad Bāleliņš ir pamodies salmu kaudzē, kurp viņš aizvilcies “lēnām kā sakauta armija”.
Andrejs necieta vulgārus un jēlus jokus, bija apbrīnojami labestīgs pret cilvēkiem un dzīvniekiem. Viņš bija labs kaimiņš un uzticams draugs. Viņš daudz zināja par kukaiņiem un teica – ja viņš nebūtu rakstnieks, būtu entomologs. Andrejs mīlēja visus mūsu mājdzīvniekus, nekad nežēloja naudu dzīvnieku ārstēšanai un ikviena dzīvnieciņa aiziešanu citos medību laukos smagi pārdzīvoja, jo tas bija kļuvis par lolojamu ģimenes locekli. Bēdās, nepatikšanās vai slimībā viņš bija nesatricināms balsts ģimenei. Abi nodzīvojām kopā četrdesmit sešus gadus. Dažam jaunam cilvēkam tas varbūt šķistu daudz. Man tas bija par maz. Liekas netaisnīgi, ka viņa vairs nav. Vienīgais mierinājums ir atmiņas un tas, ka viņa grāmatas turpinās priecēt lasītājus.” Astrīda Skurbe |
Piedāvājam fragmentu no tikko iznākušā Andreja Skaiļa romāna “Melnā atraitne”
“Bet ko darīja deputāts Knakstiņš? Viņš pēc apjēgas par notikušo nelaimi tūlīt zvanīja Svētā Gabriēla kungam. O, Svētais Gabriēls bija ļoti labs un derīgs cilvēks, kas deputātu Knakstiņu un viņa partijas biedrus allaž pasargāja no kakla laušanas. Tiklīdz kādam no minētajiem kungiem politbiznesa augstākās pilotāžas vingrinājumos samisējās un viņš tuvojās zemei kā krītošs svina zābaks, Svētais Gabriēls tam laipni pasniedza izpletni, un krītošais piezemējās lēni, lēnītēm. Protams, maigā piezemēšanās maksāja, milzu naudu tā maksāja, bet dzīvība ir svarīgāka par visu, vai ne? To, ka arī šoreiz ir noticis kaut kas ļoti bīstams, Svētais Gabriēls noprata no deputāta Knakstiņa uztrauktā brēciena:
– Ir notikusi nelietība, mani izprovocēja…
– Viss būs kārtībā, – Svētais Gabriēls pārtrauca deputātu Knakstiņu pusvārdā. – Izvairies no jebkādiem sakariem ar presi un tūlīt brauc pie manis! Es atkārtoju, viss būs kārtībā!
Deputāts Knakstiņš ieklupa Svētā Gabriēla apartamentos pēc piecpadsmit minūtēm un bija vēl vairāk pārbijies nekā pirms zvanīšanas. Viņš tūlīt sāka visai nesakarīgi pārstāstīt notikušo, bet tas nekas, nelaimes būtību saprast varēja.
– Nekādā ziņā nestāsti, ka dāma ar ļauno aci tev pieskrēja klāt! – Svētais Gabriēls sacīja. – Notikušais neapšaubāmi bijusi labi izplānota provokācija, tāpēc viss neuzkrītoši ir ierakstīts lentē. Tiklīdz tu pateiksi kaut ko tādu, kas neatbilst patiesībai, ierakstu demonstrēs un tevi nosauks par meli. Tāpēc stāsti visu, kā bija. Nevis dāma tev pieskrēja klāt, bet tu piegāji pie dāmas – tik izskatīgai dāmai nepieiet klāt nemaz nav iespējams, to katrs sapratīs – paslavēji viņas skaisto sunīti un lūdzi atļauju dzīvnieciņu noglāstīt, bet viņa tevi sūtīja pie velna.
– Un tālāk?
– Un tālāk nobeidz stāstījumu ar vārdiem: “Var nešaubīties, ka drīzumā tiks atrasts nākamais provokācijas upuris. Kas attiecas uz mani, es nesīšu savu krustu ar cieņu.” Tas visus aizkustinās, un tavs reitings neapšaubāmi celsies.
– Lai tā būtu, – deputāts Knakstiņš teica, – bet nelieša vārdu, kas provokāciju pasūtījis, man noteikti jāuzzina!
– Kāpēc ne, – Svētais Gabriēls atbildēja, – Dzintarzemītē var uzzināt visu, jautājums ir vienīgi par cenu.
– Tātad, cik?
– O, to es šobrīd nevaru pateikt! Man jāievada sarunas, un tās prasīs vismaz nedēļu.
– Ievadi sarunas, ievadi! Man kā politiķim ir ļoti svarīgi zināt, no kuras puses gaidāma nākamā neģēlība!
Tikšanās kā parasti beidzās ar aploksnes pasniegšanu un tencinājuma vārdiem, ko Svētais Gabriēls, patiesību sakot, nebija pelnījis.”
