“Trīs nedēļas mežā, nācās sarast ar jaunām emocijām un izkāpt no komforta zonas.” Kāds ir tradicionālais jaunā zemessarga ceļš 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dzīve nav pelēka un neinteresanta, šāds viedoklis neapšaubāmi atbilst Zemessardzes 32. Rēzeknes kājnieku bataljona mīnmetējnieču Kristas Pogureckas un Svetlanas Šilovas noskaņojumam. Iespējams, tieši ar šādu attieksmi noskaņoti cilvēki nekurn par to, ka neko nav iespējams izdarīt, bet – gluži otrādi – allaž radoši atrod aizvien jaunu nodarbošanos, pakļauj sevi jauniem pārbaudījumiem un, kā tagad moderni teikt, izaicinājumiem.
Kā redzams, viņas abas ir godam un veiksmīgi iekļāvušās zemessargu saimē. To apliecina Kristas un Svetlanas sasniegtais.
Pagaidām savās ģimenēs viņas ir vienīgie zemessargi.
Kā “Zemessargam” stāsta Krista, viņas divi jaunākie brāļi un abas jaunākās māsas interesējoties par to, ko dara zemessargi, par to, kas ir viņu lielajās mugursomās. Iespējams, viņus aizraus vecākās māsas stāstītais.
Vairs nesāp pleci
Līdz savam jau visai sarežģītajam un atbildīgajam militārajam amatam noiets tradicionālais jaunā zemessarga ceļš. Krista pamatapmācības nometni trīs nedēļu garumā Latgales poligonā “Meža Mackeviči” izgājusi jau 2017. gadā, bet Svetlana pagājušajā gadā. Tas bijis gan aizraujošs, gan reizēm pagrūts pārbaudījums.
Kas bijis pats sarežģītākais, nokļūstot pamatapmācības nometnē? Krista: “Atceroties “Meža Mackevičus”, varu teikt – tas bija vareni.
Trīs nedēļas mežā, nācās sarast ar jaunām emocijām un izkāpt no komforta zonas.
Tāpat vismaz pirmajā laikā nebija viegli pieņemt tur pastāvošo rutīnu. Piemēram, sarast ar ieroci – ar triecienšauteni “AK-4” bija burtiski jādzīvo visu laiku kā dienā, tā naktī. Uz ēdnīcu – tas plecā, uz dušu – tas līdzi, arī naktī tam bija jābūt blakus. Sākumā plecs sāpēja, bet tad jau pieradu. Kad atbraucu mājās, nevarēju saprast, kā man trūkst.”
Svetlana bērnību un pusaudzes gadus pavadījusi Kantinieku pagastā, no kurienes pēc Jāņa Klīdzēja vārdā nosauktās pamatskolas beigšanas devusies uz Rēzekni. Tur jau skolas laikā, mācoties 12. klasē, 2020. gadā izlemts – jāmeklē ceļš uz Zemessardzi. Tas arī izdarīts, bet 21 dienu garā pamatapmācības nometne izieta nākamajā gadā.
““Meža Mackevičos” bija diezgan labi. Kas bija grūtākais? Bija ļoti karsti, apmācības norisinājās ārā, tas bija karsts laiks, un nepārtraukti gribējās dzert,” stāsta Svetlana. Pagaidām viņai nav citas līdzvērtīgas nodarbošanās un darba, tādēļ ar pilnu spēku var pilnveidot savas zemessarga mīnmetējnieka prasmes.
Līdz šim daudz patīkamu emociju viņai sagādājis darbs komandā, īpašā saliedētība, visu vienības biedru iesaistīšana kopīgajā darbā.
Tādas sajūtas radušās jau “Meža Mackevičos”, kur viss noticis ļoti ātri, kur iepriekš savstarpēji nepazīstami cilvēki spējuši labi saprasties un pat sadraudzēties.
Bez sporta nevar
Abām mīnmetējniecēm ir tiešs kontakts ar sportošanu. Tas īpaši sakāms par Kristu, kuru sazvanot uzzinu par to, ka vakarā viņai ir treniņu zāles apmeklējums. Ja laika apstākļi esot labvēlīgi, jādodas skrējienā. Divas trīs reizes nedēļā noskrienot savu standarta distanci – sešus kilometrus. Taču iknedēļas fiziskā slodze ar to nebeidzas, to Krista papildina ar dalību Lendžu jauniešu deju kolektīvā. Tāpat laiku prasa dziedāšana Rēzeknes korī “Medicus”, kas pirms 53 gadiem veidojies kā vietējais medicīnas darbinieku koris. Savukārt darba dienas viņa auditora amatā aizvada SIA “Ernst & Young” Rēzeknes filiālē.
Svetlana pagaidām visus savus spēkus pamatā velta Zemessardzei, iztiekot ar fizisko rūdījumu, kas iegūts basketbola treniņos Rēzeknes novada bērnu un jaunatnes sporta skolā. Regulāriem treniņiem pagaidām neesot laika. Kad Svetlana dodas uz laukiem, tur bieži ar draugiem spēlējot basketbolu. Pagājušā gada laikā vairākas nedēļas pagājušas dažādos mīnmetējnieku kursos.
Prieks par mīnmetējnieka amatu
2018. gadā Kristu uzaicinājuši pāriet no kājniekiem uz mīnmetējnieku vadu, un tas izrādījies veiksmīgs piedāvājums. Vienība ieguvusi centīgu priekšējo novērotāju, kam patīk atrasties priekšā citiem un koriģēt uguni. Bez prasmīga novērotāja mīnmetēju ugunij nebūs precizitātes.
Kristai patīk šis darbs, un par to viņa runā ar aizrautību. Pagājušajā gadā iespaidīgas bijušas mācības Ādažos. “Tur bija daudz interesanta, arī tas, ka darba valoda bija angļu. Tas ir interesanti, apgūt visus terminus angliski. Vispār, kad braucu ar mīnmetēju, izjūtu pacilājumu,” “Zemessargam” stāsta aizrautīgā priekšējā novērotāja.
Kā nākas, ka tik daudz sieviešu ir tieši mīnmetējniekos? Krista domā, ka to nosaka sieviešu priekšrocības – spēja būt pacietīgām, vērojot mērķus un skaitļojot datus. Sevišķu pacilātību viņai sagādājušas iesvētības mīnmetējniekos, kad atļauts izšaut katram jaunajam mīnmetēju apkalpes loceklim.
Svetlana šobrīd pamatīgi apgūst 81 mm mīnmetēju. Iespējams, drīzumā pieķersies 120 mm ieroča apgūšanai. “Esmu skaitļotāja, kas saņem koordinātas no novērotāja, izskaitļoju un nododu skaitļus tālāk apkalpei pie mīnmetēja. Tas ir interesanti – redzēt, kā darbojas visa ķēde, sazināties ar rācijām un iegūt rezultātu,” stāsta Svetlana.
