Ar krievu dzinējsuni uz lūšiem. Pieredzē dalās mednieks Aigars Motovilovs 0
Dzīvē un medību jomā mēs mācāmies viens no otra. Skatāmies, kas kuram labāks, kādas lietas noder vienam vai citam medību veidam.
Tas attiecas uz apģērbu, ieročiem, automašīnām, dažādām ietaisēm un, kā izrādās, arī uz suņiem. Protams, suns nav salīdzināms ne ar vienu no cilvēka radītajām mantām. Suns ir kompanjons un draugs, dažreiz arī glābējs, taču pats galvenais – suns ir palīgs medībās. Daudzējādā ziņā rezultāts medībās ir atkarīgs no darba, ko suņa apmācībā iegulda saimnieks. Taču svarīgākais ir izvēlēties savām medību vajadzībām un interesēm atbilstošu šķirni. Kā? Dažreiz pietiek ar rakstu žurnālā vai kolēģa atsauksmēm par šķirni.
Kā radās doma iegādāties krievu dzinējsuni?
Es neesmu parasts mednieks. Netiecos iegūt pēc iespējas vairāk gaļas. Lenkšana, ķeršana, izsekošana – grūtu medījumu iegūšana ir mana aizraušanās. Un šis sarežģītais medījums ir vilks un lūsis. Līdz šim esmu bijis daudzās lūšu un vilku medībās. Pie vilka esmu ticis ar smagu darbu un neatlaidību, bet lūsis līdz šim ir veiksmīgi izsprucis. Pagājušajā gadā sapratu, ka ir nepieciešams labs suns, pēddzinis. Uzreiz zināju, ka nevēlos meklēt jau lielu, uztrenētu suni. Gribu uzaudzināt savu palīgu pats. Meklēju Latvijas audzētavās, tajā skaitā apsvēru domu iegādāties Latvijas dzinējsuni, taču šī šķirne mani pa īstam neuzrunāja. Un tad medību kolēģis atsūtīja rakstu par īpašo lūšu suni Serjožu – Russkaja gončaja. Uzreiz sapratu, ka tieši šādu suni es gribētu. Protams, es nedaudz bažījos, vai spēšu izaudzināt. Lauris Lukševics iedrošināja. Teica, ka ar to mīlestību un laiku, ko ieguldu suņos, kā strādāju ar viņiem, man tas noteikti sanākšot.
Cik ilgi un kā meklēji audzētāju?
Kucēna meklēšana prasīja apmēram gadu. Meklēju sludinājumos gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts. Atradu paziņojumus par kucēnu pārdošanu arī Krievijā, bet atbildi nesagaidīju. Kolēģi man teica, ka no Krievijas suni dabūt ārā būs ļoti grūti. Citi medību biedri arī centās palīdzēt, taču bez sevišķiem panākumiem. Kad jau biju samierinājies ar domu, ka šo suni neatradīšu, ienāca prātā ideja. Atradu vēlreiz rakstu par lūšu suni Serjožu, uzzināju, ka raksta autore ir Kate Šterna, un sazinājos ar tevi.
Tev bija jāizšķiras – Krievija vai Somija.
Atrodot tevi feisbukā un apskatoties fotogrāfiju galerijas, sapratu, ka nebūs problēmu, jo pati esi medniece un suņu īpašniece. Un tā arī bija. Pirmā mūsu saruna ilga vismaz četrdesmit minūtes. Izrunājām ne tikai suņu lietas, bet arī medību tēmu. Pateicoties šai sadarbībai, ieguvu jaunus kontaktus Krievijā un Somijā. Es pats biju gatavs braukt pakaļ savam kucēnam, cik tālu vien būs nepieciešams. Taču, ņemot vērā lielo attālumu un vīzu režīmu ar Krieviju, šis variants atkrita un palika tikai Somija. Vismaz ar kucēna transportēšanu nevajadzētu būt problēmām, nodomāju es.Man izdevās iepazīties ar aktīvo somu mednieku un suņu audzētāju Mati Millimaki, krievu dzinēja Serjogas saimnieku. Aizrakstīju viņam vēstuli feisbukā, un pēc divām nedēļām viņš man atbildēja. Protams, izrunājām suņu tēmu un medību lietas. Mati solīja pameklēt Somijā kādu kucēnu metienu. Par vēlamo dzimumu pārliecināts nebiju un nolēmu pēc tam izvēlēties. Mana galvenā prasība bija kucēns no strādājošiem vecākiem. Kad beidzot saņēmu no Mati ziņu par metienu, mammas un kucēnu fotogrāfijas, pienāca laiks izvēlēties dzimumu. Apsvēru visas nianses, konsultējos ar kolēģiem, negulēju vairākas naktis, lasīju un skatījos video par šo šķirni un medību gaitām ar krievu dzinējsuni. Beigās nonācu pie secinājuma, ka man suns nepieciešams medībām. Tajā pašā laikā es nezinu, kā ies, vai izdosies uztrenēt suni pareizi, Latvijā šādu suņu nav daudz un, ja ir, tie neiet medībās. Apsvēris visas šīs nianses, nolēmu ņemt puiku. Ja viss ies labi, tad ar laiku iegādāšos arī kucīti. Kad kļuva zināms datums, kad jādodas pakaļ kucēnam, sāku gatavoties braucienam. Nolēmu paņemt līdzi ģimeni. Sākumā apmeklējām zinātnisko atpūtas centru Tartu, kur palikām pa nakti viesu namā. Pēc tam ceļojām tālāk uz Tallinu, no kurienes ar prāmi pārcēlāmies uz Helsinkiem. Par laimi, Mati piekrita kucēnu paņemt pie sevis, tā aiztaupot man vēl tālāku ceļojumu līdz audzētāja mājām. Mati dzīvo nepilnu trīs stundu brauciena attālumā no Helsinkiem, Jiveskilē. Viņš mani sagaidīja ļoti laipni, bet diemžēl nesanāca laika kārtīgi parunāties. Gribēju paspēt atpakaļ uz vakara prāmi.
Kāds bija pirmais kontakts un atpakaļceļš?
Tā kā kucēnu izvēlējās Mati, man šis grūtais uzdevums izpalika. Ieraudzīju savu topošo medību partneri bēdīgā noskaņojumā guļam zem krēsla. Viņš skuma pēc saviem brāļiem un māsām, pēc mammas. Es piegāju pie viņa, samīļoju, viņš paluncināja astīti un palīda zem krēsla gulēt tālāk. Pēc pusdienām un īsas aprunāšanās ar Mati steidzos atpakaļ uz prāmi.Gaidot prāmi, izlaidu kucēnu paskraidīt. Ieraudzījis bērnus, viņš manāmi atdzīvojās – skraidīja un rēja. Tajā pašā brīdī radās arī doma nosaukt kucēnu par Rollo. Paziņoju Mati un saņēmu atbildi, ka tas ir ļoti labs suņa vārds un arī Somijā tas ir populārs. Ostā, stāvot mašīnu rindā, satiku latviešu makšķerniekus. Sapratuši, ka esmu tautietis, sāka taujāt, ko es Somijā daru ar kucēnu. Izstāstīju, kāpēc man viņš ir un par cik iegādājos. Vienīgais jautājums, ko man uzdeva makšķernieki, – kāpēc Latvijā nepirku tādu. Atbildēju, ka mūsu valstī tādu nav. Un tad pēkšņi viens no kompānijas saka savam copes biedram: “Redz, kāds suns jāpērk! Un tu lielījies, ka sieva nopirkusi kaut kādu īskāju pūdeli trīssimt eiro vērtībā.” Nonākot uz prāmja klāja, ietinu savu kucēnu dvielī, apgūlos krēslā un noliku Rollo sev uz krūtīm. Kucēns uzreiz aizmiga, bet man tādas iespējas nebija. Cilvēki izrādīja milzīgu interesi, uzdeva jautājumus, fotografēja. Kāda igauniete tik dedzīgi taujāja par kucēnu, ka viņas draugs kļuva teju vai greizsirdīgs. Tad es sapratu, ka šis noteikti būs ļoti īpašs suns. Varbūt tikpat vienreizējs kā mans pirmais nelaiķa suns, kuru visi apbrīnoja un mīlēja un mani kā suņa īpašnieku apskauda.
Kā kucēns pielāgojās jaunajiem apstākļiem?
Jau no paša sākuma domāju, kā gan suņuks pieņems mani un ģimeni. Kā ģimene pieņems suni, jo pēdējā laikā ar mūsu mīluļiem notiek bēdīgas lietas. Braucot no Tallinas, bija skaidrs, ka kucēns mani noteikti pieņems. Viņš līda man klēpī un juta, ka es esmu viņa aizstāvis. Kucēns nesen bija atšķirts no mammas, un viņam joprojām bija spēcīgi izteikts zīšanas instinkts. Viņš ik pa laikam centās pazīst manu ausi vai roku. Bija sajūta, ka viņš man palīdz pārvarēt nogurumu un braukt mājup bez ilgas apstāšanas, nejūtot miega badu. Mājās bijām apmēram sešos no rīta. Man izdevās pāris stundas pagulēt, iekams sajutu Rollo zobus iekožamies manā rokā. Tad cēlāmies un devāmies iepazīties ar pārējo ģimeni. Kucēns bija diezgan dzīvespriecīgs, ņemot vērā garo ceļu, tomēr jutu, ka kaut kas nav labi. Viņš negribēja ēst. Satraucies es devos aptieku. Nopirku piena aizvietotāju kucēniem un visādus gardumus. Kucēns ēda, un mana oma uzlabojās par simt procentiem. Nākamais posms bija iepazīstināšana ar mūsu krievu-Eiropas laiku Sāru. Zināju, ka uzreiz sapazīstināt nedrīkst, tāpēc ļāvu saostīties tikai caur durvīm. Pastaidzināju kucēnu pa pagalmu, lai visur paliktu jaunekļa aromāts. Sāra, protams, pie pirmās iespējas apostīja visus kaktus un iezīmēja teritoriju. Pēc četrām dienām salaidām tā uzmanīgi kopā. Protams, Sārai vilna gaisā, bet astīti luncināja. Abi paspēlējās pāris stundas, līdz kucēns piekusa, un tad gulēja mierīgi līdzās. It kā viss kārtībā, taču mēs suņus no acīm neizlaidām, jo mūsu Sāriņa vispār ir kareivīga.
Kādas ir pirmās rakstura iezīmes? Darba instinktu izpausmes?
Jau Helsinku ostā redzēju kucēna medību instinktus. Pastaigājoties viņš ieraudzīja kaiju bariņu. Ausis nedaudz pacēlās, ķermenis sastinga stājā, aste saspringta! Varēja just lielo interesi par kaijām! Vecāku mājās kā jau zemnieku saimniecībā ir daudz dzīvnieku. Par kaķiem un vistām bija īpaša interese. Nabaga gailis dabūja mukt pirmajā dienā. Suns dzina viņu ātri, bezbailīgi un, pats galvenais, ar balsi. Tā kā Rollo uzdevums būs lielo kaķu medības, mani sevišķi interesēja, ko gan viņš darīs ar mājas nejaukajiem kaķiem. Pašlaik, kaut kaķi viņu nežēlīgi klapē, Rollo neatlaidīgi viņus aprej. Kucēnam ir tikai daži mēneši un pagaidām ir dažas paklausības problēmas, ar kurām intensīvi strādājam. Šķiet, sāk izdoties.
Ko un kā mācīsi?
Īstā apmācība sāksies sešos mēnešos. Šobrīd Rollo ir tikai četrus mēnešus vecs. Pagaidām suns mācās būt patstāvīgs. Ejam maziem solīšiem, vadoties pēc viņa reakcijām un manām izjūtām. Tā kā kucēnu agri atšķīra no mammas, viņam vajadzēja vairāk laika, lai kļūtu pārliecināts par sevi. Mēs ejam pastaigās savvaļā ne tikai dienā, bet arī naktī. Ļoti būtiski ir radināt staigāt pa lietu un tumsā. Šādi faktori ne visiem suņiem patīk. Viņi sliktāk redz naktī.
Domāšanas spējas un reakciju apgrūtina lietus, kas pakšķ ausīs un rada, ja tā var teikt, kurluma troksni. Pastaigas un treniņi tādos apstākļos padara suni pārliecinātāku un spējīgāku. Tagad bieži satiekam jenotsuņus, lapsas un zaķus. Lieku suni uz pēdām, lai iepazīstinātu ar dzīvnieku smaržām. Pieaugot suņa drosmei, sākām pastaigāties visādos brikšņos, brienam pāri ūdeņiem. Ļoti laba mācību vide ir treknas kukurūzas lauks, jo tur redzamība ir nulle. Līdz ar to suņukam jātrenē pārējās maņas, kas kādu dienu var glābt viņa dzīvību. Visādi iet. Piemēram, kad viņam bija trīs mēneši, es izdarīju kļūdu. Parādīju sunim nomedītu vilku. Kucēns ošņājās, rēja, un viss šķita labi līdz brīdim, kad es vilku apmetu uz otriem sāniem. Gaiss no tā plaušām iznāca ar skaļu gārdzienu, un kucēns diezgan stipri nobijās. Visu dienu Rollo vairījās no manis, jo juta plēsēja smaku, bet nākamajā dienā jau viss bija kārtībā. Pastaigās mežā bieži ņemu līdzi arī vecāko suni – mūsu krievu-Eiropas laiku Sāru. Viņi labi satiek, taču ir svarīgi atcerēties, ka kucēnam pamatā jāstaigā ar saimnieku vienam. Pretējā gadījumā medībās viņš arī gribēs strādāt tikai duetā un mācēs to, ko vecākais suns būs parādījis, bet neko citu. Tādēļ laikus radinu viņu būt vienatnē un strādāt patstāvīgi.
Kā plāno viņu gatavot?
Gatavošu kā jau visus medību suņus, taču galvenais darba objekts būs mani interesējošie plēsēji – vilks un lūsis. Skaidrs, ka uzreiz pie šiem diviem medījumiem ķerties nevar. Ir jāsāk ar mazākiem. Piemēram, jenotsuns ir izcils medījums un lielisks treniņš sešus mēnešus vecam kucēnam.Pusgada vecumā plānoju sākt mērķtiecīgus treniņus, meklējot jenotsuni un zaķi. Kad tas būs apgūts, ķersimies klāt viltniekam kūmiņam. Nākamajā gadā februāra beigās marta sākumā iepazīstināšu ar lūša pēdām. Ļoti ceru, ka ziemā man būs iespēja iepazīstināt Rollo ar jau nomedīta lūša smaržu. Nevēlos, lai sunim šī plēsēja smaka būtu jāiepazīst medību laikā.
Vai sadarbojies ar audzētāju vai citiem medniekiem, kam šādas šķirnes suns jau ir?Latvijā šādu medību suņu nav, vismaz ne kā mednieki. Zinu, ka viens suns ir Jēkabpilī, bet tas ir bijis kā parasts dīvāna mīlulis. Droši vien saimnieki netika galā ar brīvdomātāja gājieniem un atdeva to kādam medniekam. Tā kā instinkti sunim ir, bet iztrūkst apmācība, tas dzenas pakaļ it visam, nemākot strādāt ar to medījumu, kam šī šķirne ir paredzēta. Diemžēl mūsdienu pasaulē medību suņi ir kļuvuši par modes lietu, jo viņi ir simpātiski un mīlīgi. Medību šķirņu suņi tiek turēti mājās kā cietumnieki un sargi. Manuprāt, tas ir noziegums pret suni, kurš dvēselē ir brīvdomātājs un mednieks.
Kad domā sākt iet ar viņu medībās?
Intensīvi ar Rollo domāju medīt tikai nākamajā gadā, decembrī. Galvenais uzdevums ir dot viņam iespēju patstāvīgi notvert lūsi. Protams, ja visa apmācība noritēs pareizi, ja suns pats būs gatavs patstāvīgi medīt un dzīt pēdas, tad un tikai tad var cerēt uz veiksmīgām medībām un rezultātu – vilka vai lūša trofeju.
