Ar kokles skaņojumu uz gaismu 0
Pašā vasaras pilnbriedā no 24. līdz 28. jūlijam jau divpadsmito reizi Rīgā, Gulbenē un Kuldīgā Introvertās mākslas festivāls “Ad Lucem” aicina caur mūziku un mākslu doties iekšējā ceļojumā uz gaismu. Tāpat kā aiz katras idejas, arī aiz šīs ir cilvēks, kas sevi neceļ priekšplānā. Šoreiz – viņa, sievišķīga, trausla, bet reizē – spēcīga.
Sandra Zandberga ir pārliecināta – īsteni garīgā mūzikā nav reliģiju, žanru vai kanonu rāmja, vien universāla garīguma apjausma.
Pirmajā mirklī Sandra šķiet gaiša, teju ēteriska būtne – iespaids, kas gluži labi saskan ar viņas izlolotā festivāla “Ad Lucem” ideju, kura vēstījums priekšplānā ceļ virzību uz gaismu un garīgumu. Tomēr rāmā āriene slēpj īstenu cīnītāju – gan 12 gadus no dienas dienā sīksti turot pie dzīvības žurnālu “Mūzikas Saule”, ikreiz no jauna pierādot tā nepieciešamību naudas devējiem, gan rosoties muzikālu kultūras projektu raibajā lauciņā un vadot pašas dibināto “Mūzikas un mākslas atbalsta fondu”. Sandra smaida, pie mums šajā jomā darbojoties vairums ideālistu un entuziastu – tie, kas saprot, ka tas ir kas augstāks un vienkārši ir jādara.
Mūzika nav tikai profesionāla joma, Sandra teic – tā ir liktenis. Bērnībā tas savedis kopā ar latviešu koncertkokles skolas pamatlicēju Gunu Āboliņu – Sandra bija viņas pirmā skolniece, spēlēja leģendārā koklētāju ansambļa “Spārīte” pirmajā sastāvā. “Guna vienkārši ienāca mūsu klasē un paņēma līdzi septiņas meitenes!
Gunas aizrautība un neiešana “iemītajās” sliedēs kopā ar Helēnas Burgmeisteres kokles teoriju, pozīciju mācību un apjomīgajiem klasiskā repertuāra pārlikumiem koklei mainīja visu kokles spēlēšanas tehniku, pieeju un vispār izpratni par šo instrumentu. To ārkārtējo muzikalitāti, ko ieguvām šajā īpašajā laikā, nav iespējams pazaudēt.”
Tolaik, astoņdesmito sākumā, piedzīvotais ir veselas filmas vērts. Toreiz kokli nevarēja apgūt mūzikas vidusskolā. Sandra mācījās kora diriģēšanu, jo Mediņa mūzikas vidusskolas tautas instrumentu nodaļā piedāvāja tikai bajānu. “Kopā ar Gunu gājām pie konservatorijas vadības, lai kokli varētu apgūt augstākajā līmenī. Mūs aizdzina, sakot, Latvijā tādas nevajag. Ar visiem instrumentiem nonācām Armēnijas konservatorijā, kur par mūsu spēli bija sajūsmā, bet formalitātes neļāva tur palikt. Braucām uz Maskavu, zagāmies garām Kultūras ministrijas sargposteņiem, tikām pie ministra un izraisījām lielu interesi. Tā visa rezultātā mūsu kultūras ierēdņi dabūja brāzienu, bet tikai pēc ilgāka laika, jau Imanta Kokara vadībā, konservatorijā beidzot ieviesa kokles pedagoģiju,” atceras Sandra.
Pēcāk kopā ar tagadējo Mūzikas akadēmijas kokles spēles docenti Māru Vanagu tālajā 1989. gadā nodibināts kokļu trio – “Rāmava”, ar kuru izbraukāta Austrālija, Amerika un arī tuvākās valstis. Nāca deviņdesmitie, kas neļāva izdzīvot kā profesionālim, bija jāmeklē blakus citas nodarbes – Sandra arvien vairāk iesaistījusies kultūras projektu vadībā. “Gribētos jau atsākt muzicēt – sāk vilkt atpakaļ,” viņa pasmaida. Tiesa, kokle nebūt nestāv noputējusi kaut kur bēniņos – vēl pērn kopā ar Māru Vanagu un abu meitām koncertējušas Pasaules etnisko reliģiju kongresā, kas notika Indijā, Haridvaras universitātē. Sandra atzīst, arī tagad pēc Dziesmu svētkiem kokle atkal izsaiņota – bijusi nepārvarama vēlme spēlēt.
Svētkos, klausoties kokļu lielkoncerta milzīgo, 400 kokļu orķestri, gan bijusi divējāda sajūta. No vienas puses – prieks, ka process nav panīcis, attīstās, no otras, Sandra teic – koklei tomēr jāskan individuāli.
“Tai ir meditatīvs, īpašs, iekšēji tuvs skanējums. Protams, man patīk viss progresīvais, modernais, neparastais, gan mūsdienu eksperimenti ar etnogrāfiskajām koklēm, gan, piemēram, svētku koncerta versija kopā ar breikeriem. Te kokle, kuru mēdz uzskatīt par senilu un nemodernu lietu, izskanēja pārsteidzoši mūsdienīgi.
Jauniem procesiem ir vajadzīga augsne, beigās no šiem mēģinājumiem var izaugt kaut kas labs. Ir labi, ka tauta spēlē, klausās kokli, ka vispār dzird to skaņu. Žēl vienīgi, ka lielajā svētku Noslēguma koncertā tā ieskanējās tikai reizi. Nu kādēļ mums jāsit tamtami un šķīvji? Latviešiem taču ir tik daudz unikāla un brīnišķīga, ko celt saulītē.”
Mūzika un kokle veidojušas Sandras dzīves filozofiju, kurā svarīgākā vieta ir izpratnei par visa pamatu, būtību – visaugstāko. “Mūzika ir viens no ceļiem, ļoti skaists, caur ko varam tuvoties savai būtībai. Ar vārdiem to nevar izteikt. Tie ir tikai prāta instruments. Skaņa ir kas vairāk. Vienmēr esmu spēlējusi ar šo apjausmu. Arī klausoties mūziku – jau pirmās skaņas atklāj, vai mūziķis nodarbojas tikai ar skaņas translēšanu vai tomēr tā īpašā iekšēja izjūta visam ir klāt. Nav daudz mūziķu, kam tā piemīt. Tieši to meklēju savā festivālā.” Sandra skaidri atceras savu pirmo pašas esības apziņu. “Biju bēbis, kas guļ gultiņā, un pēkšņi – apziņa – es nemiršu! Būtības apziņa. Virsapziņa. Vēlāk ar šīm garīgajām lietām saskāros, spēlējot kokli. Tā bija vissvarīgākā skola.”
Festivāls “Ad Lucem” (uz gaismu – lat. val.) 2002. gadā dzimis kā protests pret deviņdesmito gadu trokšņiem un šoviem.
“Mūsdienās notiek daudz vērtīgu labu lietu, no kurām teju katru otro varētu iekļaut festivāla programmā, tomēr nozīmīga ir universālā, dabiskā garīguma izpratne, kas ir festivāla idejas pamatā. Neejam kādas reliģijas pavadā. Tikpat labi garīgumu var atrast jūras krastā – ne visiem ir vajadzīgs baznīcas rāmis.”
Sandra smej, lai atrastu cilvēkus, kas nes šīs idejas, jāstaigā gluži kā ar izstieptu antenu. “Reizēm man kādu vienkārši iesaka, un jūtu – tas ir tas, kas vajadzīgs. Citreiz nejauši izdzirdu skaņu. Tā bija, piemēram, ar jauno armēņu duduka spēlētāju Siraku Mkrtčjanu. Spēlēju kokli vieskoncertos Francijā, kur uzstājās arī armēņi. Pietika dzirdēt pirmās divas taktis, kad bija skaidrs – tas ir mans mūziķis! Viņš nerunāja ne krieviski, ne angliski, tomēr atbrauca pie mums.”
Šogad festivālu atklās ansamblis “Sarband”, divas brīnišķīgas solistes – libāņu dziedātāja Fadija Elhāge – labākā Tuvo Austrumu balss, zviedriete Mirjama Andersena un ansambļa dibinātājs un vadītājs Vācijā dzīvojošais ārkārtīgi erudītais bulgāru muzikologs Vladimirs Ivanovs, kura īpašais lauciņš ir Rietumu un Austrumu mūzikas sasaiste. Programma “Vox Feminae” ir sievietes ceļš pie Dieva, tērpts senās un tradicionālās mūzikas formās. “Viņus izdzirdēju Amerikā, “White Light Festival” (“baltās gaismas festivāls”) koncertos Ņujorkā, Linkolna centrā, vienīgajā man zināmajā festivālā, kura ideja ir līdzīga “Ad Lucem”, jo parasti garīgās ievirzes festivālos pārstāvēts vai nu sakrālās kristīgās mūzikas vai tā dēvētās pasaules mūzikas virziens. Šogad mums ir unikāla iespēja pirmo reizi Latvijā dzirdēt neparasto “Sarband” ansambli ar abām fantastiskajām solistēm. Nākamgad festivālā muzicēs citā plašākā sastāvā un arī veidos jaunu sadarbības projektu ar Latvijas Radio kori.
Festivālā īpašais viesis ir arī franču čella virtuozs Anrī Demarkets, kas uzstāsies gan – atskaņos Baha čella svītas programmā kopā ar ērģelnieci Diānu Jaunzemi, bet noslēgumā – Ilgas Reiznieces programma saspēlē ar “Iļģu” mūziķiem “Rāmi Rāmi” – tieši tā pirms 20 gadiem sauca arī “Iļģu” pirmo kaseti.
Veidojot festivālu, Sandra cenšas aptvert dažādus mākslas žanrus – tajā līdzās mūzikas koncertiem bijusi gan deja, gan mazās tēlniecības formas un dzeja. Šoreiz – arhitekta Kaspara Rikarda ievadlekcijas par sakrālo ģeometriju un Valda Svirska lekcija par garīgumu un mākslu.
Garīga prakse ir Sandras ikdiena. “Galvenais ir ik brīdi atcerēties svarīgāko – savu garīgo sirdi un apziņu – kas es esmu?, pat tad, ja neiznāk sēdēt meditācijas pozā. Jā, mēs dzīvojam laikmetā, kad nevar ielīst alā, noslēpties no ikdienas stresa pilnās dzīves, tomēr tajā var iet ar skaidru apziņu par to, kas ir mana būtība. Tā jau ir tā meditācija. Grūtākais ir cīniņš ar savu ego, raksturu, ar savām ambīcijām. Kad pamani, ka tevī notiek kaut neliels progress, tad varbūt par milimetru esi pietuvojies dzīves jēgai.”
