Kad feodālā līme vairs nespēj saturēt kopā 43
Taču Eiropā ir vēl kāda tauta, kuras vēlme pēc pašnoteikšanās ir saviļņojusi daudzus prātus. Līdzīgi Skotijai arī Katalonijai ir senas valstiskuma tradīcijas. Kad Ibērijas pussalā (mūsdienu Spānijas un Portugāles teritorijā) risinājās asiņains karš pret arābu musulmaņiem, 988. gadā grāfs Borrels II pasludināja neatkarīgu Barselonas grāfisti. Katalāņi to uzskata par sava valstiskuma sākumu. Cīņa pret musulmaņiem oficiāli turpinājās līdz 1491. gadam, bet faktiski – līdz 1571. Pa tam 1150. gadā Barselonas grāfiste pārtapa par Aragonas karalisti – spēcīgu tirdzniecības un jūrniecības valsti. Tā pakļāva ne vien Baleāru salas (1229), bet arī Sardīniju, Korsiku un gandrīz visu Itāliju (1282 – 1442). Var runāt pat par sava veida Katalonijas un Aragonas impēriju, kas pastāvēja līdz 1516. gadam, kad Aragonas karalis Fernando II apprecējās ar Kastīlijas karalieni Izabellu I un radās Spānija. Atšķirā no Anglijas un Skotijas apvienošanās tas bija līdztiesīgs divu pušu savienības akts, jo Kastīlija neiekaroja Aragonu, ko patiesībā tā nemaz nejaudātu.
Aragonas karaļa tituls bija iekļauts Spānijas karaļu titulatūrā līdz pat 1707. gadam, bet ģerboņa emblēma ir redzama Spānijas ģerbonī vēl tagad. Līdz 1714. gadam, kad par Spānijas karali kļuva Filips V, Katalonijas un Aragonas kronis bija patstāvīgs (līdzīgi Lietuvas zemēm Polijas un Lietuvas ūnijā). Valsti saturēja vecā labā feodālā līme, kas pamatojās uzticībā tronim un katoļu pretestībā musulmaņiem. Pēc inerces šī līme darbojās vēl 300 gadu – līdz pat 1868. gadam, kad pilsoņu kara un anarhijas nomocītā Katalonija pirmo reizi mēģināja atdalīties no Spānijas. Tomēr pēc pārrunām ar jauno monarhu, Itālijas karaļa dēlu Savojas Amadeju, Katalonijas kortesi nolēma palikt vienotā Spānijas karalistē.
19. gadsimtā Katalonija kļuva par rūpnieciski attīstītāko Spānijas reģionu, atklājot Eiropai savu ekonomisko spēku, tieksmi pēc brīvības un katalāņu kultūras savdabību.
1932. gadā Spānijā pie varas nāca republikāņi un Katalonija ieguva autonomijas statusu. No 1937. gada augusta līdz 1938. gada decembrim Barselona bija republikāniskās Spānijas galvaspilsēta, līdz to ieņēma ģenerāļa Franko karaspēks. Franko režīma laikā katalāņu valodu aizliedza. Tikai pēc Franko krišanas valoda piedzīvoja atdzimšanu, un kopš 1979. gada tā atkal ir iekļauta skolu mācību programmā.
Tagad Katalonija ir autonoma valsts Spānijas karalistes sastāvā. Saskaņā ar konstitūciju tai ir savs prezidents, parlaments un valdība. Kopš 1983. gada katalāņu valoda ir oficiāla valsts valoda. Valoda un kultūras identitāte vairs netiek ierobežota, taču katalāņi ir pārliecināti, ka tiek diskriminēti, jo ar saviem nodokļiem baro visu Spāniju.
2006. gadā Katalonijai tika piešķirta plaša ekonomiska un finansiāla patstāvība, taču separātiskās tendences negāja mazumā. 2009. un 2010. gadā 90% aptaujāto bija par atdalīšanos no Spānijas.
2012. gadā vairāk nekā miljons cilvēku izgāja ielās, un reģionālās vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva partijas, kas atbalsta neatkarības ideju.
2013. gada 23. janvārī Katalonijas Parlaments pieņēma suverenitātes deklarāciju. Saskaņā ar to Katalonija ir suverēns politisks un juridisks subjekts Spānijas sastāvā.
2014. gada 9. novembrī notiks vēl viena tautas aptauja, taču tas nebūs sākotnēji plānotais referendums, jo Katalonijas valdība tomēr lēma par kompromisu ar centrālo valdību.
Šajā jautājumā ir vēl kāds sarežģījums: Katalonijā ir iekļautas četras provinces (Lerida, Cerona, Tarragona un Barselona), taču katalāņu valodu runā arī Valensijā un Baleāru salās, kā arī Sardīnijā, kas patlaban ir Itālijas autonomā province.
