Kāpēc Donbass nav Skotija? 43
Skotija gatavojās referendumam vairāk nekā desmit gadu, ievērojot visas tiesiskās un procesuālās normas, kas ir spēkā Lielbritānijā un nav pretrunā ar ANO dokumentu burtu un garu. 1999. gadā pēc pārrunu sērijām un tām veltītiem referendumiem Skotija atguva savu parlamentu, ko bija zaudējusi 1707. gadā. Piecpadsmit gadus vēlāk tika sarīkots referendums, kura gaitā vairākums skotu nobalsoja pret valsts atdalīšanos no Apvienotās Karalistes.
Gluži citāda aina ir vērojama bijušās PSRS daļās, kur parādās pašpasludinātas “valstis”. Viss sākas ar “tarānu” vervēšanu, proti, noteiktai etniskai grupai tiek iedvests “pabērna” komplekss un pārliecība, ka vienīgais glābiņš ir pievienošanās Krievijai. Pēc tam tiek dibinātas nelikumīgas bruņotas grupas, ko finansē, apmāca un vada profesionāļi no Krievijas specdienesta. Šīs grupas provocē nekārtības un mēģina izraisīt bruņotu konfliktu, kurā varētu iesaistīties Krievijas karaspēks. Tā tas notika Transnistrijā (Moldova), Abhāzijā (Gruzija) un tā sauktajā Dienvidosetijā (Gruzija). Tā pavisam nesen tas bija Krimā un joprojām notiek tā sauktajā “Jaunkrievijā” (Ukraina). Cinisma kalngals, protams, ir Krimas “referendums”, kas risinājās “zaļo cilvēciņu” jeb steigā piederības zīmes norāvušu Krievijas desantnieku militārā klātienē.
Tas viss var šķist sirreāls, taču precīzi atspoguļo Kremļa politiķu domāšanu. Skoti ir pasaulei labi zināma sena tauta ar savu kultūru, tradīcijām un vēsturi (tai bija sava valsts no 843. līdz 1707. gadam), bet tādas “Krimas tautas” nekad nav bijis. Bija un ir Krimas tatāri, pussalas pamatnācija, ko 1944. gadā pakļāva represijām (maijā divās dienās tika deportēti 238 tūkstoši Krimas tatāru, apmēram 40 procentu izsūtīto no bada un slimībām nomira jau pirmajās divās izsūtījuma nedēļās; jūlijā no pussalas deportēja arī 37 tūkstošus armēņu, bulgāru un grieķu, bet drīz pēc tam – 2 tūkstošus vāciešu). Vēlāk, lai kaut kā atdzīvinātu izmirušās pussalas saimniecisko dzīvi, ieveda darbaspēku, lielākoties krievus. Tikai pārbūves laikā 1987. gadā Krimā pamazām sāka atgriezties deportētie Krimas tatāri un viņu pēcnieki. Jāpiebilst, ka 1991. gada 12. februārī Krimas iedzīvotāji referendumā Krimas apgabalu pārveidoja par Krimas APSR Ukrainas PSR sastāvā, bet 1992. gada 5. maijā Krimas parlaments pasludināja Krimas Republikas suverenitāti un pieņēma konstitūciju, kurā iekļāva punktu par atrašanos Ukrainas sastāvā.
Patlaban Krimā ir aizliegtas un tiek dedzinātas grāmatas ukraiņu un Krimas tatāru valodā, Krimas tatāru Medžlisa bijušajam vadonim Mustafam Džemiļevam, Ukrainas parlamenta deputātam, ir liegta iebraukšana Krimā, bet viņa dēlu ir nolaupījuši Krievijas specdienesti. Kā ziņo pašreizējais Medžlisa vadītājs Refats Čubarovs, Krimas tatāru mājās notiek kratīšanas, vairāki desmiti Krimas tatāru ir vai nu pazuduši bez vēsts, vai atrasti noslepkavoti. Savukārt Krievijas okupētās un anektētās Krimas pussalas premjers Sergejs Aksjonovs ir paziņojis, ka viņam “tāda organizācija kā Krimas tatāru tautas padome jeb Medžliss neeksistē”.
2014. gada 17. martā pašpasludināto Krimas Republiku nav atzinusi neviena no Rietumu demokrātijām. Pirms neilga laika arī UNESCO jeb Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija ir sniegusi atzinumu, ka Krima pieder Ukrainai.
Gluži tāpat nekad nav eksistējusi ne Doņeckas, ne Luhansksas, nedz Jaunkrievijas tauta. Kremļa propagandas ietekmē daļa šo apgabalu iedzīvotāju ir ļāvusies izprovocējama uz prettiesiskām darbībām, taču viņus apvieno nevis etniska kopība, bet gan nostalģija pēc Padomju Savienības un krievu valoda. Šie ļaudis ir tik vien kā bandinieki Kremļa spēlē. Taču bandiniekus mēdz upurēt, un, mēģinot izlauzt svešus vārtus, neviens neraizējas par to, kas notiks ar tarānu.
