Ar ko skoti un katalāņi atšķiras no “Doņeckas tautas” 43
ANDREJS ANDERSENS, VIJA BEINERTE
Svētdien, 9. novembrī, Katalonijā notiks tautas aptauja. Tas nebūs sākotnēji plānotais referendums, jo Katalonijas valdība septembrī lēma par kompromisu ar centrālo valdību, taču tas būs vēl viens legāls solis tuvāk sen lolotam mērķim. Šogad pasaules uzmanību ir piesaistījuši vairāki referendumi, kuru biļetenos formulētais jautājums izšķīra iespēju pārzīmēt vai atstāt nemainītas Eiropas valstu robežas. Kas tiem bija kopīgs un kas – kardināli atšķirīgs?
1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku kā neatkarīgu un patstāvīgu valsti. Ar proklamēšanas aktu tika pabeigts Latvijas valstiskuma sagatavošanas posms, kas bija sācies jau XIX gadsimtā līdz ar nacionālo atmodu, kad latvieši sevi apzinājās kā pilntiesīgu Eiropas nāciju. Šajā posmā latviešu tautas prasība pēc arvien plašākām tiesībām attīstījās līdz pat nacionālas valsts idejai.
“Latvijas valsts proklamēšana bija neapšaubāmi revolucionārs akts. Pirmo reizi Latvijas vēsturē latviešu tauta apvienojās vienā valstī un kļuva noteicēja zemē, kas bija tās piederums no neatminamiem laikiem un kur tā vēl joprojām veidoja lielumlielo iedzīvotāju vairākumu. Valsts dibinājās uz tautu pašnoteikšanās tiesību principiem laikā, kad lielvaras bija to īslaicīgi pametušas savam liktenim. (..) Igaunija un Lietuva jau bija proklamējušas savu neatkarību – līdzīgi Somijai, Polijai, Baltkrievijai, Ukrainai un Kaukāza valstīm. Latvija bija pēdējais loceklis garajā jauno valstu virknē.” Tā pašnoteikšanās procesu vērtē vēsturnieks Dr. Edgars Andersons.
Pēdējo simt gadu laikā uz pasaules kartes ir parādījušies vairāki desmiti atdzimušu vai gluži jaunu valstu. Šo procesu sekmēja trīs galvenie faktori – divi pasaules kari un PSRS sabrukums, kam līdzi izira arī tā dēvētais “Austrumu bloks”.
