Sandra Vensko: “Ar ko sadzīvojam?” 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainiete pie daudzdzīvokļu nama ēkas uzrakusi zemi un iestādījusi puķes. Gaida kara beigas, lai varētu doties mājās. Gaida un cer, ka dzīve turpināsies, kā bijis ierasts, viņa teic un, šķiet, mierina mani. Kad viņa aizbrauks, mēs nesatiksimies, jo neesam draudzenes, tikai laiku pa laikam pārmijam dažus teikumus. Kā ierasts, kā bijis… Ziņu raidījumi vēsta par kaujām, atklāj izārdīto zemi, sabombardētās pilsētas un lauku apvidus.
Dīvaina sajūta – palīdzēt nevar, tikai klausīties stāstus, svētāko cilvēks nepasaka, svētāko noglabā aiz atslēgām, aiz pagraba sienām, aiz mūriem, aiz rieviņām sejā, un viss. Ir svētas nāves, ko nevalkā un neiemaina ne pret ko. Dienas gaitā uzvandīto vainas apziņu par citu nodarīto ļaunumu un postu aizklāj košais maija ziedu paklājs.
Kādu dienu, kad ukrainiete aizbrauks uz savu dzimto zemi, puķu dobe aizaugs, pārklāsies ar zāli. Tā agrāk mēdza teikt par atmiņām no iepriekšējā kara. Tiešām, karš nav mūžīgais dzinējs, vienā brīdī pārstās darboties iznīcināšanas projekts un cilvēki par savām fiziskajām sāpēm aizmirsīs. Nez. Kas īsti ir varmācība? Regulāra atmiņu vandīšana, uzrakšana, atplēšana, zvaigžņu spodrināšana, maniakāla tieksme sāpināt. Māksla domāt, ka vienmēr ir kur atgriezties. Varmācības fenomens iznirst ikreiz, kad ļaudis sarunājas, bet tā īsti nemaz neklausās, tā izpaliek atziņa, ka sliktais ir tepat cieši klātesošs.
Puķes nez vai saprot, cik svarīgas kļuvušas cilvēkam no zemes, kur lēni un mērķtiecīgi iznīcina visu – mājas, infrastruktūru, cilvēkus. Puķes kā simbols izklaides pasākumā – simbols taisnīgumam un vienlīdzībai, puķes un vaiņagi būs dziedātājiem, kuri cildinās diriģentus. Trīs saujas smilšu vai uguns krematorijas acī. Māksla radīt prieku, ignorējot sāpes, izšļakstot emocijas kā garāmejot, nekas ārēji neliecina, cik tuvu sabrukumam savās reālajās izjūtās cilvēki mēdz būt, atšķelti no kultūras, bez mājām.
Pasaules mākslas košums pret brutālu pasaules noskalpēšanu atgādina kaut ko par rituāliem, veikli sacerētām runām, vēlētāju viegli ietekmējamo gaumi un cīņu par prezidentiem. Pasākumu ķēde nožvadz, un tiešā trāpījumā kaut kur sagrūst kārtējā ēka bez performances piegaršas. Cik savādi samierināties ar bezspēcīgo sajūtu, redzot, kā laikmetu cilvēki nokrāso asins krāsā, raķešu trāpījumi objektiem atgādina par neiespējamības un realitātes sajaukumu visas pasaules acupriekšā.
Klausos, ukrainiete stāsta par savu puķu dobi, kur augs vasaras puķes, iekšējā redze signalizē par varmāku sarkanā krāsā – pasen rakstītas vēstures mācību grāmatas, pavīd piektā gada beztiesīgums un Stūra māja.
Demokrātija šajās maija dienās plašā amplitūdā aptver un apskauj katru. Vēsturē nepieminēs puķu dobes radīšanu svešā valstī, pieminēs laiku, kas caur ziediem, smaržām un smaidiem iznes taisnīguma un vienlīdzības ideju.
Cilvēki gatavi aizstāvēt tiesiskumu, kas plīvo krāsaini priecīgās krāsās, bet tepat līdzās kāds stāda puķes un raud. Jautājums, kurā brīdī sāp varmāku radītais posts, vai maz iespējamas kolektīvās sāpes un to mazināšana, ja cilvēks nav klātesošs? Puķes Latvijas dārzos pilnā plaukumā, kultūra, pārklājusi pandēmijas brūces, bieza un tumīga iziet ārpus telpām, skan, vilina, aicina iekļauties līksmībā vai ik uz soļa.
Puķu laiks svilina ādu, jau gads un vairāk, joprojām ziņas klausos ar kamolu kaklā. Norauto ķermeņa daļu – roku un kāju – protēzes, slimnīcas, zārki. Izsmalcināti ēdieni politiķu saietos un zemes sājums karavīra mutē. Tad, piepeši izdzirdot nāves ziņu, sāpīga atklāsme – laiks nogalina laikmetu. Brīnumainās aktrises Regīnas Razumas aiziešana mūžībā iestrēgst starp vārdiem un meiteņu plandošajiem svārkiem vējā, lomām, atziņām, līdzjūtību un balss tembru apskauj talanta, visu smalko nojaušamo kopsumma – cik ļoti svarīga visos laikos ir sievietes balss. Puķes pāri talantam, kam nevajag nekādus iestudētus vārdus. Apstādina. Atgādina, un, cik ironiski, paralēli Cepļa balss nošalc – biju un būšu.
Demokrātijai ir simtiem seju, tikai viena ir īsta, katram savējā. Ar to sadzīvojam.
