Māris Zanders: Premjera izteikumi par pensionēšanās vecuma tēmu prognozējami ir radījuši nervozitāti un nepatiku 45
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan Krišjānis Kariņš intervijā LTV steidza mierināt, ka pensionēšanās vecuma sliekšņa paaugstināšana nav “šīs Saeimas jautājums”, premjera pēdējā laika vairākkārtīgie izteikumi par šo tēmu prognozējami ir radījuši nervozitāti un nepatiku daļā sabiedrības.
Patiesībā neko jaunu politiķis nepateica, tikai formulu “vai nu atļaujam darbaspēka imigrāciju, vai arī ilgāk jāstrādā pašiem” būtu noderīgi sadalīt.
Kariņa mājiens uz Nacionālo apvienību kā liberālākas imigrācijas politikas galveno pretinieku faktoloģiski ir pareizs, bet zināmā mērā arī nav īsti godīgs, jo runa jau nav tikai par darba tirgu un ienākumiem budžetā. Populācijas novecošanas un darbaspēka trūkuma problēmu ar imigrācijas palīdzību ir mēģinājušas risināt daudzas valstis.
Problēma ir tā, ka agri vai vēlu strādāt atbraukušie vai viņu pēcteči no viņu viedokļa pilnīgi pamatoti sāk prasīt arī politisko pārstāvniecību. Šis patiesībā ir stāsts vismaz no 18. gadsimta beigām – ja mēs maksājam nodokļus, mēs vēlamies arī ietekmēt politiku.
Šajos jautājumos svarīgi ir nemānīt sevi un citus. Vācija kontekstā ar darba migrāciju no Turcijas jau ir pārliecinājusies, ka aicināšanu pastrādāt nevar terminēt laikā – tēlaini izsakoties, pēc pieciem gadiem esiet tik laipni un dodieties uz mājām. Tā tas nenotiek.
Savukārt, ja strādāt atbraukušais valstī dzīvo un nes labumu ilgākā periodā, man grūti iedomāties, ka viņam varētu liegt balsstiesības vismaz pašvaldību līmenī (okupācijas sekas Latvijas gadījumā ir cita situācija).
Tikpat iluzora ir runāšana par kaut kādu specifiski “augsti kvalificētu darbaspēku”, zemtekstā sakot, ka iebraucēju nebūs daudz.
Ja mēs atkal paveramies uz citām valstīm, tu nevari aizliegt iebraukušajam, teiksim, inženierim, tikt pie ģimenes un pēcnācējiem vai nu “uz vietas”, vai pārvest uz jauno mītnes zemi dzimtenē palikušos ģimenes pārstāvjus. Citiem vārdiem sakot, runa nav par banāliem ksenofobiskiem aizspriedumiem (lai gan arī tādi ir) – jautājums ir par politisko pārstāvniecību un no tās izrietošām izmaiņām konkrētajā valstī kopumā.
Es atturēšos izteikt savu viedokli, tikai vēlreiz norādīšu, ka darbaspēka imigrācija nav tikai ekonomisks jautājums. Protams, te var aizrādīt, ka daudz atkarīgs no tā, cik konkrētajā valstī labi funkcionē integrācijas mehānismi – ja labi, nav arī iemesla satraukumam. Tā varētu būt, tomēr labāk atturēšos izteikties arī par šo tēmu (ne t. s. politkorektuma dēļ, bet tādēļ, ka tad šis teksts kļūtu vismaz divas reizes garāks).
Ja mēs skeptiski vērtējam imigrāciju kā instrumentu, paliek Kariņa minētais risinājums – pašiem strādāt ilgāk. Jā, ir vēl cits variants – ekonomika kļūst tik efektīva, ka, vienkāršoti izsakoties, mazāks strādājošo skaits ģenerē tikpat lielus (vēl labāk – lielākus) ienākumus sev un budžetam. Problēma ir tā, ka es nevaru nosaukt valsti, kurā šis teorētiski pareizais modelis darbotos. Tā tas nav nedz Japānā, nedz Vācijā vai Singapūrā. Nav tādas nācijas, kurā vairākums strādātu IT, finanšu vai citās diezgan ienesīgās jomās.
Var, protams, rosināt problēmu risināt, uzliekot lielāku finansiālo slogu sabiedrības turīgajai daļai (sveiciens Francijai!). Jautājums, vai šis segments tam piekritīs un nedosies prom tiešā un pārnestā nozīmē.
Atgriežamies pie nepieciešamības strādāt ilgāk. Te jāsaprot, ka šis nav tikai emocionāls jautājums “gribu – negribu”. Piemēram, tā nu dzīvo būtņu evolūcija ir veidojusies, ka cilvēkiem laika gaitā pasliktinās veselība. Vai mēs varam izveidot tādu veselības aprūpes sistēmu, kas pilnvērtīgi tiks galā ar, teiksim, 67 gadus vecā (labi, jaunā…) indivīda uzturēšanu darba formā.
Pretējā gadījumā, piedodiet par cinismu, darba devējam un sabiedrībai kopumā nebūs liela labuma no 67 gadus jaunā darbinieka, kuru objektīvi biežāk apgrūtinās viņa organisma tikpat objektīvā nolietošanās. Es zinu tēzi, ka septiņdesmit gadi 2025. gadā un septiņdesmit gadi, teiksim, 1970. gadā ir dažādi stāvokļi, bet vispār tā ir muldēšana, kas atkal atsevišķa tēma.
Nereti pensijā devušies sabiedrības locekļi veic ļoti svarīgu sociālu un arī ekonomisku funkciju ar nosaukumu “mazbērni”. Vai mēs saprotam, kādai jābūt, piemēram, pirmsskolas iestāžu sistēmai, ja omes un opji būs darbā? Galu galā tik šķietami banāla tēma kā darba vietu pielāgošana vecāka gadagājuma strādājošajiem.
Respektīvi, neatkarīgi no attieksmes pret šo valdību un pašu ideju palielināt pensijā iešanas vecumu, ir pamatīga kaudze ar jautājumiem, kuri racionāli jāizrunā, pirms kaut ko maina.
Turklāt, ja iepriekš minētās tēmas principā nav pārmērīgi sarežģītas, ir vēl kāda, par kuru, baidos, var izteikt tikai minējumus un kurai nav saprotamu risinājumu. Proti, attālinoties pensijā iešanas slieksnim, var mazināties motivācija maksāt daļu nodokļu (“kāda jēga, ja…”). Kāds ir empātijas un solidaritātes līmenis Latvijas sabiedrībā, nezinu.
