Māris Antonevičs: Ar ko karo Kučinskis? 2
Deklarācijā par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta darbu nav daudz konkrētu atskaites punktu. Tur gan atzīmēts, ka darbs tiks vērsts uz to, lai “sasniegtu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam un Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014. – 2020. gadam noteiktos mērķus”. Tāpat valdība apsolījusi pienācīgi sagatavoties Latvijas simtgadei 2018. gadā. Bet šie gadskaitļi vēl ir pietiekami tālu, lai izvairītos no konkrētības – sak, darbs iesākts, tad jau redzēs, kā tālāk būs. Vai, kā savulaik saviem kritiķiem interneta soctīklos atcirta Nils Ušakovs, mēģinot aizstāvēt nejēdzības Barona ielas remonta laikā: “Muļķiem puspaveiktu darbu nevar rādīt.”
Kaut kāds vērtējums tomēr nepieciešams, tāpēc mediji bija pievērsuši uzmanību, ka februāra vidū aprit viens gads kopš Māra Kučinska (ZZS) vadītās valdības apstiprināšanas. Par to šonedēļ izteicās (lielākoties kritiski) dažādi eksperti un arī pats valdības vadītājs neslapstījās gar stūriem, bet bija ieplānojis atskaitīties tieši Valentīndienā, 14. februārī. Nav zināms, vai tas bija paša premjera noskaņojums vai kādu padomdevēju ieteikums, bet atklāsmes šajā sēdē nebūt nebija mīlestības un rozā sirsniņu stilā, bet drīzāk armijas kamuflāžas krāsās. Proti, paziņojumi bija kareivīgi. “Valdības rīcības plānā esam aptvēruši tik daudzas frontes, ka pie laba rezultāta varēs novest vienīgi kopīgs un saskaņots darbs,” ministriem sacīja valdības vadītājs. Un vēl: “Šis gads bija nozīmīgs, bet tas bija tikai starpposms tālākajām kaujām.”
Tam varētu būt arī pavisam konkrēts zemteksts – dažādus citus darbus Kučinskis var atlikt vai pārskatīt, bet nepalielināt finansējumu aizsardzības nozarei, lai tas 2018. gadā būtu vismaz divi procenti no iekšzemes kopprodukta, valdība vienkārši nevar atļauties. Par to nupat diezgan stingri atgādināja ASV aizsardzības ministrs Džeimss Metiss – visām NATO dalībvalstīm esot jāuzņemas “sava brīvības aizsardzībai nepieciešamā izdevumu daļa”.
Savukārt citās nozarēs gan frontes nav. Bet, ja ir, tad jājautā – ar ko īsti valdība karo? Ar skolotājiem, kurus neapmierina izglītības ministra Kārļa Šadurska (“Vienotība”) ieviestā skolu reforma, ar RPIVA augstskolas pasniedzējiem un studentiem, kuri protestē pret reorganizācijas plāniem? Ar uzņēmējiem, kuri bija sašutuši par valdības haotisko nodokļu politiku 2017. gada budžeta apspriešanas laikā? Vai varbūt medicīnas nozares pārstāvjiem, kuri arvien skaļāk uzstāj uz finansējuma palielinājumu? Te gan drīzāk runa ir par komunikāciju, ne kaujām un fronti. Jo ar varu uzspiests risinājums nekādu labo turpinājumu nesola, pat ja ilgtermiņā eksperti to atzinuši par nepieciešamu.
No politiskā viedokļa karošanas ir vēl mazāk. Te pat sāk izskatīties pēc nosacīta pamiera. Tas ir – opozīcija apzinājusies savas iespējas un uz līdzdalību valdībā pat necer. Tieši pretēji – aktīvākie opozīcijas pārstāvji no Saeimas plāno pārcelties uz municipālo līmeni, kur varas smarža laikam ir daudz spēcīgāka nekā parlamenta apkārtnē. Oratora mākslu uztrenējušais Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars (Reģionu apvienība) pieteicis sevi Rīgas mēra amatam – te, protams, ir labas izredzes “paspīdēt” pirmsvēlēšanu debatēs, taču pēc tam? “Saskaņa” uz pašvaldībām gatava sūtīt veselu brigādi ar Saeimas frakcijas aktīvistiem – Andreju Elksniņu uz Daugavpili, Valēriju Agešinu uz Liepāju, it kā arī Sergeju Dolgopolovu uz Jūrmalu. Gandrīz vai jāprasa – kurš tad kopā ar Urbanoviču paliks Jēkaba ielā?
Arī no valdības iekšpuses M. Kučinskim, šķiet, nekas nedraud. “Vienotības” atriebības jūtas vairs nav tik stipras kā pērn, un partijas priekšsēdētājs Andris Piebalgs bieži uzsvēris – viņš esot par to, lai pašreizējais Ministru kabinets strādā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Bet biežāk piesauktā rezerviste, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola pēc notikumiem ar mikrouzņēmumu nodokļa izmaiņām, šķiet, uz laiku diskvalificēta.
Tā nu Kučinskis var droši doties uz fronti, kur aktīva karadarbība nenotiek.
