Patiesai brīvībai piemērotie auto modernizēti un “nolaizīti”. Ar ko brauksim mežā? 0
Jau vismaz gadus desmit visai bieži nākas apmeklēt auto jaunumu prezentācijas, kuras rada nevis iedvesmu finansiālus panākumus gūt un patiesai brīvībai piemērotu rīku iekārot, bet atstāj tādas rūgtenas mieles.
Klasiskas, leģendāras markas un modeļi, kuri tiešām bija cienīgi uz piederību džipu kopienai pretendēt, aizbrauc modīgās greznības, spožuma virzienā. Uz operu, nevis Lilastes tanku ceļu vai Ances Dižpurvu.
Kurš “pēdējais mohikānis”?
“Nissan” tas noteikti nav. “Patrol” (dzimis astoņdesmitajos), manuprāt, izbeidzās ar Y61 paaudzi (1997–2009). Y62 jau ir ģērbies frakā, ar kuru, protams, var arī sēņot braukt. Bet izskatās tā aplami…
Kaut kas no īstās piedzīvojumu meklētāju auras piemita mazākajam, vieglākajam, lētākajam pirmās paaudzes “X-trail” (T30, 2001–2007). Šajā desmitgadē tā vienkāršība un praktiskums kapitulēja pieprasītā smukuma priekšā. Nav vairs nezināmo taku meklētāja. Ir elegants mazliet lielāks pilsētnieka “Qashqai” bračka, kurš pilnpiedziņu gan piedāvā, bet tā ir dārga un nav populāra.
Īsti meža auto kādreiz bija gandrīz visiem. Pat vācu (tolaik) “Opel Frontera”, dzimusi 1991. gadā, tika ražota līdz 2004. Senas tradīcijas šajā nozarē ir “Ford”. Varendūšīgais “Bronco” sākās jau 1966. gadā. Bet šo gadu tūkstoti nepiedzīvoja.
Varbūt “Toyota” meža kārotāju vidē izdzīvos? “Landcruiser” neapšaubāmi ir leģenda. Savu pagājušā gadsimta vizuālo vienkāršību un pieticību nosargāt gan nav spējusi. Taču spēkpilna aura (un attiecīga popularitāte) tai piemīt joprojām. Bet – mūsdienu “Landcruiser” ir smagi. Attiecīgi lielas jaudas prasoši. Un Eiropas jaunās ekonormas tiem izturēt būs grūti. Dārgi. Noriets šķiet gluži iespējams.
Un nu par manu lielāko vilšanos. Precīzāk – tās divām pakāpēm. Pirmā bija “Land Rover” (aptuvens tulkojums – pasaules klejotājs). “Discovery” (atkal tulkoju – atklājums) pagaidām pēdējā versija (2017), kurā klasiskajam veidolam tika atņemtas visas tik mīļās ģenētiskās pazīmes – vilnītis jumta aizmugures daļā ar lodziņiem tajā, formu mērena stūrainība utt.
Nu nāk vēl viens augstmanis lielībnieks… Vai tad nepietika ar firmas aristokrātisko “Range Rover” atzaru? Vajadzēja arī šo nolaizīt līdz nepazīšanai? Piedevām īstā smilšu stigas testā konstatējām, ka jaunums kļuvis smagāks un kāpumos tādēļ vārgāks…
Otrā vilšanās nāca šogad. Sačakarēts, manuprāt, ir arī “Defender”. Auto, kura vārds un tradīcijas jau pašas par sevi ir pretrunā ar modernajām auto dizaina tendencēm, kurām pārbūves autori devuši pilnu vaļu.
Un radījuši dīvainu (arī dārgu) limuzīnu ar joprojām fantastiskām (tā viņi saka) bezceļa īpašībām, kura spožajam uzvalkam nu nekādi nepiestāv ne lielais, raupjais jumta bagāžnieks, ne izvelkamās trepes, pa kurām tur augšā uzrāpties. Nez, kurš no smalkajiem pasažieriem to darīs…
Labi. Beidzu īgņoties. Beidzu ar secinājumu, ka viens vienīgs īsts mežinieks vēl pie jaunumu apvāršņa palicis. “Jeep Wrangler”.
Kaut kas no vecās auras saglabāts. Lai gan spožuma un modernizācijas arī šeit varētu būt mazāk. Iznāktu lētāk. Citādi no ekoloģiskās trimdas atgriezies “Suzuki Jimny” (topot arī piecdurvju versija) būs ļoti bīstams konkurents.
Starp citu – maz liekas greznības un viss mežam nepieciešamais ir arī Džima radiniecei. Pilnpiedziņas “Vitara” ir nopērkama divreiz lētāk nekā “Wrangler”. Aptuveni vienā cenā ar “Dacia Duster”. Un daudz dārgākas nav arī “Subaru” klasiskās pilnpiedziņas “XV” un “Forester”.
Varbūt džips nemaz nav vajadzīgs?
Ja nedzīvo mežā vai tālos laukos – nav vajadzīgs. Kā vienīgais auto noteikti ne. Gauži neekonomiski ir 300 dienas gadā ar šo spēku dudināt pilsētā, lai 20 brīvdienās palaistu viņu īstajā vidē.
Kā otrais, vaļasprieka un mīlestības auto? Lieliski. Bet tam vajag kaudzi naudas. Vai – ja neņemsi šo jaunu, bet no vecajiem klasikas gadiem – teicamas mehāniķa un detaļu sagādnieka iemaņas jeb uzticami draugi labā servisā.
Iztikt ar savu pilsētas krosoveru? Var jau arī ar tiem lielu daļu Kurzemes mežu izbraukāt. Bet paliks vietas, kuru apmeklējumi ir ar gluži vai svētceļojumu auru.
Jo tās – krosoveriem (par parastiem vieglajiem pat nerunājot) nepieejamas – gaida tevi fantastiskā mierā un neskartībā. Man tāds ir “Irbes pakavs”, kurā (kopš sabrucis tilts pie Irbenes lokatora) iebraukt var vien no Ances puses (pa dziļdziļām dubļu žampām, ja nolijis) vai no Mazirbes pāri braslam, kurā Dižpurva ūdens reizēm mēdz šļākties līdz vējstiklam un pat jumtam. Gribu džipu!!!
Manuprāt, pareizā nākotnes alternatīva ir šādu auto dažādu veidu koplietošana. Viens krietns “Discovery” (kāds 2005. gads, piemēram), kuru, naudiņu sametot, nopirkuši trīs man līdzīgi dīvainīši. Kopīgiem spēkiem to uztur, pārmaiņus mēģina salauzt…
Derētu noma. Kādi 300–400 eiro par divām atvaļinājuma nedēļām pavisam noteikti ir mazāk, nekā tēriņi ar īstu apvidus auto pērkot un ar to pa asfaltu braucot darba ikdienā.
Bet – mēģinu internetā atrast džipu nomas piedāvājumus un konstatēju, ka no 88 portāla “ss.lv” attiecīgās sadaļas sludinājumiem tikai pieci piedāvā kaut ko Irbes pakavam piemērotu. Divas “Dacia Duster”, divi “Toyota Hilux” pikapi… Vēl (nostalģijas svētkiem!) “Lada Ņiva”. Pārējais viss atkal no lieki spoža “premium” plauktiem. Neviena īsta “Defender” vai “Wrangler”.
Cienījamie auto nomas plaču saimnieki! Varbūt kāds no jums varētu pamēģināt šo nišu aizpildīt? Un šis ir ierosinājums ne tikai rīdziniekiem. Vai ne tikai laivas, bet arī kāds bezceļa auto nevarētu būt, piemēram, Usmas krasta kempinga piedāvājumā?
Tāds, ar kuru nav bail spraukties šaurā stigā, egļu sauszariem gar sāniem skrapšķot, ekipēts ar labām apkārtnes kartēm, kurās sēņu un ogu atradnes rekomendētas, labāko ainavu vietas iezīmētas. Mans pilsētas auto paliktu mītnes stāvvietā, tīrs un garāku šosejas mājupceļu gaidošs…
