Guna Roze: Ar ko barot izsalkušos? 5
Astrologi par to runāja jau pirms it kā pārdzīvotās ekonomiskās krīzes: ka jaunas – citādas – pasaules sākums iezīmēsies līdz ar Ūdensvīra laikmeta iestāšanos, kas nozīmēs vērtību skalas maiņu.
Un tad… izdzīvos, kas pārvērtīsies. Tie, kas (un varbūt tieši pateicoties krīzei) spēj nošķirt tos “Indrānus”, kas pilda maku, no tiem, kas iepriecina sirdi. Vārdu sakot, dzīvotspējīgāki izrādīsies tie, kas pārtiek no nepārtikas precēm. Astroloģiski Ūdensvīra laikmets ir sācies jau pirms pāris gadiem. Skārienjūtīgas dvēseles sajūt katru sīkāko vibrāciju un instinktīvi dodas tās virzienā vai (visdrīzāk) sāk vibrēt līdzi. Kaut vai izlasot virsrakstu presē: “Anda Līce. Grāmatu ķēde parādīja, ka sabiedrība cieš no garīga izsalkuma.”
Dažādu reitingu tabulu vicinātāji tūlīt iebildīs, ka grāmatu ķēdi veidoja vien naga melnums sabiedrības – apmēram tūkstošā daļa Latvijas iedzīvotāju. Ka tā tāda plakstiņa raustīšanās vien bijusi – zemes garozai nekaitīga kustība, svārstība reitingu tabulā kaut kur pa vidu zem dažādiem pilsētu svētkiem, rokfestivāliem, salūtiem un erosiem. Reitingi! Reitingi!! Reitingi!!! Pieprasījums diktē piedāvājumu, jo pār zemi valda nauda, nauda, nauda! Nav reitingu – nebūs produkta! Bet kādam taču jāuzņemas atbildība arī par piedāvājumu.
Stāvot rindā pie lielveikalu kasēm, mēdzu pavērot arī citu pircēju pirkumus. Maize, čipsi, kola, cigaretes, grādīgo pudeles un tualetes papīrs ir tas, ko uz lentes redzu visbiežāk. Pēc reitingu likumiem, veikalos nevajadzētu tirgot svaigus augļus un ekoloģiski tīru biezpienu, jo par tiem ar savu maciņu nobalso desmitiem reižu mazāk pircēju. Par laimi, jāatzīst, ka tirgotāji šajā ziņā lemj tālredzīgāk par vienu otru kultūras budžeta naudas sadalītāju, kam ir tikai viens kritērijs – masas. Laikam pagājušajā rudenī Kurzemes Dzejas dienās Talsos, kad izvērsās asas debates par labu dzeju un “tautas” dzeju, es pirmo reizi izteicu salīdzinājumu par čipsiem un alu. Jo tas ir tas, ko vajag tautai. Ne jau svaigi spiestas sulas. Tāpēc vide ir piegāzta ar dramatiski sliktu, bet “tautas” dzeju. Kultūras un mākslas festivālus “nogriež” tāpēc vien, ka tos apmeklē simti, nevis tūkstoši. Bet kādam taču jāuzņemas atbildība arī par piedāvājuma kvalitāti!
Gada sākumā piedalījos “sēdēšanā”, kur lēma, ar ko šogad “baros” izsalkušos tukumniekus. Ēdienkarte bija plaša, sākot no dažādu marku bezmaksas “čipsiem”, beidzot ar “vitamīniem bagātiem augļiem”, kam dažs pat nosaukumu nebija dzirdējis. Galu galā balsojums bija saprātīgs (ēdienkarte sabalansēta), bet tas nenācās viegli. Jo kā gan reaģēt, ja domes deputāte uzskata, ka vietējās avīzes ikmēneša pielikumu “Laiks kultūrai” nevajag atbalstīt, jo to neviens nelasot. Tātad mērīts tiek pēc savas – čipsu – mērauklas. Neizlikšos – mani patiešām biedē realitāte, ka izvēli, ar ko barot garīgi izsalkušos, nosaka nevis paši izsalkušie (kas atšķir kalorijas no vitamīniem), bet tie, kam pietiek ar triju marku čipsiem. Un rodas konflikts uz līdzenas vietas, jo vienam balsotājam ir alerģija no citrusaugļiem, otram – no saulespuķu sēklām. Par laimi, pie mums, Tukumā, arī “svaigi spiesto sulu” var dabūt bez maksas, bet jāatzīst, ka ne bez pārmetoša priekšlasījuma par zemiem reitingiem…
Vakar, stāvot rindā pie lielveikala kases, iedomājos: ja šiem cilvēkiem piedāvātu bezmaksas biļeti uz labu teātra, klasiskā koncerta vai operas izrādi labā sēdvietā vai grādīgā pudeli līdzvērtīgā cenā, ko izvēlētos vairākums? Turklāt, ja par šo izvēli neviens neuzzinātu. Lūk, reitingu rādītāji. Jo daudziem palikt bez šņabja un čipsiem patiešām ir pasaules gals. Bet Ūdensvīra laikmets ir klāt un vibrācija ir jūtama.
