Ar ko atšķiras krūmcidonijas no parastajām? 0
Sākumā krūmcidonijas pat ietilpa cidoniju ģintī. Tomēr starp šiem augiem pastāv noteiktas atšķirības morfoloģiskā jomā. Dažādi ir arī to izplatības areāli: krūmcidonijas savvaļā aug Ķīnā un Japānā, bet parastās cidonijas – Kaukāzā, Vidusāzijā, Irānā, gar Melnās jūras piekrasti.
Cidoniju ģintī ir tikai viena suga – parastā cidonija (Cydonia oblonga). Tā ir sens kultūraugs, ko daudz audzē dienvidu zemēs: Vidusāzijā, Turcijā, Rumānijā, Moldovā, Itālijā un citur. Latvijā sadzīvē parastās cidonijas mēdz dēvēt arī par aivām – šis vārds cēlies no arābu valodas un ieviesies ar krievu valodas starpniecību.
Parastā cidonija ir neliels koks vai 3–4 m augsts krūms, ko dienvidos kultivē augļu dēļ un izmanto arī kā bumbieru potcelmu. Augļi pēc formas līdzīgi āboliem vai bumbieriem, citrondzelteni, cieti, ar spēcīgu, ļoti patīkamu aromātu. Dienvidos audzēto šķirņu augļi ir lieli, to svars var sasniegt 400 g, ar saldskābu garšu. Tā kā augļi satur daudz akmensšūnu, tos parasti izmanto pārstrādei. Mūsu apstākļos augošo vietējo izdalīto sēklaudžu augļi ir nelieli, maza ābola izmērā, cieti, skābi, savelkoši, jo satur daudz miecvielu.
Visā pasaulē parastā cidonija ir vissenākais un visplašāk izmantotais maza auguma veģetatīvi pavairojamais potcelms bumbierēm. Visbiežāk izmantotās tās potcelmu formas ir Cyd.A, Cyd.B, Cyd.C, Sido, BA.29 u. c. Šķirnēm uz šīs grupas potcelmiem ir mazs augums, vāja ziemcietība, pat Dobelē. Tām ir arī mazāka slimībizturība, kā arī bieži novērojama potcelma un šķirnes nesaderība ar daudzām bumbieru šķirnēm. Lai to novērstu, jālieto saderīgas šķirnes starppote.
Krūmcidonijas, kuras pieder pie Chaenomeles japonica sugas, jau kopš laikiem, kad Latvijā tās audzēja kā dekoratīvos krūmus apstādījumos, līdzīgi kā daudzās citās Eiropas valstīs sugu sāka nepareizi saukt par Japānas cidoniju. Šāds nosaukums izplatījās gan literatūrā (Cydonia japonica,), gan sadzīvē (cidonija). Vācijā tika lietots arī nosaukums Scheinquitte.
Laikā, kad cidonijas sāka audzēt augļu ražošanai jau plašākos stādījumos, lai saglabātu jau izplatīto nosaukumu, terminoloģijas komisija Chaenomeles augu ģintij deva latvisko nosaukumu – krūmcidonijas. Dažkārt tās mēdz dēvēt tieši pēc latīniskā nosaukuma – par henomelēm. Gan audzētāji, gan pārstrādātāji pašlaik visbiežāk izmanto pirmo Latvijā lietoto nosaukumu, kas saražotās produkcijas tirgū ir pieļaujams. Katrai valstij pievilcīgāku tirgus nosaukumu pasaulē lieto bieži arī citu augļaugu produkcijai.
Pasaulē krūmcidonijas ir labi pazīstamas un tiek kultivētas to krāšņo ziedu un pievilcīgā aplapojuma dēļ. Ir zināmas vairāk nekā 100 dekoratīvās šķirnes, ko plaši audzē apstādījumos (grupās vai dzīvžogos) gan Rietumeiropā, gan Ziemeļamerikā, piemēram, ‘Apricot’, ‘Crimson and Gold’, ‘Firedance’, ‘Nicoline’ u. c. Ziedu krāsu diapazons šīm dekoratīvajām šķirnēm variē no sarkanas, rozā, oranžas nokrāsas līdz pilnīgi baltai. Ziedi var būt arī divkrāsaini un pildīti. Aromātiskie augļi pārstrādei nelielos apjomos Vācijā izmantoti liķieru ražošanai jau 19. gadsimta beigās.
Japānas krūmcidonijas par augļaugu Latvijā izveidoja un popularizēja Alberts Tīcs. Tukuma rajona Garaušu kokaudzētavā darbinieki bija pasūtījuši parastās cidonijas Cydonia oblonga sēklas, lai izaudzētu bumbieru potcelmus. Taču kļūdas dēļ parastās cidonijas vietā bija atsūtītas krūmcidoniju sēklas. Pēc dārzkopja A. Circeņa un Bulduru Dārzkopības tehnikuma skolotāja J. Liepiņa ieteikumiem, šī auga selekciju A. Tīcs sāka 1951. gadā. Selekciju viņš turpināja Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijā. Viņš ir izveidojis vairākus krūmcidoniju genotipus ar lieliem augļiem un bez ērkšķiem. Pateicoties viņa darbam, krūmcidonijas sāka audzēt lielās platībās. No to augļiem ražoja sulu un dzirkstošos dzērienus.
Krūmcidoniju sēklaudžu kolekciju veidoja arī ievērojamais brīvdabas vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks. Daļa no P. Sukatnieka sēklaudžu materiāla tika iestādīta Dobelē P. Upīša dārzā, kur astoņdesmitajos gados krūmcidoniju selekcijas izejmateriāla veidošanu un selekciju sāka Silvija Ruisa. Krustošanas, izlases un vērtēšanas ceļā selekcionēta pirmā krūmcidoniju šķirne pasaulē augļu ražošanai – ‘Rasa’. Sadarbībā ar zviedru, lietuviešu un somu pētniekiem izveidotas vēl divas krūmcidoniju šķirnes ‘Darius’ un ‘Rondo’, kas arī reģistrētas Latvijas Valsts augļkopības institūtā.
Krūmcidoniju ģintij ir četras dabiskās sugas. Latvijā nozīmīgākā ir Japānas krūmcidonija (Chaenomeles japonica), kurai ir zemāki krūmi salīdzinājumā ar pārējo sugu krūmiem. Japānas krūmcidonijas ir labi piemērotas mērenā klimata apstākļiem, tām ir pietiekami laba ziemcietība. Pieaugušie krūmi ir ziemcietīgāki nekā jaunie. Parasti sala bojājumi ir nelieli – nosalst galvenokārt jauno dzinumu gali, kas nav nobrieduši, jo tajos nav uzkrātas nepieciešamās barības vielas un tie neiztur zemas temperatūras iedarbību. Taču krūmcidonijas spēj ātri atjaunoties pēc sala izraisītiem bojājumiem. Ziedpumpuru un krūmu salizturība mainās atkarībā no augu genotipa un augšanas vietas. Kā novērots Dobelē, reljefa zemākās vietās, ieplakās sala bojājumi ziedpumpuriem ir ievērojami lielāki salīdzinājumā ar stādījumiem, kas ierīkoti reljefa augstākās vietās. Sala bojājumu ietekmē raža neizturīgajiem genotipiem var ievērojami samazināties, jo, kaut arī augi zied bagātīgi, to auglenīcas ir salā bojātas un augļi neizveidojas. Toties salnu bojājumi parasti nav postoši, jo augu ziedēšanas periods ir samērā garš.
Latvijā krūmcidoniju stādījumu platības ar katru gadu palielinās. 2016.gadā Lauku atbalsta dienestā platību maksājumiem bija pieteikti 160,74 ha ar krūmcidonijām. Vislielākās platības ar krūmcidonijām ir Smiltenes pagastā (28 ha), Turlavas pagastā (26 ha) un Mālpils novadā un Vaidavas pagastā (11 ha). Daudzveidīgāki kļūst arī augļu pārstrādes produkti. Tie kļūst populāri ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs.
Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 2016.g.jūlija numurā
