Ar kemperi pa Kvīnslendu. Ceļojuma dienasgrāmata 0
Pasaules apceļotājs KARSTENS HEINKE šoreiz ir nonācis Kvīnslendā – vienā no Austrālijas štatiem, kur satiekas ar ķenguriem un sikspārņiem, priecājas par dabu un iezemiešu rituāliem, bet pukojas par kreisās puses kustību.
Gandrīz dienu pavadot lidmašīnā, esam jau pieraduši lidināties virs mākoņiem, bet nu esam zem tiem. Kad tumšzilais Klusais okeāns paliek aiz muguras, acīm paveras tūkstoštoņos zaļš bezgalīgs ielāpu paklājs. Zem mums plešas Austrālijas lietus mežs, vecākais pasaulē. Vairāk nekā 500 kilometru garumā tas stiepjas gar Kvīnslendas krastiem gandrīz paralēli Lielajam Barjerrifam, kas ir lielākais koraļļu rifs pasaulē.
Kad jau esam uz cietzemes, brauciens ar pacēlāju virs Deintrī Nacionālā parka džungļiem ir elpu aizraujošs, bet pārgājiens tiem cauri reindžeru pavadībā – saistošs un izzinošs. Tomēr tas ir vien neliels ieskats tajā, kas mūs sagaida. Nākamajā dienā sākas īstais piedzīvojums – “Great Tropical Drive” – 1500 km brauciens ar kemperi pāri Austrālijas tropiskajiem ziemeļiem, tuklāt braucot pa ceļa kreiso pusi. Mūsu kemperis ir 7, 21 metrus gara, 3, 25 metrus augsta “motorizēta māja” ar gultām, krāsniņu, ledusskapi, dušu, tualeti, katliem un traukiem… Viss, kas vajadzīgs, atrodas nepareizajā pusē. Pie labās puses kustības pieradušiem braucējiem tas ir izaicinājums. No autoizīrētāja pagalma kemperis izripo, ka prieks. Bet kāpēc tas tā grab? – Esi par tālu kreisajā malā, tur vairs nav ceļa, – līdzbraucējs skaidro. Pagriezienā viss rīb un dārd. Tā ir Pētera vaina – viņš virtuves skapī nav aizbultējis galda piederumu atvilktnes.
Viss “nepareizajā” pusē
Pirmais krustojums, pirmais loka ceļš, pirmais apdzīšanas manevrs, tas gan paliek gandrīz vai vienīgais, jo ielas ir tukšas. Kilometriem ritot, braukšanas prasme aug augumā. Daba, plašā un neapbūvētā zeme modina brīvības un piedzīvojumu alkas. Kad vēlā vakarā iebraucam Misijas pludmales kempingu laukumā, esam jau gluži laba braucēju komanda. Ar noparkošanos atpakaļgaitā gan gāja, kā gāja. Kamēr pūlamies, ir jau satumsis, tomēr mūsu mobilā mājvieta nu stāv īstajā vietā, visi kabeļi un štepseļi ir pievienoti, vārdu sakot, kemperis ir gatavs, lai mežonīgajā apvidū mēs varētu baudīt pelnītu omulību. Pēteris, Aldis un alus atrodas pie elektrogrila pludmalē. Eva un Ilze smalcina salātus. Pārējie jau prāto, kurš vīns saderēs ar ēdienu. Cik labi, ja draugi dala darbu un izpriecas! Jūras šalkoņa, ugunskura liesmas, zvaigznēm klātās debesis – tās ir tik skaidras, ka var redzēt Piena Ceļu. Ir tik ļoti skaisti, ka gandrīz vai kičīgi. Krūmājā atskan čaukstoņa. Ķengurs! Mūsu kaimiņi zina teikt, ka viņš te dzīvo un viņam garšo kartupeļu šķēles. Ērmoti gan. Ja vien zvēriņš zinātu, cik labi garšo ķenguru maigās gaļas steiks…Šodien daudzi austrālieši ķengura gaļu uzskata par mazvērtīgu. Bet kādreiz tā bija gan iezemiešu, gan balto ieceļotāju ēdienkartes augšalā, līdz liellopa un aitas gaļa to izkonkurēja. Dabisko ienaidnieku trūkuma dēļ dažas no 60 ķenguru sugām ir krietni savairojušās. Stingri regulētās ķenguru medības pirmām kārtām domātas, lai novērstu šo zvēru lauksaimniecībai nodarīto postu. 80% medījuma eksportē, atlikumu galvenokārt pārstrādā suņu barībā.
