Viena kaimiņa mīļākais ēdiens ir otrs kaimiņš 19
Apvienotajā Karalistē plaši izplatīta ir anonīma sūdzēšanās. Kaimiņu savstarpējie strīdi tiek risināti, “uzsūtot” sociālos darbiniekus pārbaudīt iespējamos bērnu tiesību pārkāpumus. Sociālo dienestu pienākums ir reaģēt vienmēr, tādējādi anonīmais zvanītājs var būt drošs, ka drīz kaimiņa mājā visiem būs pamatīgs izbīlis. Labākajā gadījumā. Ja izrādīsies, ka izsaukumam ir kaut mazākais pamats, tad kaimiņa un viņa bērnu dzīve būs sabojāta uz ilgu laiku. Sociālie darbinieki noteikti pārbaudīs, vai māja ir kārtīga, vai bērnu istabās nevalda haoss, ieskatīsies ledusskapī, vai bērniem ir ko ēst. Nedod dies’, ja izsaukums būs brīdī, kad mājā notiek lielas svinības – kādam ir apaļa jubileja vai tiek svinēts Vecgada vakars. Ja vecāki būs manāmi iedzēruši un nebūs neviena pieaugušā skaidrā, kas atvases pieskatītu, tad bērni uzreiz tiks izņemti no ģimenes. Šādi ir “iekritusi” ne viena vien visādi citādi normāla latviešu ģimene.
Viena no lielākajām latviešu kļūdām ir pārlieka emociju izrādīšana. Protams, nevar cerēt, ka vecāki teiks paldies par bērnu izņemšanu no ģimenes, taču histēriska kliegšana diemžēl vēlāk radīs papildu problēmas, būs jāpierāda ne tikai tas, ka var parūpēties par bērnu, bet arī tas, ka vecāki ir spējīgi sevi kontrolēt. Latvijā pieņemtais “jo skaļāk bļaus, jo labāk sadzirdēs” Lielbritānijā nestrādā.
Tiesa, sociālie dienesti paši aiz gara laika apkārt nestaigās un nemeklēs, kurā mājā varētu būt problēmas. Ja atnāk pārbaude, tad ģimene 100% var būt droša, ka kāds ir pasūdzējies, nereti sūdzētāju ir viegli izskaitļot. Tad parasti seko atriebība – sūdzēšanās par sūdzētāja ģimeni, ja tajā ir bērni. Taču ir arī otra galējība – ir veseli rajoni ar nelabvēlīgajām ģimenēm, kur tiešām būtu vajadzīga sociālo dienestu iejaukšanās, taču neviens neziņo, jo baidās, ka pēc tam pats tiks nosūdzēts.
Bagātie raud visretāk, jo to, kas notiek viņu mājās, nezina neviens. Ja arī kādu bērnu sit, tad kaimiņu, kas to varētu dzirdēt, aiz sienas nav, un arī privātārsts diez vai riskēs zaudēt klientu un ziņot par aizdomīgiem zilumiem. Pienākums ziņot par iespējamām problēmām ģimenē ir ārstiem, bērnudārzu darbiniekiem, skolām. Arī vecāku sliktais materiālais stāvoklis var būt par pamatu bērnu izņemšanai no ģimenes.
Nesen tika plaši apspriests gadījums, kad topošai māmiņai jaunizcepta britu sociālā darbiniece pajautājusi, vai nevajag kādu palīdzību, un māmiņa teikusi, ka ne, neko nevajag. Un darbiniece uzreiz aizskrējusi sūdzēties, ka, viņasprāt, grūtniece nemaz netaisoties dzemdēt, varētu būt padomā kriminālais aborts. Ja centīgā darbiniece būtu painteresējusies sīkāk, tad būtu noskaidrojusi, ka māmiņai jau viens bērniņš ir, tādēļ nevajag ne ratiņus, ne drēbītes. Sociālā darbiniece par pārcenšanos galu galā dabūja rājienu, taču arī māmiņai bērniņa gaidīšanas prieks tika sabojāts ar nemitīgām sociālo dienestu vizītēm un pārbaudēm pirms un pēc bērniņa piedzimšanas.
