Cīnītāji pret piespiedu adopciju 19
Ir dažādas organizācijas, kas palīdz nelaimē nonākušajiem. Britu jurists Īans Džozefs cīnās pret britu sociālo dienestu patvaļu jau 53 gadus, viņš ir viens no pazīstamākajiem aktīvistiem. Īanam Džozefam ir savs ofiss Francijā, Monako, viņš konsultē gan klātienē, gan pa tālruni pilnīgi par brīvu. “Mūsu mērķis ir piespiest Lielbritānijas valdību izbeigt piespiedu adopcijas un “sodīt par neizdarītu noziegumu”. Lielbritānijā ir likumi, un tie, kuri tos pārkāpj, ir jāsoda. Diemžēl tie, kuri nepārkāpj likumus, arī tiek sodīti, un tas padara likumīgas valsts ideju par pilnīgu absurdu. Tas īpaši attiecas uz mātēm, kurām bērni tiek atņemti uzreiz pēc piedzimšanas, ja pastāv emocionālās vardarbības risks. Viņus vēlāk atdod adopcijai svešiniekiem. Sers Džeimss Manbijs, Ģimenes lietu tiesas prezidents, nesen nosauca bērnu izņemšanu no ģimenēm par visnežēlīgāko lietu, kas šobrīd tiek praktizēta tiesās kopš augstākā sodamēra – pakāršanas – atcelšanas.” – teikts Īana Džozefa interneta mājaslapā www.forced-adoption.com.
Arī Anglijā dzīvojošo latviešu vidū ir savi aktīvisti. Lielbritānijas “Open University” kriminoloģijas un psiholoģijas nodaļas studente Ilva Dāboliņa daudziem ir palīdzējusi ar padomu, kā pareizi rīkoties sarežģītā situācijā. Ilva pati ir cietusi no sociālo dienestu pārliekas centības, tiesa, pirms trim gadiem viss sākās un beidzās vienīgi ar pamatīgu izbīli. Reiz viņas vecākā meita Līva, toreiz astoņus gadus veca, bija palikusi mājās viena, jo pati Ilva aizkavējusies darbā. Šeit jāpiebilst, ka likumā nav noteikts vecums, no kāda bērnu drīkst atstāt vienu pašu mājās, taču nerakstīts likums ir, ka līdz 12 gadu vecumam tas nav pieļaujams. Acīmredzot kaimiņi nosūdzēja, un tādēļ bija sociālā darbinieka vizīte. Tika iztaujāta gan Ilva, gan viņas meita, kas, atceroties tās dienas prašņāšanu, teju valda asaras: “Man bija bail, ka atņems mani… un… un ka es nebūšu ar savu mammu…”
