Ar kara elpu pakausī. Saruna ar kordiriģentu Kasparu Putniņu 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 8. jūlijā, Senās mūzikas festivālā Svētā Jāņa baznīcā Rīgā Latvijas Radio koris kopā ar ievērojamo franču ērģelnieku Frediju Eihelbergeru sava ilggadējā diriģenta Kaspara Putniņa vadībā sniegs koncertu, kura programmā mūziķi izvēlējušies ziemeļvācu baroka lielmeistara Dītriha Bukstehūdes skaņdarbu “Missa alla brevis” jeb Mazo mesu korim un ērģelēm, kas rakstīta “stile antico”, atbalsojot renesanses daiļuma tīrību, kā arī apjomā nelielo, pacilāto un gaišo baznīcas kantāti “Domine, salvum fac regem”.
Kaspars Putniņš ir viens no pasaulē visvairāk respektētajiem kordiriģentiem, kopš 2020. gada viņš ir arī Zviedrijas radio kora galvenais diriģents.
Kāpēc šogad Senās mūzikas festivāls skan Rīgas Jāņa baznīca?
K. Putniņš: Šoreiz galvenais koncerta instruments patiesībā ir ērģeles, nevis koris, un franču ērģelnieks Fredijs Eihelbergers ir šā festivāla galvenā zvaigzne. Viņš ir brīnišķīgs, ārkārtīgi smalks un ļoti labs mūziķis, kurš savu dzīvi veltījis tieši 17. un 18. gadsimta sākuma baroka laika mūzikai un turklāt ārkārtīgi daudz spēlējis tieši Ziemeļvācijas mūziku.
Programmas centrā ir Johana Sebastiāna Baha “Jesu meine Freude”, mūzika, kas līdzīgi saulei spīd uz visām pusēm. Baha darbam ir simetriska forma, tādējādi radot sev muzikālu spoguļattēlu, tāpēc to gan pēc skaņas, gan visiem citiem parametriem ievietojām programmas centrā. Latvijas Radio koris jau agrāk ir dziedājis “Jesu meine Freude”, tas ir slavens repertuāra darbs, profesionālo koru standarta repertuārs, pie kura kori atgriežas ik pēc pāris gadiem. Esam dziedājuši arī vairākus Dītriha Bukstehūdes darbus, bet tieši koncertā dzirdamais būs jaunums.
Ērģelnieks Fredijs Eihelbergers ir sens Latvijas un arī mans draugs. Pirms kādiem 30 gadiem viņš kopā ar franču mūzikas grupu ieradās ciemos Latvijā, toreiz kopā veidojām vairākas programmas, frančiem bija arī meistarklases Mūzikas akadēmijā. Toreiz viņi nodarbojās ar senās mūzikas vēsturiski informētu interpretāciju.
Tolaik, astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā, bijām klausījušies daudz ierakstu, bet, protams, informācijas par lielajiem strāvojumiem pasaulē vēl aizvien bija maz, un brīnišķīgie franču mūziķi bija mūsu pirmā dzīvā saikne, pirmie vēstneši.
Kāda ir jūsu radošā vasara – zināmā mērā varētu cerēt, ka pandēmija ir pieklususi?
Tā mēs visi ļoti ceram. Vasara ir intensīva, man karstais laiks sākās jau maija beigās Zagrebā, tur bija programma ar Horvātijas Radio kori, pirms divām nedēļām ar ierakstu projektu beidzām sezonu Stokholmā. Uzreiz pēc Senās mūzikas festivāla jūlija vidū došos uz Portugāli, tur notiek meistarklašu festivāls, uz kuru sabrauc interesenti no visas pasaules. Tur vadīšu diriģēšanas meistarklases un arī vairākas festivāla kora grupu programmas. Jau augusta sākumā Stokholmā sāksies jaunā sezona ar Baltijas jūras festivāla programmu.
Jūs tagad strādājat ar divu valstu Radio koriem. Vai iespējams salīdzināt Zviedrijas Radio kori un Latvijas Radio kori?
Tās ir atšķirīgas grupas, bet abas vieno mentalitāte – alkas un izsalkums pēc mūzikas –, kā arī vēlēšanās radīt patiešām labu rezultātu. Tas, ka kaut kas tāds jāsaka, izklausās nedaudz paradoksāli, bet profesionālajā pasaulē koru enerģētika ir ļoti dažāda.
Ir liels prieks strādāt ar zviedru un latviešu radio dziedātājiem, kuriem piemīt milzīga iekšēja nepieciešamība atklāt iespējami labāko veidu, kā atskaņot katru skaņdarbu.
Tā strādāt diriģentam ir milzīga bauda – būt domubiedram un draugam, strādāt kopā ar brīnišķīgiem mūziķiem, no kuriem daudzi dažādās jomās noteikti ir zinošāki par mani pašu. Abu valstu mūziķi ar milzīgu iekšēju dāsnumu dod dāvanu pasaulei un saviem kolēģiem.
Tehniski abas grupas ir ļoti atšķirīgas, jo Latvijas koris ir mazāks, Rīgā esam 24 un Stokholmā – 36 dziedātāji, un šī šķietami mazā atšķirība patiesībā nozīmē ļoti daudz, tās ir atšķirīgas repertuāra iespējas. Zviedru Radio korī gandrīz visiem dziedātājiem ir akadēmiska bāze, viņi ir rūpīgi mācīti dziedātāji, no kuriem lielākā daļa var ļoti labi nodziedāt, teiksim, operas āriju.
Latvijas Radio korī pārsvarā dzied diriģenti, un šie diriģenti ir ārkārtīgi prasmīgi ansambļa muzicēšanā, skaņa ir precīzāka, dzidrāka, bet tai nav tā kupluma un tumšās dimensijas, kas piemīt zviedru korim. Kopā ar zviedru kolēģiem esam nonākuši pie secinājuma – Zviedrijas Radio kora identitāte ir simfoniskā kora skaņa, koris ir bagātīgs instruments, kurā var būt daudz un dažādu skaņu dimensija.
Latvijas Radio koris līdzīgā nozīmē ir ārkārtīgi prasmīgs sarežģītos skaņdarbos, kas rakstīti daudzām balsīm, korim ir iespēja veidot dažādas dimensijas. Taču – ja Zviedrijas Radio koris ir kā pilns simfoniskais orķestris, tad Latvijas Radio koris drīzāk ir jaunās mūzikas simfonietas mūzikas ansamblis, ļoti dzidrs un ļoti precīzs, ar ārkārtīgi precīzām un asām intonācijām. Man tiešām ir veicies ar abām grupām, ar kurām strādāju regulāri.
Latvijas Radio koris ir dziedājis ukraiņu mūziku arī jau agrāk, pirms kara…
Pēdējos mēnešos gan Ukrainas himnu, gan citus darbus esam dziedājuši īpaši daudz, arī komponista Valentīna Silvestrova mūziku, viņš laikam gan ir vispazīstamākais ukraiņu mūsdienu mūzikas klasiķis. Esmu dzirdējis, ka Silvestrovs 80 gadu vecumā bijis spiests doties trimdā, nezinu, vai viņš šobrīd ir atgriezies Kijivā.
Toreiz, kad kara sākumā notika aktīva Kijivas bombardēšana, doties prom no Ukrainas galvaspilsētas draugi esot viņu pierunājuši ar lielām grūtībām. Gan Zviedrijā, gan Rīgā, arī citur esam atskaņojuši diezgan daudzus Valentīna Silvestrova skaņdarbus.
Protams, karš, tas, kas notiek Ukrainā, vismaz man un maniem draugiem, kolēģiem, šobrīd dzīvē ir pamattēma. Es teiktu, ka viss pārējais ir tikai tāds kontrapunkts
. Eksistenciālā, aukstā elpa pakausī – šobrīd tas īpašu izjūtu rada arī mūzikā.
Turklāt visdažādākajos veidos, piemēram, ja pieminam Senās mūzikas festivāla programmu, Baha motetes, īsti gan par tām neviens nezina, bet pētnieki uzskata, ka tās rakstītas bēru ceremonijām. Agrāko laiku mūzikā šī dzīves brīnuma un nāves tuvuma tēma visu laiku bijusi klātesoša. Savā ziņā cilvēki pirms vairākiem simtiem gadu bija tuvāk nāvei nekā mūsdienās.
Mūsu dzīves ilgums nav salīdzināms ar to pirms trīssimt gadiem, Baha laikā. To vienmēr saku gan citiem, gan atceros arī pats – Bahs apglabāja vienpadsmit no saviem astoņpadsmit bērniem, arī – savu pirmo mīļoto sievu… Līdz ar to eksistenciālais nervs tālaika mūzikā ir ārkārtīgi dziļi iekšā, arī dzīves trausluma apziņa, un varbūt tieši tas ir iemesls, kāpēc šī mūzika ir tik brīnišķīga.
Šis pagātnes cilvēku dzīves spektrs, pieredze bija daudz emocionālāka nekā mums, bet šobrīd arī mēs esam tādā brīdī, kad ar šiem eksistenciālajiem jautājumiem konfrontējamies absolūti konkrētā un tiešā veidā.
Vai pašlaik jūs izvēlētos spēlēt krievu komponistus?
Šis ir smags jautājums, jo, protams, komponists Sergejs Rahmaņinovs pats aizbēga no Padomju Savienības, tas pats notika arī ar Alfrēdu Šnitki, kurš savu dzīvi beidza Vācijā, un Sofiju Gubaiduļinu, kura vēl joprojām tur dzīvo. Daudzi no tiem, kas bijuši diži gari, visi lielākie padomju komponisti, arī Šostakovičs, visu dzīvi bijuši milzīgā opozīcijā Krievijā valdošajai totalitārajai strāvai.
No otras puses, Krievija šobrīd savu kultūru pastiprināti izmanto kā ieroci, līdz ar to gandrīz visam, kas ir krievisks, klāt tāda instinktīva, toksiska piegarša.
Tas, protams, ir sarežģīti, jo man pašam bezgala tuva ir Rahmaņinova un Šnitkes mūzika. Tikko – pirms pāris gadiem – Rahmaņinova “Svētā Jāņa Zeltamutes” liturģijas ieraksts ar Igaunijas filharmonijas kori ieguva ļoti svarīgu balvu – franču “Diapason d’Or”.
Domāju, ka vēl ir jāpaiet laikam. Protams, tie necilvēki krievu kultūru izmanto kā ieroci apzināti, un uz to diemžēl šobrīd nevaram nereaģēt. Kaut kādu pēcgaršu tas raisa, kaut gan manā dzīves pieredzē Dostojevska romāniem un daudzu krievu komponistu mūzikai ir liela nozīme tajā, kāds esmu un kā saredzu pasauli.
Nobeigumā gaišāks jautājums – kas jūs šovasar iedvesmo?
Mani aizvien vairāk iedvesmo daba. Agrāk visur, kur vien devos, uzreiz skrēju uz modernās mākslas muzejiem, klasiskās mākslas krātuvēm, bet šobrīd ārkārtīgi izbaudu to, ka, piemēram, Stokholmā piecu minūšu attālumā ar divriteni no paša pilsētas centra ir praktiski neskarts mežs.
Mākslai, protams, ir īpaša nozīme, bet arvien vairāk izbaudu un insipirējos, nevaru vien beigt brīnīties par dabas neiedomājamo formu un krāsu skaistumu, daudzveidību.
Vēl esmu atradis garīgu avotu, kurā mums, latviešiem, ir brīnišķīgi gidi – Juris Rubenis un viņa skolnieks Indulis Paičs. Induļa lekcijas ir iedvesmas avots un nebeidzams pārsteigums par to, ka lielie kristietības simboli un jēdzieni, ar kuriem esam uzauguši, ir mūsu kultūra daudz lielākā mērā, nekā to paši apzināmies, turklāt arī tiem, kuri sevi neuzskata par kristiešiem, un tiem, kuri ir pilnīgā opozīcijā. Šajā dīvainajā laikā tā ir ļoti svarīga iedvesma un stiprināšanas avots.
