Vajag talantu un lielas darbaspējas. Saruna ar Mūža balvas laureāti Maiju Krīgenu 0
Lielās mūzikas balvas svinīgajā ceremonijā, kas notiks 5. martā Nacionālajā operā, balvu par mūža ieguldījumu šogad pasniegs mecosoprānam ar samtaino balsi MAIJAI KRĪGENAI – unikālai personībai 20. gs. atskaņotājmākslā.
“… Klausījos radio un domāju, kuram nu šogad būs balva par Mūža ieguldījumu mūzikā, un, kad pēkšņi izdzirdu savu vārdu, vai no krēsla nokritu,” atceras leģendārā dziedātāja, kura visvairāk pazīstama kamermūzikā.
“Protams, esmu priecīga un pagodināta, bet tā balva pienākas Pēterim Plakidim (1947. – 2017. g., komponists un pianists, dziedātājas dzīvesbiedrs. – V. K.). Nepaspēja. Tad nu piešķīra man. Bet kas es būtu bez viņa? Pēteris bija īstais radītājs, es tikai instruments…”
Pēteris Plakidis 2017. gadā nosvinēja savu 70. dzimšanas dienu un aizgāja mūžībā. Gaidījis, bet tā arī nepiedzīvojis pērnvasar valsts simtgades Dziesmu svētkus, kad tūkstošbalsīgais kopkoris izpildīja viņa dziesmu “Tavas saknes tavā zemē” ar brīnišķīgo Vizmas Belševicas dzeju par svēteļiem, kas pār Svēti baltos spārnos slīd…
Mecosoprānam Maijai Krīgenai šogad maijā apritēs 80 gadu. Pagājuši trīsdesmit gadi, kopš dziedātāja piecdesmit gadu vecumā atvadījās no skatuves. Kopš vīra nāves māksliniece no Rīgas pārcēlusies uz Liepāju, savu sapņu pilsētu, kur dzīvo arī viņas meita.
Caur gaišu logu viņa vēro putnu pāri koka zarā, ieklausās, kā tepat, gluži vai aiz mājas stūra, krāc jūra. Ļoti veldzējoši esot mirkļi, vienatnē lūkojoties pasaulē, ko atklāj dziedātājas sirdij tik dārgās divas Oļģerta Jaunarāja un viena Līgas Purmales glezna – ar austošu rītu sulīgi zaļās krāsās… “Ja dzīve būtu iegriezusies citādi, varbūt arī es kļūtu par gleznotāju,” viņa aizdomājas.
Kāda nozīme tam, ka esat dzimusi Rankā?
M. Krīgena: Kur tikai raibu raibā dzīve nav svaidījusi! Esmu kara laika bērns. Atmiņā zaldātiņi, mūsu dzīvoklī iemitinātais vācu virsnieks, kuru mēs ar māsu saucām par štrumbantfīreru… Pālē, kur nokļuvām bēgļu gaitās, vispirms ienāca vācieši, tad krievi. Spridzināja tiltus, mājai izbira visi logu stikli. Vācu zaldāti mums ar māsu dāvināja konfektes, bet krievi mammai nozaga sienā noslēpto speķi. Bet bija brīnišķīgs krievu virsnieks, kuram mūsu māmiņa tik ļoti patika, ka viņš to speķi dabūja atpakaļ. Kara laikā gaļa bija zelta vērtē!
Nevaru saprast, ko ņemas ap sešgadniekiem. Turpat Pālē sāku iet skolā sešu gadu vecumā, jo mani vienkārši nebija kur likt. Mācījos kopā ar visiem un nekāda nesekmīgā nebiju. Manu tēti, pienotavas vadītāju, kopš Rankas laikiem arvien nosūtīja darbā, kur vajadzēja. Aizputē sāku mācīties vijoli, ko turpināju Liepājas mūzikas skolā un mūzikas vidusskolā, pēc kuras absolvēšanas mani nosūtīja strādāt par vijoles skolotāju Vecmīlgrāvja mūzikas skolā, vēlāk arī Cēsīs. Vijoli mācījos arī konservatorijā, bet, ja godīgi, tā īsti pie sirds jau nebija.
Taču jau no bērnības dziedādama vien staigāju! Dziedāju, pat traukus mazgājot. Liepājā mūzikas pedagogs Jānis Dreimanis, Vītola skolnieks, pirmais ievēroja šo manu aizrautību, sacīja – tev jādzied! Vēlāk nonācu Radio korī. Konservatorijā manas pedagoģes dziedāšanā, kurām esmu ļoti pateicīga, bija Ksenija Trempanovska un pazīstamā operas soliste Regīna Frīnberga.
Sagadījās, ka Operā bija aizgājusi kāda soliste un vajadzēja otrā plāna lomām mecosoprānu. Rihards Glāzups no Operas atnāca uz konservatoriju, noklausījās mūs ar Annu Šņukuti un abas paņēma štatā Operā. Annai bija dramatiskāka balss, man liriskāka, viņai lielās lomas, man vairāk otrā plāna. Opera man ļoti patika, kaut nekādas lielās lomas netika. Nodziedāju gan pat Karmenu un trīs izrādēs Olgu “Jevgēņijā Oņeginā”, kaut jāteic – partitūra šai varonei tāda, ka šķiet, Čaikovskis Olgu nemaz nav mīlējis.
Operā trāpījos laikā, kad nekāds lielais prestižs tai nebija.
Manējais laiks uz šīs skatuves bija no 1970. līdz 1980. gadam. Galvenie solisti – Žermena Heine-Vāgnere, Kārlis Zariņš, Pēteris Grāvelis – brīnišķīgi dziedātāji, bet tauta tolaik operu kaut kā nemīlēja. Apmeklēt mūsu Balto namu neskaitījās tik prestiži kā tagad. Arvīda Žilinska operā “Pūt, vējiņi!” biju Orta un Elga Brahmane – Anda. Abas maļam maltuvē, te Elga man piebiksta, lai paskatos zālē – trīs rindās četri cilvēki! Bet uz skatuves lielais orķestris, koris… Nožēlojami.
Lielāko uzplaukumu opera piedzīvoja Edgara Tona laikā, viņš bija īstens operas diriģents, harismātisks, majestātisks. Diemžēl es tos laikus nepiedzīvoju. Kad atnācu, Tons jau bija prom. Aizgāja citā saulē piecdesmit gados.
Pēc tam Operu pacēla tās direktors Andrejs Žagars. Viņa paša pēdējais iestudējums “Jevgēņijs Oņegins” man gan nepatika. Acīmredzot esmu ļoti konservatīva, tomēr gribas, lai tas, kas skan orķestrī, kaut cik savienotos ar notiekošo uz skatuves. Man jau liekas, ka pats galvenais operā ir mūzika.
Taču mana sirds tā pa īstam vienmēr piederējusi kamermūzikai un it īpaši latviešu skaņdarbiem. Savā laikā arī uz Maskavu tiku braukusi ar latviešu komponistu programmām. Kamermūzika ir ļoti intīma, smalka, tur vajadzīga liela mūzikas izjušana, citādi publikai būs garlaicīgi. Latviešu kamermūzikas popularizēšana bijusi visas manas dzīves ideja un piepildījums.
Daudzi latviešu skaņraži rakstījuši kamermūziku tieši jums, unikālam radošam tandēmam – dziedātājai Maijai Krīgenai ar pianistu Pēteri Plakidi pie klavierēm…
Jā, man vienai tikpat kā nav rakstīts, vienīgi mums abiem ar Pēteri, kurš savukārt diezgan daudz solodziesmu rakstīja tieši man.
Tāpēc ir sajūta, ka man piešķirtā balva ir novēlota atzinība Pēterim.
Viņš aizgāja citā saulē, tad nu balvu iedeva man. Te, redz, uz galdiņa ir viena Armanda Jēkabsona darināta sudraba statuete. Sen, sen Pēteris kļuva par laureātu kādā no nominācijām. (1996. gadā Pēteris Plakidis saņēma Lielo mūzikas balvu par skaņdarbu “Variācijas orķestrim”. – V. K.) Bet Mūža balvu tā arī netika saņēmis, kaut būtu pelnījis. Visu mūžu nostrādāja Mūzikas akadēmijā un visu mūžu uz skatuves. Bet balvu nepaspēja iedot, nokavēja.
Kā jūs abi iepazināties?
Vēl būdams pavisam jauns, nepieredzējis konservatorijas trešā kursa students, Pēteris bija uzrakstījis dziesmu ciklu trim solistēm. Vēlāk jaunais skaņradis veltīja ļoti skaistu dziesmu tieši man. Tā arī četrdesmit sešus gadus kopā mūzikā nodzīvojām. Sapratāmies no pusvārda, pat bez mājiena. Es jutu, kā jāizdzied viņa rakstītais.
Kad Pēteris komponēja, braucu uz laukiem, lai viņš varētu mierīgi strādāt. Negatavu nevienam nespēlēja priekšā, pat man ne. Pats teica – šajā ziņā esot kā Jāzeps Vītols, kuram arī nepatika, ja, viņam komponējot, mājā bija dzirdami kaut vai kalpotāja soļi. (Tagad Pētera Plakida arhīvs glabājas Mūzikas akadēmijā turpat, kur Jāzepa Vītola muzikālais mantojums. – V. K.)
Jūs abi ar Pēteri Plakidi pirmie no Padomju Savienības uzstājāties slavenajā Karnegī zālē Ņujorkā.
Ne jau tajā milzu zālē! Zem tā paša jumta bija arī pavisam neliela kamerzālīte. Muzicēšanu tajā mums izkārtoja Amerikā dzīvojošais latviešu diriģents un komponists, ārkārtīgi enerģiskais un sirsnīgais Andrejs Jansons.
Es jau domāju, vai tik mēs abi ar Pēteri arī neesam čekas maisos, jo tikām pasauli koncerttūrēs redzējuši vairāk nekā citi. Meita paskatījās tajos maisos un teica, ka neesam vis. Tolaik daudzi braucieni tika kārtoti caur komiteju draudzībai ar latviešiem ārzemēs. Visi saka, tā esot bijusi čekas filiāle. Bet mums nevienam neko neprasīja un rakstīt nelika. Līdzi bija “referents”, kas visus māksliniekus ganīja un uzmanīja.
Man jau liekas, ka daudzi čekas maisos nokļuvuši ārzemju braucienu dēļ. Es tiku braukusi arī uz Dienvidslāviju un Poliju. Bet mūsu nopelnīto honorāru savāca Maskava. Pašiem iedeva tikai dienasnaudu. Skaitījām santīmiņus, kapeiciņas, lai varētu draugiem atvest kādas dāvaniņas.
Jēkaba Vītoliņa trīsdesmitajos gados izdotajā “Mūzikas vēsturē” lasāms: “Ja jūs gribat dzirdēt kādu jūsu izvēlētu operu, uz Vīni nebrauciet rudenī, bet gan ziemā!” Padomju laikā šis ieteikums izklausījās nožēlojami smieklīgi – it kā varētu izvēlēties, kad braukt uz Vīni.
Cilvēks varēja būt bezgala laimīgs, ja vispār tika ārā no Padomju Savienības.
Nu, varbūt nomenklatūras darbinieki varēja biežāk braukāt. Ja ierindas mākslinieku izvēlēja kaut kur braukt, viņam bija jāaizpilda trīs milzīgas anketas krievu valodā trīs eksemplāros un jānorāda pat tas, kur strādā radinieki, kur dzimuši un apglabāti vecāki, ja vairs nav dzīvi. Bija jāiet uz partijas māju kaut kur Elizabetes ielā. Tur sēdēja trīs veci komunisti un caurskatīja anketas, vētīja un šķiroja, kurš brauks, kurš ne. Es viņus saucu par troļļiem.
Kad pati bijāt beigusi uzstāties, desmit gadus strādājāt Mūzikas akadēmijā kamerdziedāšanas klasē par pasniedzēju.
Man ļoti patika! Jaunajiem mācīju – lai dziedātu, vajag talantu un ļoti lielas darbaspējas. Spožākais talantīguma un strādīguma piemērs ir pasaulslavenā operas soliste Elīna Garanča.
Kad atceros, cik daudz es pati savā laikā tiku iekalusi dzeju angļu, vācu, itāļu, krievu valodā… Vajadzēja milzu uzņēmību, fanātiskumu un apsēstību. Bet kamermūzika bija mana kaislība! Un arī dzīvesveids. Tas deva, bet arī ierobežoja. Tagad, piemēram, esmu tik priecīga, ka varu no ledusskapja paņemt paku – un nevis krūzīti! – un iedzert aukstu pienu. Kad dziedāju, tādas vaļības nevarēju atļauties.
Man bija studenti, kuri sākumā nemaz nezināja, kā, piemēram, skan Alfrēda Kalniņa dziesmas, bet, kad iepazina, bija par tām tādā pašā sajūsmā kā es. Katrā kursā bija arī jauni, aizrautīgi kamerdziedoņi, ar kuriem patīkami strādāt. Kā, piemēram, mana pirmā audzēkne Ieva Parša, kura vēlāk mācījās pie Anitas Garančas. Ieva arī ir fanātiķe, tāpēc kaut ko jau sasniegusi.
Patiesībā tādam jau jābūt mūziķim. Ja tu ļoti, ļoti negribēsi dziedāt, tad nekas arī neiznāks.
Neviens tevi nepamanīs, ja sēdēsi mājās un sapņosi.
Tagad viens konkurss aiz otra, visvisādas noklausīšanās – ej tik un piedalies! Nav kā manos laikos – ja gribēji dziedāt kādā konkursā ārpus savienības, ak, Dievs, kādam sietam bija jāiziet cauri! Vispirms vietējais konkurss, tad Maskavā, kur vērtētāji centās no republikām nākušos stumt prom. Kaut gan tagad konkurence ir daudz lielāka nekā agrāk, arī iespēju ir daudz vairāk.
