Anda Līce: Jā, internets var būt gan mēslu, gan zelta bedre 14
Daudzi šodien teic, ka viņi no rītiem nemaz negribot atvērt ziņu avotus divu iemeslu dēļ – vai nu viņiem tukšā dūšā piedāvā pasaules sliktās ziņas (cik vienā vai otrā debesu pusē noticis avāriju, dabas katastrofu un cik bojāgājušo), vai viņi uzzina kaut ko pilnīgi nebūtisku, piemēram, kā sabiedrībā zināmi cilvēki aizvadījuši brīvdienas. Nedz viens, nedz otrs nevar būt drošs pamats, sākot dienu laikā, kad pasaule atgādina ieplaisājušu trauku, kas pie jebkura neuzmanīga piesitiena var sašķīst gabalos. Kad analītiskumu aizstāj atkārtoti notikumu pārstāsti, nav iespējams ieraudzīt kopainu. Protams, rūpīgi meklējot dažādos avotos, to var iegūt, bet tas prasa laiku un kritisko domāšanu. Mums hroniski trūkst kā viena, tā otra. Daudz vienkāršāk ir pieslieties kādam viedoklim, aizslēpjoties aiz šobrīd stiprākā muguras. Ar to ir skaidrojams cilvēku uzvedības apbrīnojamais lunkanums un kažoka atkārtota apmešana uz otru pusi, tiklīdz mainās politiskie vēji. Jo sabiedrība mazāk izglītota, jo tā vieglāk iešūpojama.
Sākot dienu, ar rīta vingrošanu un kafiju vien ir par maz. Prāta un dvēseles atmodināšanai šodien ir pieejami dažādi garīgie vingrinājumi. Milzīga nozīme ir pašizglītībai, un te nu blakus grāmatām nenovērtējams izrādās internets. Viss gan ir atkarīgs no tā, ko kurš tajā meklē. Jā, internets var būt gan mēslu, gan zelta bedre. Sen zināma lieta – valoda ir durvis gan uz citu tautu kultūru, gan vēsturi. Pavisam nesen es sev kanālā “YouTube” atklāju unikālu personību – krievu dramaturgu un prozaiķi, cikla “Vēstures mīklas” veidotāju Edvardu Radzinski. Nekad agrāk nebiju dzirdējusi iztēli tik rosinošu vēstures notikumu izklāstu un sasaisti laikā un telpā. Pēc izglītības vēsturnieks, šis astoņdesmitgadīgais vīrs spēj viens piepildīt skatuvi un nepievilt skatītāju un klausītāju gaidas pēc atbildēm uz neskaitāmajiem “kāpēc”. Grozi kā gribi – Nerons atkārtojas Staļinā, Francijas revolūciju kopē Krievija, to, ko tā saucamie kristieši savā laikā darīja ar tautām un viņu kultūru jaunatklātajās zemēs, šodien ir uzsācis radikālais islāms. Tieši traģiskajos notikumos un personībās joprojām ir tik daudz pirmajā brīdī neizskaidrojamā, ka to uztveram kā kaut ko pārdabisku.
Cilvēces pagātne brīdina – vēsture vienmēr atkārtojas, kad pie varas nonāk indivīdi ar maniakālu tieksmi pēc varas un sabiedrība to laikus nepamana un neierobežo. Diemžēl tā visbiežāk nemaz nevēlas ierobežot, jo tieši šādi indivīdi īsteno arī pašā sabiedrībā snaudošās tieksmes. Jautājums ir nevis par kādiem tirāniem un oligarhiem tur augšā, bet par pašu sabiedrību – tātad par mani un tevi.
