Ar kādām algām cels kultūras lielvalsti? 0
Jaunās valdība deklarācijas kultūras sadaļā solīts “veidot Latviju kā kultūras lielvalsti”, kas tikšot īstenots, balstoties uz iesākto darbu turpināšanu. Kā viens no priekšnosacījumiem virsmērķa sasniegšanai, pēc kultūras ministres Daces Melbārdes domām, ir nozarē nodarbināto atalgojuma celšana.
Šobrīd tas Latvijā atsevišķu kultūras nozaru starpā joprojām ir ļoti nelīdzsvarots un pamatīgi atpaliek gan no vidējās algas pieauguma tempiem valstī, gan – atsevišķos gadījumos – pat pirmskrīzes algu līmeņa –, gan atalgojuma privātajā sektorā, gan kultūrā nodarbināto algām tuvajās kaimiņvalstīs.
Kamēr Latvijā šajā jautājumā pietrūkst ilgtermiņa stratēģisku risinājumu, paredzot skaidru perspektīvu nozarē strādājošajiem, tikmēr kaimiņos, Igaunijā, šogad darbiniekiem ar augstāko izglītību minimālais bruto atalgojums kultūras nozarēs jau šobrīd noteikts 1300 eiro apmērā.
Prioritāte: koncertorganizācijas
Skaidrības par to, cik lielā apmērā un kurā brīdī Latvijas kultūras iestādēs strādājošie var sagaidīt algas pielikumu, šobrīd nav. Kultūras ministrijas (KM) Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Lita Kokale atgādina: “Kultūras ministrija, tāpat kā citas valsts institūcijas, šobrīd strādā ar pagaidu 2019. gada valsts budžetu, tādēļ visi KM iestāžu darbinieki saņem atalgojumu 2018. gada līmenī.”
Pie diskusijas par atalgojuma palielinājumu atgriezīšoties pēc tam, kad darbu sāks jaunais Ministru kabinets un tiks veidots 2019. gada valsts budžets. KM norāda, ka “atalgojums palielināts visās kultūras nozarēs, tas visur augstāks nekā pirms samazinājuma, ko nesa krīze ekonomikā, un cits jautājums, ka, salīdzinot pret vidējo atalgojumu sabiedriskajā sektorā, atalgojums kultūras jomā vēl padarāms konkurētspējīgāks.”
Šim gadam KM izvirzītais mērķis esot veidot Baltijas reģionā konkurētspējīgu atalgojuma sistēmu mūzikas nozarē, kas, kā norāda ministrijā, pakļauta starptautiskai konkurencei vairāk par jebkuru citu kultūras jomu.
Patlaban, kamēr nav pieņemts jaunais budžets, koncertorganizācijās vidējā bruto alga ir 930 eiro, savukārt augstākā šajā nozarē sasniegusi 4270 eiro atzīmi. Tāpat īpaši tiekot strādāts pie vietējo kultūras darbinieku atbalsta un metodisko centru galvenajos valsts reģionālajos centros izveides kultūras/tautas namu darba stiprināšanai.
Jāuzsver, ka vadošajā kultūrpolitikas plānošanas dokumentā, nostādnēs “Radošā Latvija 2016–2020”, jau 2014. gadā kā problēma iezīmēts tieši zemais atalgojums kultūras nozarē strādājošajiem, kā arī pašnodarbināto profesionālo mākslinieku sociālā neaizsargātība un neadekvāti novērtēta izcilība kultūrā.
Situācija ar pēdējiem diviem punktiem kopš nostādņu apstiprināšanas 2014. gada 29. jūlijā krietni uzlabojusies, jo tajā pašā 2014. gadā ieviesta Izcilības balva kultūrā, kuru 7000 eiro apmērā katru gadu saņem trīs nozīmīgi kultūras jomu pārstāvji.
Tāpat kopš pagājušā gada, tiesa, ar vēl labojamiem trūkumiem, darbojas profesionālu radošo personu atbalsta programma, kas ļauj saņemt nelielu valsts atbalstu radošās dīkstāves posmos, tostarp pārejošas darba nespējas laikā, un pensijas vecumā – ārstniecības un komunālo maksājumu daļējai segšanai. Ar algām ir sarežģītāk.
Algas aug bīstami lēnām
Algas kultūras nozarēs strādājošajiem aug, atzina visu “KZ” aptaujāto kultūras nozaru pārstāvji, taču tas notiek bīstami lēnām. Bīstami – jo algu lēnais un pat aptuveni neprognozējamais kāpums aizbiedē no amatiem vairākās kultūras nozarēs jaunos speciālistus, rada lielu darbinieku mainību un samazina konkurenci, līdz ar to ietekmējot iestāžu darba kvalitāti.
Situācija nav vienkārša arī ar aprēķiniem – kā norāda KM pārstāve Lita Kokale, kopējais valsts budžeta finansējums atlīdzības izdevumiem valsts kultūras iestādēs strādājošajiem 2019. gadā ir 48 287 814 eiro (ES fondu finansējumu ieskaitot), tomēr šai skaitlī nav ietverts mūziķu un aktieru un pašvaldību pedagogu atalgojums. Turklāt jāņem vērā, ka mūziķu un aktieru algas tiek maksātas arī no teātru un koncertorganizāciju pašu ieņēmumiem. Kopējie ministrijas izdevumi atlīdzībai kopš 2013. gada pieauguši par 59% vai 18 475 524 eiro.
Programmā “Radošā Latvija” ierakstīts, ka atalgojuma paaugstināšanai visās kultūras nozarēs laikā no 2017. līdz 2020. gadam nepieciešami līdzekļi 43 890 748 eiro apmērā, taču nav precīzi ierakstīts, cik lielu algu kāpumu tas katrā nozarē katru gadu nodrošinātu. Šāds punkts ne tikai sniegtu lielāku skaidrību nozarē strādājošajiem, bet arī palielinātu valsts budžeta caurspīdīgumu, novēršot dažādus pārmetumus, kas mēdz izskanēt no Valsts kontroles puses.
Kaimiņi Igaunijā parūpējušies, lai viņu kultūras jomu pārstāvjiem būtu lielāka skaidrība par nākotni: jau 2016. gadā vidējais atalgojums kultūras nozarē sasniedza 830 eiro, 2017. gadā – 942 eiro, pērn – 1150 eiro, savukārt šogad darbiniekiem ar augstāko izglītību minimālais bruto atalgojums kultūras nozarēs noteikts 1300 eiro apmērā.
Šis pieaugums ierakstīts programmā “Kultūra 2020”, norādot, ka “kultūra ir pirmā un vissvarīgākā Igaunijas valsts joma un cilvēkiem, kuri strādā kultūras jomā, jāsaņem pienācīgs atalgojums”.
Līdzīgā Latvijas dokumentā “Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam” gan deklaratīvi ierakstīts: “Pirmā prioritāte ir Latvijas kultūras telpas attīstība, jo stipras un radošas nācijas identitāte sakņojas mūsu unikālajās, mantotajās un jaunradītajās materiālajās un garīgajās vērtībās,” tomēr vismaz pagaidām pretī šīm nostādnēm nav koncepcijas, kurā būtu precīzi ierakstīts, kas – tostarp finansiāli – nepieciešams un darāms, lai šo mērķi sasniegtu.
Kaimiņvalstī šāds dokuments – “Kultūrpolitikas nostādnes līdz 2020. gadam” – ir, un tajā ierakstītais paredz, ka līdz šā perioda beigām atalgojumam kultūras jomā pilnu laiku strādājošajiem jāsasniedz Igaunijas vidējā alga. Turklāt visiem, kuri saņem atalgojumu no Igaunijas Kultūras ministrijas budžeta un kuru alga jau pārsniedz šogad noteikto minimumu, paredzēts pieaugums septiņu procentu apmērā. Kopš 2015. gada minimālā alga kultūras nozarēs palielinājusies par teju 80%.
Tieši Latvijas jaunajai valdībai un īpaši kultūras ministram būtu jārūpējas par to, lai sekojam Igaunijas piemēram.
Programmas “Kultūra 2020” darbības periods beidzas jau nākamgad; nepieciešams nākamajā plānošanas dokumentā ierakstīt skaidrāku atalgojuma pieauguma grafiku, lai kultūras nozaru pārstāvjiem nākotne būtu pārredzamāka.
Tiesa, pierādījies, ka pat kultūrizglītībā – vienīgajā jomā, kurā atalgojuma pieaugums ierakstīts pat plānošanas dokumentos, – nekāda skaidrība nevalda.
Kultūrizglītības pedagogu atalgojums – sakārtots?
Kultūras ministrijā un tās padotības iestādēs ir pavisam 2 398,5 darba slodzes, no tām lielu daļu veido kultūras nozares pedagogi – 943 pedagoģiskās likmes un 85 pedagoģiskās amata vietas.
2016. gadā kultūrizglītības pedagogu atalgojums tika pielīdzināts vispārizglītojošo skolu pedagogu atalgojuma likmēm. Kultūras ministre Dace Melbārde toreiz asi uzstāja, ka pedagogiem atalgojums jānosaka pēc vienotiem principiem un metodes, tādējādi nodrošinot sistēmas pārskatāmību un atsevišķos sektoros strādājošos pedagogus nenostādot sliktākos apstākļos.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja Inga Vanaga apstiprina – atalgojuma sistēma un tās pieauguma principi attiecas arī uz kultūrizglītības iestāžu pedagogiem. Turpināt audzēt pedagogu atalgojumu gatava arī jaunā valdība, liecinot topošās valdības deklarācijas redakcija.
“Tajā iekļautas daudzas lietas, par kurām arodbiedrība iestājas, ministru kandidāti arī gatavi risināt algu jautājumu, un mēs no savas puses prasīsim, lai tiek pilnveidots princips par to, ka “nauda sekos skolēnam”,” norāda Inga Vanaga.
Deklarācijā nekas no solītā neesot aizmirsts, turklāt tiekot arī runāts par pedagoga profesijas prestiža paaugstināšanu un kvalifikācijas celšanas nepieciešamību. Tiesa, arī LIZDA vadītāja norāda, ka nekļūst pilnīgi skaidrs, kādā laika ietvarā un no kādiem avotiem tiks nodrošināta solījumu izpilde.
Turklāt jau pērn pierādījās, ka jaunā pedagogu atalgojuma sistēma ne visiem nesa cerēto algas paaugstinājumu.
Tieši pretēji, daļai pēc jaunās sistēmas aprēķinātā alga pat samazinājās. Pret neskaidro un nepārskatāmo likmju sistēmu iebilda arī Valsts kontrole.
Izrādās, ar kultūrizglītības pedagogiem ir vēl sarežģītāk. Kultūrizglītības pedagogu atalgojumu profesionālas ievirzes skolām sadala Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC). Tā direktora vietnieks kultūrizglītības jautājumos Andis Groza norāda, ka, nosakot audzēkņu skaitu skolām, tām šogad tiek par katru likmi iedalīti 710 eiro, no 1. septembra tiem būtu jābūt jau 750 eiro par slodzi.
Situāciju sarežģī apstāklis, ka audzēkņu skaits valstī ir lielāks nekā valstij pieejamais likmju finansējums – Rīgā, piemēram, valsts apmaksā tikai aptuveni 75 līdz 85% kopējā skolēnu skaita, informēja Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja Indra Vilde. Pati pašvaldība par katru likmi pedagogam piemaksā 50 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Taču tas nenozīmē, ka visu Rīgas kultūrizglītības iestāžu pedagogu alga ir 760 eiro – amplitūda ir ļoti plaša – no aptuveni simts eiro līdz pat 1300, atzina Indra Vilde: “Ja skata situāciju un salīdzina atalgojumu pirms reformas un šobrīd, tad jāņem vērā, ka šo skolu skolotājiem alga atkarīga no individuālo skolēnu skaita. Ja pēc reformas konkrētam skolotājam skolēnu skaits samazinājies, var samazināties arī alga.”
To, kā realitātē mainījies kultūrizglītības pedagogu atalgojums, kā arī to, cik lielas piemaksas un vai vispār viņi saņem, ne KM, ne arī LNKC nav apzinājusi. “Nosegums dažādās skolās ļoti atšķiras, mums konkrēti dati nav pieejami. Atkarībā no pašvaldības iespējām viņi nodrošina to audzēkņu apmācību, kas ir viņu iestādē, skatoties, vai viņiem ir iespēja palielināt algu vairāk par valsts noteikto minimālo likmi,” skaidro Andis Groza.
Viņš norāda – pat, ja LNKC vēlētos, lai kultūrizglītības pedagogiem visā valstī likmes par vienāda audzēkņu skaita apmācīšanu būtu vienādas, “pašvaldību iespējas ir atšķirīgas”. Andis Groza uzsver, ka arī attieksme pret profesionālās ievirzes iestāžu lomu dažādās pašvaldībās atšķiras – vienas to esamībā saskata vērtību, uztverot skolas kā iespēju nodrošināt bērniem ne tikai papildu izglītību brīvajā laikā un tādējādi audzinot izglītotus, kulturālus cilvēkus, bet arī kā iestādi, kas dod vecākiem drošību, ka bērni pēc stundām ir nodarbināti un neklejo pa ielām. “Citur attieksme atšķirīga – apskatās, cik maciņā ir naudas, un atkarībā no tā iedod,” saka Andis Groza.
Jāsecina, ka jau tuvākajā nākotnē kultūrizglītības pedagogu atalgojuma jautājumā būtu jāveic padziļināta analīze, īpašu uzmanību pievēršot situācijai reģionos.
