Vai pēc tam spēšu pakustēt? Kā žurnāla “36,6°C” redaktore devās velo piedzīvojumā 0
Kādā skaistā maija rītā izdevniecības Latvijas Mediji pagalmā sākās neliels, nekur nereklamēts piedzīvojumu velobrauciens. Tā virsuzdevums bija testēt mūsu kolēģes Marijas Isajevas jauno ZZK velosipēdu – melnu, elegantu, bet vienlaikus sportisku braucamo. Pieredzējām arī daudz ko negaidītu un skaistu, kā arī pārbaudījām savus spēkus, mērojot garāku ceļa posmu, un no pieredzējušiem braucējiem uzzinājām daudz vērtīgu knifiņu, kas braukšanu padara vieglāku un drošāku.
Neparasta kompānija
Vispirms par mūsu nelielo pulciņu, kas spontāni izveidojās tieši šā brauciena sakarā. Notikuma iniciators – kolēģis Edvīns Kamoliņš no Latvijas Mediju reklāmas nodaļas – ir pieredzējis riteņbraucējs amatieris, kurš ar velosipēdu aktīvi ceļo jau septiņus gadus. Viņa pieaicinātie līdzbraucēji Jānis Jagubkovs, kura darbs ir cept maizi maiznīcā Flora, un arhitekts Kārlis Līcis arī ir uz velosipēdiem pamatīgi rūdīti vīri, viņi pat vienā piegājienā apbraukuši apkārt visai Latvijai. Žurnāla Praktiskais Latvietis maketētājai Zandai Birzei ir pieredze garākos izbraucienos draugu lokā, bet es velosipēdu izmantoju vien kā transportlīdzekli Rīgā, ikdienā reti kad nobraucot vairāk par 8–10 kilometriem. Savukārt Marija Isajeva ar riteni vizinās prieka pēc – kad jauks laiks, bez piepūles pieveic piecus kilometrus, baudot apkārtnes jaukumus.
Tas, ka esam ar ļoti atšķirīgu pieredzi un sagatavotību, mani dara bažīgu: vai nebūs tā, ka rūdītākie trauksies lielā ātrumā, mūs, nesagatavotās, atstājot tālu aizmugurē? Tā kā braukšu ar palienētu velosipēdu, vai tas man būs īsti piemērots? Arī Edvīna nosauktie maršruta punkti liek aizdomāties: Bolderāja, Jūrmala… Cik stundās šādus attālumus pieveiksim? Vai pēc tam vispār spēšu pakustēt? Marta sākumā traumēju celi, bija pārplēstas saites. Tās jau sadzijušas, bet vai šāda slodze nebūs par lielu manai kreisajai kājai? Savukārt Marijai vēl dienu iepriekš bijusi paaugstināta temperatūra! Tomēr mūsu pulciņa kopējais noskaņojums ir viegls un bezrūpīgs, un tas pielīp arī man. Pieredzējušie braucēji izturas draudzīgi un atbalstoši: pieregulē sēdekļa augstumu, aizdod man ķiveri, novērtē Marijas velosipēda stāvokli. Braucam!
Baltie plankumi un šokolāde
Vispirms izmetam nelielu līkumu pa skaisto Balasta dambi Ķīpsalā, izmēģinot braukšanu pa bruģi. Izkratījušies stūrējam uz tiltiņu pāri Zundam. Lai uz tā nokļūtu, jāuzkāpj pa kāpnēm. Jānis parāda, kā visērtāk nest velosipēdu: sēdeklis jāatbalsta uz pleca. Patiešām, noderīgs padoms! Braucamais ir tik labā līdzsvarā, ka šķiet viegls kā rokassomiņa. Var aplaist acis apkārt. Šo Rīgas daļu es nepazīstu, kaut gan esmu dzimusi rīdziniece. Priecājos par klusumu, mieru un zaļumu centram un lielām ielām tik tuvā vietā. Nav brīnums, ka Ķīpsalu pamazām apbūvē arvien vairāk: kurš gan nevēlētos dzīvot gandrīz kā laukos vien desmit minūšu brauciena attālumā no Vecrīgas!
No Zunda – uz Dzegužkalnu. Vēl viens baltais plankums manā Rīgas kartē. Ja jau esam tā pakājē, jābrauc augšā! Edvīns ir apsolījis, ka tad katrs dabūs šokolādes gabaliņu. Pēc viņa ieteikuma pārslēdzu veloātrumu uz mazāko. Šķiet, pedāļi minas gandrīz tukšgaitā, taču tā bez liekas muskuļu piepūles var uzbraukt arī stāvākās vietās. Ievēroju, ka Marija atpaliek, taču rūpes par viņu uzņemas Jānis. Viņā jaušams grupas vadītāja talants: kā cāļu māte viņš rūpējas, lai neesam izkliedēti, turamies kopā (vēlāk viņš pastāsta, ka rīko pārgājienus un braucienus). Paspēj piebraukt pie viena, otra, aprunāties, vēl pafilmē un pafotografē. Jānis telefonā ieslēdzis lietotni Endomondo, kas izmēra mūsu nobrauktos kilometrus.
Dzegužkalna virsotnē notiesājuši pa šokolādes kvadrātiņam, braucam lejā. Stāvums ir diezgan liels, vajadzīgas iemaņas, lai tā brauktu. Saudzēdama kāju, velosipēdu vienkārši nostumju lejā. Kaunēšanos esmu atmetusi – man ir skaidrs, ka mērošanās spēkiem riteņbraukšanā te nevienu neinteresē. Tas ir pavisam citāda veida brauciens, nevis sacensības. Savā starpā Jānis un Kārlis gan apspriež daudz nopietnākus plānus – priekšā kopības velobrauciens no Brīvības pieminekļa uz Raunu, būšot aptuveni 100 kilometru. Pie sevis nospriežu – jā, stipri atšķirīgs līmenis! Arī par riepu platumiem vai citiem braukšanā svarīgiem parametriem diskutēt ar viņiem nevaru: pat nezinu, kāds manam komforta klases velosipēdam riteņu lielums.
Zirgi, tornis un āzis
No Dzegužkalna laižam uz Kleistiem, taču nevis tikai pa ielu, bet arī pa taciņu gar dzelzceļu un pāri pļavām. Šis īsceļš labi zināms Kārlim. Jāteic, braukt pa tamlīdzīgiem apkārtceļiem ir ne vien ātrāk, bet arī drošāk, jo tajos nav autosatik-smes. Kaut gan mašīnas nevienam virsū speciāli nebrauc, šaurākās ielās tās reizēm atrodas draudīgi tuvu. Priecājos, ka braucam bariņā un tāpēc esam labi pamanāmi – ja būtu viena, uz brauktuves justos neomulīgi. Taču par grūtībām braukšanā man nav iemesla sūdzēties, braucamais ripo apbrīnojami viegli, nejūtu nekādu slodzes ietekmi vai neērtības. Nesūdzas arī Marija uz sava jaunā, skaistā divriteņa mūsu bariņa noslēdzošajā pozīcijā.
Sasnieguši Kleistus, iebraucam sporta centrā aplūkot zirgus. Ļoti skaisti, kopti dzīvnieki redzami gan aplokos, gan treniņos. Kamēr vērojam kādu zirgu graciozā galopā, pienāk dusmīga trenere un izskaidro, ka nemaz nedrīk-stam te braukāt: zirgi esot kā mazi bērni, mēs uz saviem velosipēdiem varot dzīvniekus izbiedēt. Atvainojamies un dodamies ceļā uz nākamo pieturvietu – Bumbu kalniņu. Ceļš ved pāri Spilves pļavām. Laiks ir burvīgs, zied katrs ceļmalas krūms un koks, pūš tieši tāds vējiņš, lai nebūtu karsti. Dažas lietus lāses neskaitās vai varbūt pat iedarbojas tonizējoši.
Ja par Bumbu kalniņu būtu jautājums erudīcijas spēlē, es izgāztos ar lielu blīkšķi, jo neko nezinu ne par tā atrašanās vietu – apmēram 10 kilometru garo Bolderājas–Priedaines kāpu grēdu, ne vēsturiskajiem notikumiem, kas te risinājušies 1919. gadā, aizstāvot Rīgu pret Bermonta karaspēku. Kalniņā bijis iekārtots Latgales divīzijas komandpunkts, un 1. novembrī pulkveža Krišjāņa Berķa vadībā sācies uzbrukums Pārdaugavai. Par to liecina piemiņas plāksne, kas atjaunota 2007. gadā, tajā redzamas uzbrukuma shēmas ar karaspēka virzības bultām. Vēl te iekārtots ugunsnovērošanas tornis – pamatīga koka būve, no kuras paveras plašs skats pāri priežu galotnēm ar tālumā nojaušamu Rīgas siluetu.
Torņa pakājē mums pievienojas dīvains ceļabiedrs. Tas ir dzīvnieks, kurā nav ne nieka no Kleistu zirgu grācijas. Sākumā noturam to par mīļu kaziņu, saucam un vilinām klāt ar maizes gabaliem. Pamielojies nešpetnais radījums nevis klusi un pateicīgi blēj, bet sāk celties pakaļkājās, grūstās ar pieri un… šausmīgi smird. Pēc āža! Noprotams, ka šī ir tikai kārtējā sērija draudzībai ar Bumbu kalniņa apmeklētājiem – laikam tāpēc tam apzāģēti ragi, lai nesavaino cilvēkus. Tas seko mums pa pēdām un sagaida, kamēr izkāpelējamies tornī, lai pēc tam atkal censtos pagrūstīt vai piespiesties ar sāniem. Bāršanos un vicināšanos ar rokām tas uztver kā izaicinājumu un kļūst vēl neatlaidīgāks. Āzis pazūd tikai tad, kad Jānis to aizbaida, dzīdams prom dusmīgā balsī un vicinādams zaru.
No kāpas līdz veloceliņam
Tagad jātiek līdz Lielupes Baltajai kāpai, Bolderājas–Priedaines kāpu grēdas rietumu galam. Braucam pa meža ceļiem un taciņām, ko labi pārzina Kārlis. Kādā brīdī ir arī kārtējā pauze, kad padzeramies, uzēdam Zandas cepumus, Marijas riekstus un parunājamies. Pēc tam braucot maināmies ar velosipēdiem, izmēģinot, kuram labāks. Apsēdies uz Marijas velosipēda, Jānis secina – tas ir komforts! Ar to paminos arī es. Novērtēju, ka tas ir ļoti viegls, taču laikam esmu pieradusi pie sava pagaidu braucamā, kas šķiet ideāli pieregulēts tieši manam augumam. Marijas riteni uzteic arī citi braucēji.
Nonākot līdz Lielupei, no stāvā balto smilšu krasta paveras pasakains skats uz tās izteku. Nešķiet, ka pārējie braucēji būtu noguruši, Jānis pat uzrāpjas priedē. Drusku iepauzējam, padzeramies – un atkal zirgos, piedodiet, velosipēdos.
Nākamais punkts, kur jānokļūst, ir Priedaine, kur varēsim pārcelties uz veloceliņa. No turienes līdz mūsu galamērķim Rīgā ir padsmit kilometru. Pazib nogurumā radusies doma, ka galvaspilsētā varētu atgriezties ar vilcienu, tomēr ripināšanās pa riteņbraucējiem domāto brauktuvi ir tik viegla, ka šī ideja pazūd kā nebijusi. Braucam! Pa šo veloceliņu braucu pirmo reizi; Edvīns iesaka pievērst uzmanību tam, kā mainās ceļa kvalitāte tūlīt aiz Rīgas robežas: tas kļūst līdzens, vairs nav plaisu, bedru un izciļņu, parādās arī norobežojošas līnijas un citi ceļa apzīmējumi. Nodomāju, ka labprāt pa to pavizinātos vēl kādu reizi, taču jābūt piesardzīgai, jo celiņš ir ļoti iecienīts, satiksme uz tā – aktīva un gandrīz nepārtraukta. Braucēji ir dažādi – gan sportiski un ātri, gan tādi, kas, šķiet, tikai izmet līkumu, lai lēnā garā baudītu jauko dienu.
50 kilometru!
Pamazām mūsu bariņš sarūk: vispirms atvadās mūsu gids Kārlis un aizbrauc mājās, bet Zolitūdē uz savu pusi pagriežas Marija. Viņa atzīst, ka jaunais velosipēds ir labs pirkums – nav bijis grūti ne rokām, ne kājām. Pati nespēj noticēt, ka pieveikusi 40 kilometru, ir priecīga un lepna.
Turpinām ceļu četratā, līdz Pārdaugavā no mums atvadās arī Zanda. Celiņš liec līkumu gar RISEBA Arhitektūras un mediju centru H2O; Zunda otrajā krastā slejas Rīgas Tehniskās universitātes ēkas. Teritorija abpus celiņam ir moderni labiekārtota, tīra un sakopta, šeit braukt ir patīkami. Drīz jau atkal esam Ķīpsalā. Vēl drusku piepūles, lai tiktu uz Vanšu tilta, un tad pavisam nedaudz līdz darbavietai Dzirnavu ielā. Beidzot Jānis aptur kilometru skaitīšanu aplikācijā Endomondo – nobraukti 49,85 kilometri. Tik garu gabalu ar velosipēdu neesmu nobraukusi nekad mūžā! Jānis un Edvīns tikai iecietīgi smaida par manu sajūsmu, taču visi esam priecīgi par kopā pavadīto dienu. Tas bija tā vērts!
Marijas velosipēda parametri
* ZZK MTB 29” SUS budžeta klases divritenis.
* Viegls alumīnija rāmis ar 29” MTB rāmja ģeometriju.
* SR Suntour amortizatora dakša ar regulējamu stingrību.
* Shimano piedziņas mehānismi precīzai un ātrai pārnesumu maiņai.
* Kasete Shimano (7 ātrumi).
* Kenda 50-Fifty 29 x 2.10 riepas ar lielisku saķeri uz zemes ceļiem un zemu rites pretestību uz asfalta.
* Vairāk informācijas www.zzk.lv.
