– Sacījāt, ka pirmo tautastērpu vecākiem prasījāt, kad jums bija 17 gadu. Tad jau nosliece uz senatnes izzināšanu nāk no ģimenes? 1
– Es skolā dziedāju korī, un mums visiem bija Lielvārdes tautastērpi. Bet man vajadzēja savējo. Iepatikās šie – Launkalnes brunči. Jā, man ir tāda ģimene… Man palaimējās ar to, ka tētis uzauga lauku mājās, mācēja visus lauku darbus un visu mūžu uzskatīja sevi par laucinieku, kaut gan laukos nedzīvoja no 13 gadu vecuma. Pēdējos desmit gadus teicu, ka mans tēvs ir teicējs, jo viņš prata visu pastāstīt, ko citur vairs neuzzinātu. Tautasdziesmas neesmu no grāmatām mācījusies, mums ar māsu bija dzīvais mutvārdu tradīcijas pārmantojums, kas mūsdienās faktiski izzudis.
Kad man bija četri gadi, vecāki nopirka vecu māju pie Ērgļiem. Pie stūra bija kaimiņu kūts, man bija iespēja darīt visus lauku darbus, izbaudīt lauku dzīvi tās pilnībā. Jāņus vienmēr svinējām laukos – puiši cirta meijas, meitas pina vainagus. Šī pieredze man bijusi ļoti noderīga vēstures pētniecībā, jo mūsu senči bija zemnieki, un, ja mēs nejēdzam neko par to, kā būt zemniekam, nu tad…
Protams, arī dzīvošana mežā labi pietuvina primitīvākiem apstākļiem. Nevajag domāt, ka cilvēki senos laikos staigāja netīri, maisa auduma apģērbā un brutāli uzvedās. Tad jāsaka: mūsdienās vairs nespējam precīzi atdarināt senos rakstus, jo tie ir tik smalki, un, ja nestrādā tikpat smalki, gatavais apģērba gabals iznāk daudz lielāks, nekā vajadzētu. Tādēļ mana pietāte pret tautastērpu ir absolūta. Mūsdienās daudzi runā, ka var valkāt tautastērpa elementus vai arī to transformēt. Es nekad netaisu tādu miksli. Ja man gribas – velku tautastērpu, un man ir arī pietiekami daudz iespēju to valkāt. Tautastērps tomēr izgājis cauri gadsimtiem, tā ir ļoti nogludināta tradīcija – kā olis, tajā ir tāds skaistums un spēks. Kas es tāda esmu, lai uzdrošinātos šajā tradīcijā ielikt kaut kādus mūsdienu elementus un uzskatīt, ka tas ir tikpat vērtīgi?!
– Vai šī izjūta par tautas tradīciju, mantojuma vērtību vienmēr bijusi tik spēcīga?
– Es uzaugu, domādama, ka visi svin svētkus pēc pareizajām tradīcijām. Man ir skaidrs, ka Jāņos jābūt tautastērpā, jākur ugunskurs, jādzied, jāpin vainagi. Vidusskolas laikā gan bija periods, kad likās – tikai ārzemju popdziesmas ir stilīgas. Bet reiz ar māsu sarunājām: visu ceļu dziedāsim tikai tautasdziesmas. Pēc tā divarpus stundu brauciena pirmo reizi bija sajūta, ka atvēries tiešais kanāls ar – nezinu – senču mantojumu? – it kā es būtu pabijusi pilnīgi citā pasaulē. Tad nodomāju: “Pag, bet tā ir manta!” Kopš tās reizes man ir milzīga pietāte pret tautas mantojumu, un labākās sajūtas rodas, kad ir liels pulks labi, skaļi dziedošu folkloristu – tas ir lidojums!
Starp cilvēkiem, kuri iesaistījušies vēstures rekonstrukcijā, ir ļoti daudz Rīgas bērnu, kuriem bērnībā bijusi saikne ar laukiem, kāda romantiska pieredze, kas devusi sajūtu: tur ir vērtība! Pieļauju, ka uz akmeņiem izaugušam cilvēkiem būs ļoti grūti atrast to stīgu, un viņu gan man ir ļoti žēl. Kaut kā mums šo vērtīgo lietu vajadzētu noturēt, jo pasaule apkārt ir plaša un var mūs norīt vienā paņēmienā.
