– Latvijas vārdu, strādājot Latvijas Institūtā, esat cēlusi arī jūs. Patiesībā, lasot jūsu CV, redzams, ka esat darbojusies daudzās jomās, turklāt tādās, kurās visās vajag precizitāti, uzmanību pret detaļām. Tiek uzskatīts, ka plašas intereses apvienot ar precizitāti nemaz nav iespējams, kā jums tas izdodas? 1
– Man ir sanācis studēt un strādāt patiešām ļoti dažādās jomās, un kaut kā sagadījies, ka tas, kas mani visvairāk interesē, ir kā dārgs hobijs ārpus darbalaika. Kad izvēlējos, ko mācīties, Latvijas Kultūras akadēmija bija pavisam jauna augstskola, kas man likās kā svaiga gaisa elpa, man šķita, ka tā būs tieša saskare ar Rietumu pasauli, tāda jauno laiku lieta, un būtībā tā arī bija. Es iestājos norvēģos – bez īpaša iemesla, man tā pavisam nejauši sanāca. Jau toreiz mans mīļākais priekšmets bija folklora pie Janīnas Kursītes. Tā kā vidusskolas laikā darīju diezgan ekstrēmas lietas – stāvēju piketos un tā, tad pašai šķita, ka mani ļoti interesē politika un diplomātija. Latvijā to nemācīja, meklēju iespējas Norvēģijā un Īrijā. Man pavērās iespēja dabūt maģistra grādu starptautiskajās attiecībās – un ar to viss beidzās. Es sapratu, ka politika mani neinteresē. Diplomātija – arī ne pārāk. Tiesa gan, mana pieredze – valodu zināšanas, iemaņas saskarsmē ar ārzemniekiem – bija diezgan noderīgas gan Aizsardzības ministrijā, gan Latvijas Institūtā, kur bijām uz vienas rokas pirkstiem skaitāms kolektīvs – katram bija jādara viss, un visi zināja, ko citi dara.
– Un tad pilnīgi mainījāt darbības jomu?
– Tas bija ļoti interesanti, es daudz iemācījos, bet sapratu arī, ka šī nav mana joma, ka sirdi silda folklora un vēsture. Jau studējot Norvēģijā un Īrijā, no man sūtītajām vēstulēm krāju markas ar tautastērpiem, man patika dejot. Māsa pat bija atsūtījusi videokasetes no Rīgas Danču kluba pirmajām kopāsanākšanām. Kad atgriezos, tā bija mana pirmā aizraušanās – dancot… Togad ar māsu aizbraucām uz viduslaiku svētkiem Cēsīs, tur sastapām Livoniešu kluba puišus. Nobrīnījos, ka viņi tā – saģērbjas senajā apģērbā un iet pārgājienā gar upi, galīgi traki. Gadu vēlāk pati darīju to pašu. Tā sākās aizraušanās ar vēstures rekonstrukciju. Desmit gadus katru vasaru uz divām nedēļām braucām dzīvot meža vidū, uz ugunskura taisījām ēst. Kad saka: “Šausmas, kas būs, ja būs karš,” visiem, kuri kādu laiku padzīvojuši senajā mājiņā un pie ugunskura taisījuši ēst, ir tā sajūta: es vismaz zinu, kā to dara…
