Ar izglītību pret asimilāciju 6
Diasporas nedēļas nogales skolās latviešu valodu mācās jau ceturtā paaudze, tas ir diezgan liels brīnums un apliecina mūsu valodas sīkstumu, spriež Daina Grosa, Pasaules brīvo latviešu apvienības izglītības padomes izpilddirektores v.i. Tomēr viņa, kā arī Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdis Kristaps Grasis, Īrijas latviešu biedrības vadītāja Inguna Grietiņa un Latviešu valodas aģentūras vadītāja Dace Dalbiņa uzsver, ka lingvistiskā asimilācija diasporas bērnu vidū norit ļoti strauji. “Eiropā diasporas asimilācija tagad jau pēc desmit gadiem ir tāda, kāda savulaik trimdā bija pēc vienas paaudzes, tas ir, 25 gadiem,” saka K. Grasis.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) šogad veiktā ārzemēs mītošo latviešu bērnu vecāku un skolotāju aptaujā noskaidrots, ka diasporā vispieprasītākā latviešu valodas un kultūras apguves forma ir nedēļas nogales skolas. Latviešu valodu ārpus Latvijas var apgūt 26 valstīs vairāk nekā 100 nedēļas nogales skolās.
Kā dzimto valodu vai svešvalodu
ASV, Austrālijā un vēl citās zemēs, kur ieceļoja daudzi latvieši pēc Otrā pasaules kara, nedēļas nogales skolas bērniem tika izveidotas jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Piemēram, Krišjāņa Barona latviešu skola Čikāgā (ASV) dibināta 1950. gadā.
Daina Grosa ir dzimusi un augusi Austrālijā. Viņa akcentē, ka pēdējo gadu laikā gan Austrālijā, gan ASV pārcēlušies uz dzīvi daudzi latvieši no Latvijas, kuri ir ne tikai reanimējuši “mirstošas” skolas, bet arī izveidojuši apmācāmo bērnu grupas no jauna: “Tā, piemēram, Brisbenā jau pirms pāris gadiem sāka darboties skoliņa – spēļu grupa, kuru vada māte, kas ir no Latvijas, un Pertā janvārī sāka darbību spēļu grupa, kur visas mātes ir no Latvijas. Telpas ir – Pertā ir latviešu centrs –, bet trūkst zināšanu par to, kā vadīt, ko īsti iekļaut nodarbībās. Šogad novembrī Adelaidā paredzēta atvērto durvju diena latviešu bērnudārziem un spēļu grupām Austrālijā un Jaunzēlandē. To rīko Adelaidas latviešu skola un Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ). Skolu nozarei ir līdzfinansējums no Latvijas valsts – Izglītības un zinātnes ministrijas. ASV arī atdzimusi skola Kolorādo, un nesen arī Sandjego nodibinājusi skolu. Amerikas latviešu apvienības izglītības nozares vadītāja Andra Zommere pēdējos piecus gadus aktīvi strādājusi, lai sakārtotu mācību saturu. Pēdējos divus gadus no Valsts izglītības satura centra (VISC) uz Ameriku aicināti speciālisti, kas novērtē Garezera vasaras vidusskolas audzēkņu latviešu valodas prasmes.”
Daina Grosa piemin, ka pirms pieciem gadiem Adelaidā latviešu sabiedrība secināja, ka bērniem latviešu valoda jāmāca kā svešvaloda. Pēc tam skoliņā sākušas atgriezties tās ģimenes, kas bija jutušās neiederīgas tāpēc, ka viņu bērni vairs nerunā latviešu valodā, bet kurām ir interese iesaistīties. “Skoliņā mācās gan latvieši ceturtajā paaudzē, gan nesen iebraukušie, bet sarunu valoda kā vēl dažās diasporas skolās daļēji ir angļu valoda. Bieži vien arī skaidrojumiem ir jābūt angļu valodā,” stāsta Daina.
Taču ir arī citi piemēri. Melburnā dzīvo ģimenes, kas mājās sarunājas latviešu valodā, un mācības skoliņā notiek latviešu valodā. Pēc pamatskolas beigšanas pusaudži no Adelaidas, Melburnas un Sidnejas pamatskoliņām dodas uz vasaras vidusskolu.
Dalās pieredzē
“Diasporas izglītības darbs visā pasaulē norit līdzīgi: enerģiski cilvēki, pārsvarā mammas, ar entuziasmu dara milzīgu brīvprātīgo darbu,” stāsta Kristaps Grasis. “Taču jebkurš brīvprātīgais darbs nogurdina un vajag svaigas vēsmas, jaunus cilvēkus.” Eiropā ir 76 nedēļas nogales skoliņas. Dažas – kā Stokholmā, Londonā – darbojas jau no trimdas laikiem, taču lielākā daļa dibināta pēdējo piecu gadu laikā. “Tās saradušās kā sēnes pēc lietus,” teic Kristaps. Taču katru gadu arī kāda pazūd, tāpēc ka vai nu nepietiek bērnu, vai nav skolotāju. Skoliņu modeļi ir dažādi. Tās, kuras apmeklē mazie no četru gadu vecuma, drīzāk līdzinās bērnudārziem, kur rotaļājas un klausās pasakas. Ir arī tādas skolas, kur darbojas klašu sistēma. Dažās ir atsevišķas klases latviski nerunājošiem bērniem, kur valoda tiek mācīta no paša sākuma. Ir arī pieredze, kā mācīt tos vecākus, kam otrā pusīte ir latviete (-is) un kas latviski nerunā.
Īrijā kā zemē, kur dzīvo jaunā diaspora, 2005. gadā bija tikai viena latviešu skoliņa – Dublinā. Tagad tur ir pati lielākā – “Saulgriezīti” apmeklē 64 bērni, bet pavisam Īrijā ir 14 aktīvas skolas, no kurām 10 ir zem Ingunas Grietiņas vadītās Latviešu biedrības Īrijā simboliska “jumta”. Skoliņās tiek mācīta latviešu valoda, integrējot stundās arī tādus priekšmetus kā ģeogrāfija, vēsture un folklora. Citās nodarbībās māca arī dziesmas un dejas. Pedagogi un viņu palīgi darbojas kā brīvprātīgie, par to atalgojumu nesaņemot.
“Īrijā katru gadu pieredzes apmaiņas jeb metodiskajā dienā braucam ciemos uz vienu no nedēļas nogales skolām,” teic Inguna. Metodiskās dienas konferencē pieaicina speciālistus arī no Latvijas. Piemēram, šogad aicinās logopēdu, jo jau vairākus gadus runāts par to, ka jāiemāca bērnam pareiza “r” burta artikulācija. Angliski izrunājot “r”, mēle ir citā vietā, nekā latviski izrunājot.
“Īrija ir vienīgā valsts Eiropā, kur vidusskolēni var oficiāli kārtot eksāmenu latviešu valodā kā svešvalodā,” stāsta I. Grietiņa. “Protams, pirms četriem un pieciem gadiem tas bija daudz aktuālāk nekā šodien. Jo tie jaunieši, kuri 2013. gadā mācījās Īrijā vidusskolā, bija Latvijā vismaz sākumskolā mācījušies, viņiem jau Latvijā ielikti pamati lasīšanā un rakstīšanā.”
Kas diasporas grozā?
Diasporas vēstnieks Atis Sjanīts jūnijā intervijā “LA” pauda, ka valdībā visām sadarbībā ar diasporu iesaistītajām institūcijām ir kopīga sapratne, ka galvenā prioritāte ir diasporas izglītība un ka tai jāpalielina finansējums.
Kāds tas bijis līdz šim?
Kristaps Grasis stāsta, ka Eiropas skoliņas pagājušajā gadā no Latvijas saņēmušas 38 000 eiro lielu atbalstu, kas izmantots telpu īrei u. tml. Vēl ir diasporas nometnes, ko ar Sabiedrības integrācijas fonda piešķīrumiem pēc projektu konkursa rezultātiem rīko nevalstiskās organizācijas; Kultūras ministrija atbalsta “3×3” kustību utt.
D. Grosa akcentē, ka Latviešu valodas aģentūra piedāvā mācību materiālus skolām, piedāvā pieteikties uz atbalsta finansējumu no Latvijas valsts budžeta. Dažas skolas to izmantojušas, piemēram, datu projektora iegādei, skolas telpu remontam. Latvijas valsts finansējums dots arī skolotāju konferencēm. “Man ir bijis prieks rīkot četras Austrālijas latviešu skolotāju konferences, kurās bija iespēja dalīties pieredzē,” teic Daina.
IZM aptaujā noskaidrots, ka 68 procenti vecāku arī turpmāk dotu priekšroku neformālai un daļēji formālai latviešu valodas un kultūras apguvei nedēļas nogales skolās mītnes zemēs un nometnēs Latvijā. Katrs piektais pieļāva iespēju paralēli izmatot arī tālmācības iespējas. Kad Latviešu valodas aģentūra šovasar izsludināja pieteikšanos tālmācības skolā, tā mēneša laikā saņēma 150 pieteikumus. Tālmācības skolā latviešu valodu attālināti sāks mācīties 6 – 14 gadus veci bērni, savukārt latviešu valodas pašmācības rīks “e–LAIPA” lietošanai būs pieejams 2018. gadā.
Varbūt jāatjauno Minsteres ģimnāzija?
Kristaps Grasis salīdzina, ka trimdai bija ideoloģisks mērķis, kāpēc mācīt bērniem latviešu valodu. Sapnis par brīvu Latviju uzturēja vēlmi, gribu un dzenuli darboties, latvisko identitāti un latviešu valodu. Tagadējai diasporas sabiedrībai šāda mērķa nav. “Viņiem jāvaicā pašiem sev, ko viņiem nozīmē identitāte, izcelsme, Latvija un cik vērtīgu uzskata iespēju ļaut bērniem pašiem izvēlēties, vai ceļš būs saistīts ar Latviju,” saka Kristaps. Taču, ja 18 gadu vecumā jaunieši nerunās latviešu valodā, tas nozīmēs, ka viņu dzīvei jau vecāki būs izdarījuši zināmu priekšizvēli bez jauniešu pašu līdzdalības. Tāpēc valodas mācīšana ir tik svarīga.
Kristaps atceras Minsteres latviešu ģimnāziju, kur vienlaikus mācījās ap simt latviešu jauniešu no visas pasaules. Viņš stāsta, ka lietuviešiem tāda veida skolas ārzemēs ir joprojām. Tagad Eiropā dzīvo ap 240 000 latviešu, varbūt arī pašreiz daudzus interesētu tāda skola, kāda bija Minsteres latviešu ģimnāzija, pēc kuras beigšanas varētu studēt kādā no Latvijas augstskolām? Latviskā izglītība diasporai nav tikai skoliņas, uzsver Kristaps. Tā ir viss kopā – bērnudārzi, skoliņas, vasaras vidusskolas, vasaras nometnes, skolēnu, studentu apmaiņas programmas un varbūt arī pilna laika ģimnāzija. Par Latvijas valsts piešķīrumiem Kristaps saka – nav runas par to, ka valstij tikai jāraugās, kā palielināt atbalstu diasporas vajadzībām. Runa ir par to, ka valsts apzinās, kāda jēga ir atbalstīt diasporu un kāds ieguvums tai nāks atpakaļ.
Finansējums diasporai no Latviešu valodas aģentūras budžeta
2013. g. – 212 330 EUR;
2014. g. – 195 645 EUR;
2015. g. – 195 645 EUR;
2016. g. – 200 000 EUR;
2017. g. – 202 829 EUR.
Nauda tērēta:
mācību un metodisko līdzekļu izstrādei un pieejamības nodrošināšanai;
diasporas izglītības darbinieku profesionālai pilnveidei;
tiešajam finansiālajam atbalstam diasporas latviešu skolām;
izglītojošu pasākumu organizēšanai latviešu valodas apguves un lietošanas veicināšanai diasporas mītnes zemēs;
latviešu valodas apguves nometņu rīkošanai bērniem un jauniešiem;
Latvijas skolotāju profesionālai pilnveidei darbam ar reemigrējušajiem bērniem.
