Ar izcilību govju veselībā un izslaukumos 0
Bikstu pagasta ZS Kokles un ZS Kraujas vada Aigars Ronis un Ingars Ronis, kuram saimniecību nodeva vectēvs Uldis Kristapsons. Intervijā Agro Topam nosauktie trīs paaudžu lauksaimnieki stāsta par to, kā izdevies izveidot vienu no visveselākajiem un visražīgākajiem slaucamo govju ganāmpulkiem Latvijā, kā arī nedaudz atklāj saimniecības nākotnes ieceres.
– ZS Kokles ganāmpulks ar 11 150 kg izslaukumu un 88 000 lielu somatisko šūnu daudzumu patlaban ir starp visveselākajiem govju ganāmpulkiem Latvijā. Kā jādarbojas, lai sasniegtu tik izcilus darbības rezultātus?
Aigars Ronis: – Somatisko šūnu daudzuma mazināšanai ganāmpulkā ir jāveic vesels pasākumu komplekss – barošana, labturība, turēšana, aprūpe.
Uldis Kristapsons: – Kā govs jūtas, kāds ir tās veselības stāvoklis – tas ir atkarīgs no barošanas. Nav mūsu ganāmpulkam slikts veselības stāvoklis, kaut gan ganībās piena devējas nelaižam.
Ingars Ronis: – Mums kūtī ir dziļie boksi. Govis atpūšas uz salmiem, galvenokārt uz rapšu salmiem. Nereti dzirdam – atrašanās uz salmiem vairo problēmas ar mastītiem un somatiskajām šūnām. Mēs aicinām atbraukt pie mums un pārliecināties – problēmu ar mastītiem ir diezgan maz.
Man salmi šķiet iespējami dabiskākais matracis kur gulēt. Labāki nekā gumijas matracis, par betonu nemaz nerunājot. Vispār jau diezgan dārgi – salmi ir jāsavāc, ir vajadzīgi labi salmi, tie ir jāsaglabā, vēlāk ir guļvietās jāizkaisa.
A. R.: – Salmiem ir jābūt kvalitatīviem. Govīm patīk rapšu salmi.
U. K.: – Svarīgi arī, lai pakaiši iet cauri sūknim uz mēslu krātuvi.
I. R.: – Mums ir lagūnas tipa mēslu krātuve. Reizi dienā vai vienu reizi vairākās dienās no starpkrātuves mēslus pārpumpē uz mēslu krātuvi.
– Kāpēc izvēlējāties darbošanos piena lopkopībā?
U. K.: – Piena lopkopību izvēlējāmies tāpēc, ka šī nozare nodrošina stabilus naudas ienākumus. Es esmu inženieris mehāniķis, Aigars ir mehāniķis, Ingara vecmāmiņa bija zootehniķe. Ingars ir beidzis LLU, ieguvis maģistra grādu lauksaimniecībā.
Mēs nu jau sestajā paaudzē darbojamies lauksaimniecībā. Mans vecaistēvs Kārlis man uzdāvināja sudraba ķēdīti, dāvināšu to savam mazmazdēlam, Ingara dēlam, arī Kārlim, lai turpina sākto. Lai savieno mūs kopā.
A. R.: – Sākām mēs darboties 1992. gadā ar 40 govīm, nopirkām tās par pajām no kolhoza Biksti. Bija vecā kūts, sievastēvs bija kolhoza vadītājs, es – šoferis. Jau tolaik mums bija vien Holšteinas melnraibās šķirnes govis. Patlaban to ir 170, kopā ar telēm – 300. Visu aizvadīto gadu laikā esam pirkuši vien dažas govis no kaimiņiem, paplašinām ganāmpulku ar saviem dzīvniekiem.
U. K.: – Nodibinājām ZS Kraujas ar 4,2 ha zemes 1992. gadā, kad vēl kolhozi darbojās. Bijām Breša zemnieki. 1993. gadā kolhozs Biksti likvidējās, mēs ar dzīvesbiedri Veltu nopirkām no īpašnieces fermu. Kolhoza daļu paņēmām par pajām. Fermu privatizējām ar visiem darbiniekiem, tehniku un barību, cik nu tās bija.
Pirmo jauno John Deere traktoru nopirkām 1999. gadā. Jaunu maiņvērsējarklu nopirkām 2000. gadā – arumam uzreiz cita kvalitāte.
– Kādu barību dodat ganāmpulkam?
I. R.: – Vissvarīgākais barībā ir rupjā lopbarība, ko mēs paši varam sagatavot. Zāles skābbarība, kukurūzas skābbarība. Ja nepieciešams, pievienojam arī salmus vai sienu. Ļoti svarīgi ir skābbarību sagatavot ar pareizu sausnas daudzumu.
Kukurūzu audzējam nu jau aptuveni 20 gadus. Vācam pat 40 t/ha.
U. K.: – No kultivētajiem zālājiem galvenokārt audzējam lucernu, kas tik daudz kā citi zālāji nebaidās sausuma.
I. R.: – Izvēlamies dzīvniekus barot ar zālāju maisījumu. Parasti tīru āboliņu vai lucernu nedodam. Dodam barības maisījumā. Labi izaudzēta raža ir arī jāuzglabā. Agrāk skābbarības bedres likām uz lauka. Īsti labi lopbarību tā saglabāt nevarējām, lopbarība sapuva. Dažkārt zudumu īpatsvars bija pat 30% un vairāk.
Reizē ar teļu fermu 2015. gadā uzbūvējām četras skābbarības bedres (tranšejas) ar 4000 m3 lielu ietilpību. Patlaban skābbarību glabājam šajās glabātavās. Divās var salikt pa 1200 m3 skābbarības, divās pa 1000 m3. Šāds barības daudzums ir pietiekams 170 slaucamajām govīm un 140 citiem liellopiem. Pagaidām ar tik lielām tranšejām pietiek.
Agrera komanda mums iemācīja skābbarību apsegt. Skābbarība tiešām nebojājas, tāpēc patlaban to vajag mazāk. Tā ieguvām pāris brīvus zemes hektārus graudu audzēšanai.
A. R.: – Ja ir kvalitatīva skābbarība, somatisko šūnu ir mazāk. Tas ir viens no posmiņiem, kas ļoti, ļoti ietekmē somatisko šūnu daudzumu pienā.
I. R.: – Barības sastāvdaļu proporcijas ir atkarīgas no tā, cik daudz ko izdodas sagatavot. Pēc vienošanās ar mūsu ēdināšanas konsultanti kukurūza veido 40%, skābbarība 60% lielu īpatsvaru. Vēl dodam arī graudus, miežus un kviešus, paši tos audzējam. Ik dienu vienam dzīvniekam dodam 3–6 kg miltu atkarībā no govju grupas. Mums pašiem ir savas dzirnavas.
Ir svarīgi, cik kvalitatīvi ir graudi. Graudos kā skābbarība veidojas mikotoksīni. Pirms diviem gadiem, slapjajā 2017. gadā, to graudos bija ļoti daudz. Mēs analīžu paraugus sūtījām uz Vāciju. Sākām lietot mikotoksīnu ķērāju barībā, kas tos absorbē. To pievieno barībai. Uz šā mikotoksīnu absorbenta izmantošanu rosināja problēmas ar sēklošanu. Viens no iemesliem varēja būt toksīni. Aizsūtījām samaisītās barības paraugus analīžu veikšanai. Saņēmām atbildi, cik barība ir bīstama, un ieteikumu, cik daudz toksīnu ķērāja ir jāpievieno.
Lopbarības sastāvā ir graudi, rapšu rauši, sojas spraukumi, saulespuķu spraukumi, kukurūzas milti papildu kukurūzas skābbarībai. Vēl ir melase, mikroelementi, sāls, soda, kaļķis. Mēs audzējam arī pupas, tās patlaban ir beigušās. Paši proteīnu vairāk varam izaudzēt. Kad pupas izaugs, arī pievienosim barībai. Augstražīgajām govīm ar tām dodam papildu enerģiju. No ārpuses pērkam rapšu raušus, sojas spraukumus, saulespuķu spraukumus, melasi, minerālpiedevas.
Dzīvo raugu arī dodam augstražīgajām govīm. Tas tām palīdz vairāk pārvarēt stresu.
– Cik liels patlaban ir vidējais izslaukums?
– Vidēji 11 000 kg piena no govs gadā. Neko vairāk neesam darījuši kā pirms gadiem četriem, kad slaucām vidēji 9000 kg piena no govs.
A. R.: – Sakārtojām procesus, elementāras lietas paveicām.
I. R.: – Piemēram, ēdinot govis ar 9000–10 000 kg lielu izslaukumu, nebija būtiskas atšķirības no tā, ko barojam patlaban. Nevar nepieminēt arī ģenētiku. Kraujas bioproduktu ņem no Kurzemes CMAS, Kokles – no Vidzemes veterinārā servisa.
A. R.: – Juitinoviča kungs pie mums ir bijis, esam saņēmuši vērtīgus padomus. Gotiņas mainās, tās nav tādas kā pirms 20 gadiem.
– Ganāmpulku atjaunojat vien ar savām telēm. Cik daudz to ir vajadzīgs, un kur paliek pārējās teles?
I. R.: – Mums vēl pirms trīs gadiem bija salīdzinoši lielas problēmas ar telīšu ataudzēšanu. Pašiem to pietika, varējām ganāmpulku vien nedaudz palielināt. Jaunajā kūtī 2012. gadā ienāca 80 govis. Kopā ar cietstāvošajām govīm to daudzums bija 100. Patlaban šī kūts ir pilna, ir 170 slaucamās govis.
A. R.: – Liels stimuls atražošanai bija pēc atsevišķās telīšu kūts nodošanas ekspluatācijā. Tas uzreiz veicināja telīšu kvalitātes izaugsmi.
I. R.: – Mums bija problēmas ar teļu mirstību. Bija mēneši, kad aizgāja pat 30–40% no dzimušajām telēm. Netikām paši ar šo nebūšanu galā. Kopā ar konsultanti centāmies atrast pareizo pieeju mazo teliņu audzēšanā. Patlaban esam atraduši mums vispiemērotāko telīšu audzēšanas tehnoloģiju. Tā ir šāda: telīti ļoti agri pēc dzimšanas, sākot ar otro dzīves dienu, barojam ar aukstu paskābinātu pienu, kas tam visu laiku atrodas priekšā. Valda uzskats, ka teliņam jādzer silts piens. Nu jau otro gadu izmantojam šo tehnoloģiju, un teļu mirstība ļoti būtiski mazinājās. Patlaban gada laikā aiziet ne vairāk kā divi teliņi.
Pirmajā barošanas reizē teliņš saņem svaigu mātes pienu. Otrajā reizē – arī mātes pienu, bet viegli paskābinātu. Nākamajās reizēs jau dodam paskābinātu pienu bez ierobežojuma. Tā divus mēnešus, turklāt telītes ēd vēl starterbarību, tā saukto musli. Sienu nu jau pusgadu mazajiem teļiem vairs nedodam. To neilgu laiku dodam, pirms sākam dzīvnieku pieradināt pie skābbarības maisījuma. Siens teļam neesot vajadzīgs. Tas nepalīdz veidot spurekļa bārkstiņas tik labi kā muslis.
Pēc divu mēnešu vecuma sasniegšanas pienu teļam noņem, tad tas ēd vien starterbarību. Tad pamazām dod sienu, pieradina pie skābbarības maisījuma, pie tā, ko dod govīm. Skābbarības maisījumam mēs dodam klāt savu spēkbarības maisījumu. Paši to izveidojam no miltiem, rapšiem, sojas un kukurūzas. Vēl linsēklas pievienojam. Tad teļi diezgan labi attīstās. Pirmos trīs mēnešus tie uzturas vecajā fermā, mēs to pārbūvējām ar aplociņiem. Pēc četru mēnešu vecuma sasniegšanas tie dodas uz teļu fermu, kur tiem barību dod ar traktoru, ar mikseri, kur samaisa visas vajadzīgās barības sastāvdaļas. Tā barošana notiek līdz grūsnības pēdējiem mēnešiem. Aptuveni mēnesi pirms atnešanās grūsnās teles atkal dodas uz veco kūti, kur tās dzemdē, un tad dzenam uz jauno govju kūti.
I. R.: – 2012. gadā, kad sākām jaunajā kūtī slaukt govis, somatisko šūnu daudzums nebija tuvu normai, tās pārsniedza 400 000. Sākām ar slaukšanas procesa sakārtošanu, dezinfekciju starp slaukšanas reizēm, katrā stobriņā iepūšot dezinfekcijas līdzekli, pirms slaukšanas ar mitrajām salvetēm tīrām pupus, pienu ieslaucam vispirms stobriņā, lai slaucējas novērtē tā saukto kurkulīšu esamību. Darbojamies cimdos un uzročos. Spainītī atrodas dezinfekcijas šķīdums, kur ik pa laikam ieliek rokas, dezinfekcija obligāti ir vajadzīga. Slaukšanas zāles aprīkojumu regulāri kopjam. Ievērojam, kas jāievēro. Mums ir GEA skujiņas tipa 2 x 7 slaukšanas iekārta. Slaucam divas reizes dienā.
Esmu sācis domāt arī par trešo slaukšanas reizi. Vairāki konsultanti teic – ja nespēj kārtīgi menedžēt trešo slaukšanas reizi, var būt sliktāk, nevis labāk. Govīm vajag tomēr pietiekami laika atpūtai, gulēšanai. Darbiniekiem arī tā ir papildu slodze.
Svarīga ir arī apsēklošana, meklēšanās noteikšana. Mums ir ļoti pieredzējusi fermas pārzine, kas to nosaka. Tieši šā iemesla dēļ vidējais sēklojumu daudzums ir 1,8–2 reizes.
– Cik slaucēju darbojas saimniecībā?
– 170 govis slauc divas slaucējas. Pavisam viņu ir trīs, viena mainās. Kopā mums ir astoņi darbinieki.
– Patlaban daudzi saimnieki uzsver – ir nopietnas problēmas ar strādniekiem. Kā jūsu saimniecībā?
A. R.: – Mums ir labi, apzinīgi darbinieki. Visticamāk, to cita starpā nosaka arī darba devēja attieksme pret saviem darbiniekiem. Viņi ir jāuzklausa. Dzīvnieku barotājs patiešām izveido tādu barības maisījumu, kā uzrakstīts barības devā, slaucēja izpilda vajadzīgās prasības. Mums ir paveicies ar darbiniekiem. Bez viņiem mēs nevarētu sasniegt un paveikt to, ko esam līdz šim paveikuši. Mēs paši mācāmies, mācām arī viņus, lai viņi saprastu, kāpēc konkrētais darba uzdevums ir jāveic.
U. K.: – Vēlāk darbinieki mūs pamāca, cenšas labāko risinājumu ieteikt. Ir jāmāk sadzīvot.
– Cik ātri izdevās sasniegt 11 000 kg lielo izslaukumu?
I. R.: – Saimniecībā kopš 2012. gada vienlaikus mazinājās somatisko šūnu daudzums un kāpa izslaukums. Kad ienācām jaunajā kūtī, slaucām aptuveni 7000 kg piena no govs. Pirmajos gados izslaukums nekāpa, jo govis vēl vienu gadu gāja ganos. Otrajā vai trešajā gadā piesaistījām ēdinātāju, ēdināšanas konsultanti.
– Cik grupās turat govis?
– Jaunajā kūtī ir divas grupas – augstražīgās līdz 100. laktācijas dienai un pārējās slaucamās govis. Cietstāvošās govis atrodas kopā ar grūsnajām telēm. Ir arī pirmsatnešanās grupa, kur pulcējam govis aptuveni 2–3 nedēļas pirms atnešanās. Atsevišķā grupā ir apsēklotās telītes un telītes līdz sēklošanai, aptuveni pa 8–9 telītēm grupiņā.
– Kam pārdodat pienu?
– Tukuma pienam. Patlaban saņemam 30 centu par litru. Piemaksu par olbaltumvielām vai par taukiem nav. Ļoti ieskrieties ar šādu cenu nevar.
A. R.: – Vissvarīgāk, lai šī cena nelēkā, lai ar to var rēķināties ilgā laika posmā.
U. K.: – Uzņēmums atteicās no piemaksām par olbaltumvielām un par taukiem, tāpēc ka daudzi krāpās ar analīzēm.
– Cik liela saimniecībai ir aizdevumu nasta?
I. R.: – Ir fermas būvniecības aizdevums, ir arī par zemes pirkumu no Altum ņemtais kredīts.
U. K.: – Ir arī mēslu izvešanas tehnika, jauna sējmašīna un citi agregāti. Līdz ar to aizdevumi arī ir lielāki. Pirmajos gados vien John Deere traktors bija ņemts līzingā, 2000. gadā. Patlaban aizdevumi ir gandrīz trešdaļa no pašu kapitāla.
A. R.: – Bez aizdevuma nevar attīstīties.
– Cik daudz no graudiem vajag atstāt ganāmpulkam barībai?
I. R.: – 300–400 tonnu graudu. Parasti atstājam visus miežus, ko audzējam apmēram 40 ha, pārējais ir kvieši, ko šogad audzējam ap180 ha platībā, vēl 60 ha aug rapši. Lauki atrodas gan Kurzemē, gan arī Zemgalē. Pērn sausums būtiski ietekmēja ražu. Kviešu kūlums bija vidēji 3,8 t/ha. Rapšus kūlām mazāk nekā 2 t/ha. Agrāk esam kūluši arī 5–6 t/ha. Atsevišķos laukos virs 8 t/ha. Vidējā rapšu raža parasti ir 3–4 t/ha.
2017. gada slapjajā rudenī pusi no zālāju platībām nopļāvām un izkaisījām atpakaļ uz lauka. Zāle tik ļoti bija salijusi un sapuvusi. Daļu paspējām ielikt bedrē. Daļa sapuva uz lauka.
U. K.: – 2017. gadā bija vislielākā raža, kviešus kūlām vairāk nekā 6 t/ha. Iepirkuma cenas toties kritās.
I. R.: – 6 t/ha ir skaitlis, pēc kura rēķinām mēslošanas normas, tik daudz vēlamies nokult. Mums ļoti liela priekšrocība ir savi kūtsmēsli. Laukos, kur regulāri ved kūtsmēslus, ražas ir būtiski augstākas nekā citviet. 2017. gadā vienā laukā nokūlām 9 t/ha kviešus. Kādreiz tas mūsu pusē bija kaut kas neiespējams. Izdevās.
– Kādas šķirnes labību audzējat?
– Audzējam ‘Skagen’, ‘Edvinu’ un lopbarības kviešu šķirni ‘Rotax’. Esam audzējuši arī ‘Magnific’ šķirni. Kādreiz audzējām ‘Fredi’ tā agrās kulšanas dēļ, varēja laikā sēt rapšus. ‘Edvins’ arī ir līdzīgs, nedaudz vēlāk ir gatavs.
– Kādas mašīnas ir jūsu tehnikas parkā?
– Mums ir John Deere traktori, pirms gada nopirkām jaunu Claas spēkratu – cenas un komforta dēļ. Esam diezgan apmierināti. John Deere traktori ir diezgan veci. Mums ir trīs šā zīmola traktori – viens 1999. gada izlaiduma, tolaik jauns, otru pirkām lietotu, nedaudz lielāku, trešo John Deere arī pirkām lietotu – pirms trīs gadiem. Tas ir lielāks un arī darbojas. 2003. gadā belarusu nopirkām.
U. K.: – Vēl 1995. gadā jaunu MTZ 82 iegādājāmies.
– Cik daudz saimniecībās ir izmantota ES atbalsta nauda?
– Pirmo traktoru pirkām ar SAPARD programmas naudas atbalstu. Izmantojām dažādus atbalsta veidus. Piemēram, pirmajai mēslu krātuvei Ziemeļvalstu kooperācijas projekts un ES atbalsts sedza visas izmaksas.
Kombainu, mazo John Deere 1450, pirkām ar atbalstu. Nu jau tas pārdots, kļuva pa mazu. Par barības dalītāju arī ES atbalstu saņēmām, tāpat par fermu būvniecību. Šīs fermas būvniecību dalījām divās daļās. 250 000 bija pilna summa, paņēmām 240 000 eiro aizdevumu. Kad noslēdzām pirmo būvniecības kārtu, ES subsīdijas atguvām. Par tām uzbūvējām nākamo kārtu bez aizdevuma. Nākamajai kūtij banka vairs šādai kārtībai nepiekrita.
I. R.: – Pēdējos gadus rakstījām projektus tehnikas pirkumam – sējmašīnai, lauka veltnim un kultivatoram. Pieteikumus noraidīja. Gadu agrāk pirkām traktoru, projektu pieteikumā līdz labvēlīgam lēmumam pietrūka divu punktu.
– Vai apdrošināt ganāmpulku?
I. R.: – Pērn vienu ganāmpulku apdrošinājām. Šajā gadā arī vienu apdrošinājām. Tātad apdrošināšanai rit otrais gads. Saņēmām ļoti izdevīgu apdrošināšanas piedāvājumu, lēmām mēģināt. Bija mums gadījumi, kad dažas govis nobeidzās. Apdrošinātājs naudu samaksāja, tomēr attieksme pret mums kā klientu nebija pārāk pozitīva.
U. K.: – Tehniku pastāvīgi apdrošinām.
I. R.: – Sējumus neesam ne reizi apdrošinājuši. Šajā gadā lēmām, ka nevajag. Iespējams, nākamajā gadā domāsim atšķirīgi.
– Kādas ir saimniecības izaugsmes ieceres?
A. R.: – Ir jāapzinās, kurus darbus var veikt labāk. Naudu var atpelnīt, to iepriekš kaut kur ieguldot. Vispirms vajag apzināties, ko neesam izdarījuši pietiekami labi. Izaugsmi šā iemesla dēļ plānojam pakāpenisku.
I. R.: – Šajā gadā nopirkām sējmašīnu, lauka veltni, tas palīdzēs ražīgāk darboties. Redzējām, ka problēma ir zālāju sējā, ka nevar kvalitatīvi iesēt un pievelt. Šis būs pirmais gads, kad sēklu iesējām un arī pievēlām. Redzēsim rezultātu. Tieši no zālājiem var dabūt ļoti lielu masu un labas kvalitātes barību. Ja vien pareizi sēj un mēslo. Es redzu iespēju uzlabot zālāju kvalitāti un kvantitāti.
A. R.: – Uzlabot procesus, uzstādīt ražīgākus agregātus, arī piena lopkopībā ieviest precīzās tehnoloģijas var. Piemēram, meklēšanās noteicēju govīm. Lai labāk var saprast, ko govs kurā brīdī dara un vēlas. Slaukšanas procesā datorā redzam izslaukumu, piena elektrovadītspēju, slaukšanas zālē monitorā arī redzam vēl vairākus rādītājus.
Ir mums nākotnes ieceres saimniecības izaugsmei. Tomēr nevēlamies tās atklāt. Vispirms tās ir jāīsteno, tad var stāstīt un rādīt. Nav viss no mums vien atkarīgs.
I. R.: – Ieceru īstenošanā būs jāpiesaista nauda.
A. R.: – Iespēju robežās izpērkam nomas zemes. Izmantojam Altum zemes pirkšanas programmas atbalstu. Kokles to saņēma 66 ha lielas zemes platības pirkumam, ZS Kraujas – 40 ha pirkumam.
U. K.: – Saimniecību ekonomiskās darbības rādītāji liecina par izaugsmi. Mēs pērkam grāmatvedības ārpakalpojumu, saimniecībā reģistrējam ienākošās un izejošās pavadzīmes. Izaugsmi galvenokārt nodrošina piens. Piena lopkopības īpatsvars naudas apgrozījumā ir aptuveni 70–80%.
Šo un citus saimniekstāstus lasiet žurnālā Agro Tops
