“Sākām būvēt, izjaucām visu, palika tikai jumts un sienas!” Kā Žentiņi krīzes laikā pārvācās uz laukiem un uzbūra Itālijas garšu 1
“Mēs smejamies, ka mums ir divi grāvji – latviskā un itāliskā būtība, un abos iekrītam pamatīgi, abas vilkmes ir ļoti spēcīgas.”
Tā saka Zanda un Uldis Žentiņi no Beverīnas novada Kauguru pagasta “Vīnkalnu” mājām.
Viņu saimniecība guvusi ievērību ar neparastu gastronomiskā tūrisma piedāvājumu – autentisku Itālijas picu cepšanu.
Parasti sezona iesākas aprīļa beigās. Nezinot, kas un kā iesāksies šogad, Žentiņi kā vienmēr rosījās pavasara darbos. Netālu no “Vīnkalnu” sliekšņa novietots akmens, pāri tam galvu slej metālā kalta čūska.
“Šis zalktis nes mums labas ziņas. Skulptūriņu izkala Vidrižu kalējmeistars Kaspars Auza. To uzlikām pērn 9. septembrī, tieši manā dzimšanas dienā,” priecājas Zanda.
Viesojāmies pie Žentiņiem, pirms vēl stājušies spēkā ļoti stingrie pašizolācijas noteikumi. Tomēr plaukstu sveicienam nesniedzām, vien smejoties sasitāmies ar elkoņiem un saklauvējāmies ar pēdām.
Piezvanu, lai uzzinātu, kā viņiem klājas. Sēta tiek kopta un gatavota sezonai. Uldis darbojas ar savām senlietām, Zanda rosās pa dārzu un auž. “Pašlaik esmu pieķērusies 13. gadsimta arheoloģiskajai villainei, gribu to noaust ļoti precīzi, lēnām knibinu katru diedziņu. Aušana māca pacietību. Un pacietība šobrīd vajadzīga ikvienam,” uzsver viņa.
“Vīnkalnos” kopā ar vecākiem dzīvo arī viens no diviem viņu dēliem, Artis ar sievu Eviju un divām meitiņām. “Mūsu mājās valda jautrība, miers un mīļums,” piemetina Zanda.
Prom salona smalkumu!
Iespējams, Zandu Žentiņu daudzi atceras no kulinārijas šova “Īstās latvju saimnieces”, 2016. gadā viņa kļuva par TV šova uzvarētāju. Priecēja ne tikai Zandas gatavotie ēdieni, bet arī skaistie tērpi un latviskās rotas.
“Kad pārcēlāmies dzīvot uz laukiem, man nebija ne domas, ka audīšu un šūšu. Pirms tam es strādāju skaistumkopšanas salonā, pucēju klientēm nagus. Bija visas tās salona riktes, smalkās sarunas, arī es pati tolaik biju īsta caca. Kādā brīdī es viņās ieraudzīju sevi. Cik sekli! Man to visu nevajag! Es aizbēgu no salona.
Kad pārcēlāmies uz dzīvi laukos, dabas viducī un brīvībā, mūs ar Uldi sāka urdīt vēlme izzināt dziļāk šīs vietas vēsturi.
Vēsturnieki teic, ka tuvumā atrasts senkaps, apbedījums, iespējams, 12. vai 13. gadsimtā te dzīvoja zintniece.
Mēs jūtam, ka te valda īpašs gars. Esam bijuši līdz asarām aizkustināti par šīs vietas spēku un skaistumu. Lūk, divi brāļi – varenie ozoli, tie pieredzējuši senos laikus. Apkārtnē ir īstas ainavu pērles. Tepat netālu tek skaistā Miegupīte. Tās krastos Uldis spēlē varganu, visu piepilda skaņas un dabas skaistums,” emocionāli stāsta Zanda.
Spārniem vajag plašumu
“Es esmu ideju ģeneratore, bet man vienai nekas nebūtu izdevies, ja Uldis neiedegtos par ideju. Reizēm gan viņš nepiekrīt, bet es vienalga nerimstos. Tieši tad viss izdodas lieliski,” pasmaida Zanda.
“Zandai tās prāta vētras lidinās augstu jo augstu, es parauju mazliet tuvāk zemei,” smaida pretim Uldis.
Žentiņi stāsta, kā no Valmieras dzīves nonākuši lauku viensētā. “Dzīvojām privātmājā, tomēr ar laiku sapratām, ka mums vajag plašāku teritoriju, kā es bieži saku: esam putni ar lieliem spārniem. Nebija gan idejas, ko laukos darīsim, tikai viena doma – tikt prom, būt savā neatkarīgā teritorijā. Spontāna rīcība ar milzu vēlmi kaut ko pārkārtot savā dzīvē.
Nopirkām vecu māju un sešus hektārus zemes. Sākumā nobijāmies – vai spēsim namu atjaunot, viss bija bezgala nolaists. Mūs iedrošināja pazīstams restaurators.
Sākām būvēt, izjaucām visu, palika tikai jumts un sienas. Īpašuma atjaunošanā ielikām visu naudu. Mums tā bija, kad treknajos gados pārdevām pilsētas māju. “Vīnkalnus” sakārtojām, bet naudas vairs nebija. Turklāt tas sakrita ar 2009. gada dižķibeli.
Nesen biju beigusi studijas tūrisma vadībā Vidzemes Augstskolā. Sākām skatīties lauku tūrisma virzienā. Taču tolaik šajā biznesā daudziem diemžēl bija rūgta pieredze. Treknajos gados uz viesu mājām brauca vien dzert un ballēties. Saimnieku stāsti bija drūmi, viņi nebija laimīgi. Sapratām, ka to negribam.”
Izglābj Itālijas blociņš
Ideja par tūrismu nāca caur Itāliju. Tā ir Žentiņu sapņu zeme jau kopš 1994. gada, kad viņi pirmoreiz aizbrauca uz Bergamo. Vēlāk iepazina Sicīliju. Itālijā viņiem ir daudz draugu, sazinās joprojām, dodas turp katru gadu. Šogad pavasara brauciens izputējis, tas ļoti kremt sirdi.
Studiju laikā Zanda par savu prakses vietu izvēlējās Itāliju, brauca turp “Erasmus” apmaiņas programmā. “Man bija jāstrādā tūrisma birojā, bet es devos uz picu restorānu, sarunāju tur praksi. Gribēju vēl labāk saprast itāliešu ēdienu un garšas. Strādāju virtuvē.
Kādu dienu uzzināju, ka man būs jācep picas, jo picermens ir saslimis. Man bija jāsanes malka, jāiekurina krāsns, turklāt uguns visu laiku jāpieskata. Tikmēr jāsagriež visi produkti picām, jāpagatavo mīkla rītdienas picām, jo tā rūgst 24 stundas. Un tad tik cepu – no pusastoņiem vakarā līdz divpadsmitiem naktī.
Tā katru dienu divus mēnešus pēc kārtas. Bija smagi, pamatīgi notievēju. Bet man šis darbs patika un labi veicās. Mazā blociņā pierakstīju visas picas cepšanas nianses. Šiem pierakstiem ir nozīmīga loma turpmākajos notikumos.
Kad sākās dižķibele, mūsu maks bija tukšs. Es tikai raudāju, vīrs sāka braukāt uz Zviedriju – mēnesi strādāja tur, tad atkal mājās, bet sapelnītais ātri vien izkusa.
Sākām domāt, ka jādara kaut kas tepat, mūsu saimniecībā. Piepeši atcerējos savu blociņu! Taisām picēriju laukos!
Lai arī tas šķita nereāli, Uldis sāka būvēt āra krāsniņu un nojumi. Es slīpēju recepti, apdomāju produktu nianses. Manā dzimšanas dienā uzrīkojām radiem picu ballīti. Katram pašam ļāvām izrullēt mīklu un uztaisīt savu picu. Tā cepas 400 grādu karstumā, un jau pēc pāris minūtēm ir gatava – var ēst.
Skatījāmies, kā viesiem garšo, kāda veidojas atmosfēra. Vai ko tādu varam piedāvāt tūristiem? Vai tas ies cauri? Visi teica: super, tieši tā arī dariet!” laiku pirms desmit gadiem atceras Zanda.
Atzīst pat itālieši
Ideja bija, bet kā atvilināt viesus uz laukiem? Kā viņi uzzinās par šo piedāvājumu? Un vai vispār latvietis gribēs picu?! Žentiņi izprintēja afišas un izlīmēja tās visās Valmieras skolās. Gandrīz uzreiz sāka pieteikties skolēnu grupas. Bērni varēja skraidīt pa pļavu, spēlēt bumbu, lēkāt uz batuta un izcept katrs savu picu. Iznāca īsts picu piedzīvojums.
Uldis skaidro: “Nav jau tā, ka izcepam picu un – labu apetīti. Katrs pats izrullē mīklu, pats uzliek pildījumu. Bet tā nav kaut kāda rasolu pica vai plakana bulka ar kečupu un desu. Reizēm nākas pacīkstēties ar latvieti praktisko, ko var un ko nevar likt uz šīs picas.”
Zanda piebilst, ka pat milti ir īpaši, no Itālijas. “Liekam īstu tomātu mērci ar oregano, mocarellas sieru, desiņas, baziliku, ķirštomātiņus – viss ir kā Itālijā. Mūsu misija ir mainīt izpratni par picu. Daudzi brīnās, ka mīklu raudzē 24 stundas.
Taču šāda pica izdodas viegla un kraukšķīga. Uzburam arī pasākumam atbilstošu atmosfēru, skan mūzika, viss gaiss smaržo.
Savulaik pie mums iegriezās arī itālieši. Sākumā skatījās ar aizdomām. Protams, ja man kāds itālietis stāstītu, kā jācep rupjmaize vai speķa pīrāgi, es arī domātu – ko šis jēdz?! Pēc tam gan bija ļoti pārsteigti un priecīgi, ka kāds tik labi pasniedz viņu produktu.”
Ziņa par “Brīvdabas picu skolu” gāja plašumā. No bērniem par pasākumu uzzināja vecāki, sāka braukt pieaugušo kompānijas. Kāzas, ballītes, korporatīvie pasākumi. Picu cepšana no mazās nojumītes pārcēlās uz atjaunoto ēku, ko ieskauj skaisti akmens mūri. Tajā izveidota virtuve, liela picu krāsns un plaša ēdamzona. Pirmajās vasarās bija daži simti viesu, bet pagājušā sezonā – no maija līdz oktobrim – izceptas jau 1500 picu. Krāsns jākurina katru dienu, viesi ierodas nepārtraukti.
“Visu darām ar prieku, bet pēc garās dienas nogurums ir pamatīgs. Labi, ka darbs ir tuvu mājām,” smejas Uldis.
Stultes zostē ar pelašķiem
Nu jau gadu Žentiņi iesaistījušies vēl vienā garšu izaicinājumā – tas ir Livonijas kulinārā ceļa projekts, kas dod iespēju līdz ar seno garšu aizceļot atpakaļ laikā. Saimniecības piedāvā senus tradicionālus ēdienus no vietējiem un sezonāliem produktiem.
Žentiņu ģimene savu ēdienkarti dēvē par “Tālivalža mielastu” – par godu Tālavas valdniekam Tālivaldim, viņa rezidence atradās Beverīnas pilskalnā. Maltīti veido trīs ēdieni, nosaukumos izmantoti senvārdi, piemēram, “Sausmanis ar staku un čarku” – pelēko zirņu miltu plācenītis ar kraukšķīgām kaņepju sēklām. Savukārt “Stultes zostē” ir teļa stilbiņš, kas šmorēts Brenguļu alū ar pelašķu, ķimeņu un ķiploku garšvielu, klāt kailgraudu mieži.
“Uzburam arī atmosfēru. Es ietērpjos arheoloģiskajā tērpā, stāstu par Beverīnas ļaužu dzīvesveidu un ēšanas paradumiem, izmantoju senvārdus. Galdā ir melnā māla trauki, apkārt Ulda atjaunotās senlietas.”
Samīļotie priekšmeti
Dot senām lietām otru dzīvi – tas ir Ulda vaļasprieks un arī pelnīšanas avots. Viņa atjaunotos priekšmetus daudzi ievēro tradicionālajā Brīvdabas muzeja gadatirgū. Uldis ieved mūs ēkā, kur glabājas senlietas. Pie sienas uzraksts: “Notīrīti, samīļoti un saglābti.”
Savulaik Uldis iepazinās ar kādu vīru, kurš vāca senas lietas.
“Man ienāca prātā, ka es šos vērtīgos senatnes lieciniekus varētu salabot un ielikt mūsu mājā. Paziņas un draugi, ieraugot skaistos priekšmetus, arī tādus vēlējās. Tā es iesāku.
Senās lietas atjaunoju un dodu tautiņās. Esmu izglābis neskaitāmas pūra lādes, zirgu droškas un vērpjamos ratiņus, atjaunojis krējuma ķērnes un koka medus sviedes. Ja braucām ciemos, visi gāja pie galda, bet es uz kūtspakaļu – lūkot, vai nav izmesta kāda senlieta,” pasmaida Uldis.
Latviskā saieta “Trejdeviņi” nometnē Uldis ierādīja interesentiem, kā grebt abriņas. Nometnē pulcējas vairāki simti cilvēku, kuri vēlas kopā veidot un baudīt latviskumu. Šuj senos tērpus, darina senlietas, dzied, rīko rituālus, “atkodē” tautasdziesmas… Piedalīšanās saietā ir daļa no latviskuma kopšanas, ar ko aizrāvusies Žentiņu ģimene. Viņi vēlas izzināt, kā mūsu senči skatīja pasauli.
Zanda sāka darināt sev arheoloģiskos tērpus un villaines, valkāt senas rotas. Aizrāvās arī ar aušanu, tas gan nenotika uzreiz. Reiz draudzene ieteicās, ka Žentiņiem ir tik liela māja, ka pietiktu vietas arī stellēm. Zanda sadabūja stelles, novietoja tās pie guļamistabas durvīm.
“Katru rītu ar stellēm sasveicinājos, bet pēc sešiem gadiem tās sāka mani uzrunāt: cik ilgi garām staigāsi, sāc kaut ko darīt!
Tieši tolaik notika akcija “Satiec savu meistaru”. Iegriezos pie steļļu meistarēm Valmierā, iepatikās uzreiz. Liela audēja neesmu, bet tapuši arheoloģiskie brunči un villaines, paklāji, pirts dvieļi, sietavas – tas ir senais audums, ko tin ap kāju no potītēm līdz celim,” skaidro Zanda.
Uguns un elpas īstums
Zanda veic arī uguns rituālus. Iesākumā to piedāvāja dažādos pasākumos. Bet tad saprata, ka ne visi ir gatavi sadzirdēt rituāla būtību.
“Ja ej pie uguns bez dziļākas jēgas, tas nenes labumu. Jutu, ka enerģija neplūst, nav atdeves. Tagad to vairs neveidoju kā priekšnesumu. Pirms tam ar cilvēkiem dziļāk aprunājos. Ja jūtu, ka viņi saprot rituāla jēgu, varam iet pie uguns – atvērti un pa īstam. Man patīk patiesums un spēks, ko iespējams izjust uguns klātbūtnē.
Darbojos arī ar atdzimšanas elpošanu, esmu pavadone šajā ceļā.
Metodi apguvu pie pasniedzēja Jāņa Brūna un Ditas Elksnes, kuri ir atdzimšanas elpošanas aizsācēji Latvijā. Savulaik meklēju atbildes uz saviem jautājumiem, devos pie zīlniekiem, dziedniekiem un astrologiem, skolojos dažādos semināros, bet manas problēmas nerisinājās.
Jau pirmajā atdzimšanas elpošanas reizē sajutu – tas ir mans! Īpašas elpošanas laikā tiec klāt zemapziņai, sāc visu tvert citādi, ienāk informācija, iestājas miers. Mēs ar Uldi esam cītīgi elpotāji,” piemetina Zanda.
Pārkāpt prāta šķēršļiem
“Esam iedvesmojušies no uzņēmīgiem apkārtnes cilvēkiem. Arī pie mums ir braukuši pēc padoma. Iesākumā, protams, ne visi mums ticēja – ko, ar picām pievilināt latviešus?! Citi savukārt teica, ka esam drosmīgi, malači.
Laukos ir svarīgi atrast savējo nodarbi. Par spīti tam, ka prāts liek šķēršļus – vai tad es varēšu, vai man sanāks… Bet ir jāsāk darīt, un gan jau izdosies, varēsi!
Esam sajūsmā par Latgales zemnieku Mārtiņu Bogušu, redzējām viņu kādā televīzijas raidījumā. Puisis atgriezās dzimtajā Bebrenē no Skotijas, sāka audzēt brokoļus un puķkāpostus. Citi neticēja, ka ir vērts ko tādu audzēt Latgalē. Viņam bija ārzemēs iegūtas zināšanas, bija drosme un uzņēmība, un – viss izdevās!
Šis laiks mums var palīdzēt. Tas salauzīs veco sistēmu, kas virzījās aplam, – cilvēki pārāk steidzās, izdega darbā, dzīvoja mūžīgā stresā. Pašlaik katram ir dota iespēja ieskatīties savā dvēselē, savā būtībā – ko es varu darīt sevis, pasaules un Visuma labā.”
