Ar īpašu šarmu veidotā Ciekuržņu sēta Jaunpiebalgā 0
Veltas un Jāņa Ciekuržņu lauku sēta “Jaunķūģi” Jaunpiebalgā ar katru gadu kļūst arvien krāšņāka. Braucam lūkoties, kā tur izskatās šovasar!
Par puķu rotā tērptajiem “Jaunķūģiem” rakstījām mūsu žurnāla 2008. gada 16. jūnija numurā. Pa šiem gadiem Ciekuržņu ģimene laiku nav velti tērējusi – paplašinājuši piena ražošanu savā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā, lauku sētā parādījušās jaunas ēkas un pie tām – greznas puķu dobes. Iedibināta tradīcija – ikgadējie Jaunpiebalgas novada Ziedu svētki.
Skaties galeriju ar FOTOGRĀFIJĀM šeit.
Jaunas ēkas, jaunas ģimenes
Pirms dažiem gadiem piekalnītē uzbūvēta paliela pirtiņa, kura kalpo arī par viesu namiņu. Celta uz vecās rijas pamatiem, par ko liecina akmens ar izkaltu gadskaitli – 1860.
Pie pirtiņas Velta izveidoja palielu puķu dobi. Stādu pietiek, jo vecajās dobēs ziemcietes sakuplojušas kā mežs – jāpārstāda un jādala. Pirtiņas otra puse likusies tāda paplika, arī tur tapusi dobe. Lai būtu mazāk darba, vairāk stādījusi ziemcietes un dekoratīvos krūmus. Tomēr bez vasaras puķēm arī nevar iztikt.
Gatavojoties šī gada Puķu draugu saietam, uzbūvēts ļoti svarīgs objekts – sirsniņmājiņa. Lai ieplūstu gaisma, sienā ielikta vertikāla matēta stikla josla. Mājiņa iznākusi eleganta. Tagad pa ceļam uz to griboties iestādīt dekoratīvo krūmu grupu. – Vairāk gan nevienu dobi neveidošu! – jau kuro reizi apņemas Velta.
Saimnieces darbaspējas var apbrīnot. Puķu dobes vienmēr izravētas un apkoptas; ciemiņus gaidot, uzklāts bagātīgs galds, arī mājā un kūtī valda kārtība.
– Galvenais ir pavasarī puķes rūpīgi izravēt! No laukiem vasarā kāda nezālīte iesējas, bet neko daudz, – stāsta saimniece. Taču piekrīt, ka reizi nedēļā dobēm tomēr jāpāriet pāri – jānogriež vecie ziedi, jāuzrušina augsne. To dara ar prieku, jo ir ļoti patīkama sajūta, kad aiz tevis paliek akurātas un uzrušinātas dobes.
– Puķes ir manā pārziņā, ar tām galā tieku viena pati. Darbus plānoju. Ja šodien esmu apņēmusies pabeigt ravēšanu, to arī izdarīšu, – tādi ir Veltas ideālā dārza vienkāršie noslēpumi.
Mauriņu gan pļauj visi kopā. Lielās platības – ar traktoriņu, mazākās – ar rokas stumjamo pļāvēju, ap kokiem – ar trimmeri. Tas jādara vienreiz nedēļā.
Puķu izvēle atklāj cilvēka raksturu. Veltas dobes ir košas, spilgtos un saulainos toņos. Šādas krāsas patīk optimistiskiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem.
Patiešām, Velta ir sprigana kā jauna meitene, nemaz nepateiksi, ka jau tikusi vecmāmiņas godā. Dēli Edgars un Jānis dzīvo Jaunpiebalgā, meita Ilva – Rīgā. Visi bērni ir precējušies un sagādājuši trīs mazbērnus. Pērn jaunākais dēls Edgars par sievu apņēma Ievu Dolmani. Viņas vecāki Valentīna un Guntars Dolmaņi saimnieko pazīstamajā bioloģiskajā saimniecībā “Lielkrūzes”, kas arī slavena ar ideāli sakopto apkārtni. Vecāki ir priecīgi, ka arī jaunākais dēls nolēmis palikt Jaunpiebalgā.
– Mums zemes robežas saiet kopā, tikai Gauja pa vidu. Laikam būs jāceļ tilts! – tā divu čaklo zemnieku dzimtu saradošanos komentē Velta.
Pašu radīti svētki
Daudziem darbs saimniecībā būtu izsmēlis visus spēkus, taču Velta un Jānis prot atlicināt laiku, lai parūpētos ne tikai par savas sētas, bet arī par dvēseles skaistumu. Jau piecpadsmit gadus viņi spēlē Jaunpiebalgas amatieru teātrī “Triksteri”. Skaidrojumā šis vārds nozīmē – jokdari, jo iestudē pārsvarā komēdijas.
Veltai patīk organizēt saviesīgus pasākumus. Pirms vairākiem gadiem radās doma, ka vajadzētu pašiem savus svētkus. Pirmo reizi Jaunpiebalgas novada Ziedu svētki notika 2007. gada augustā tepat “Jaunķūģos”. Tad sabrauca ap 50 puķumīļu. Katru reizi svētkiem ir sava tēma un devīze. Pirmajā gadā tā skanēja – Es mīlu… Šo domu katrs varēja attīstīt pats – ziedus, dabu, cilvēkus – un attēlot puķu kompozīcijās. Daži nāca ar jau gatavām, citi tās veidoja uz vietas.
Kā izvēlas, kurā sētā notiks ziedu svētki? Kad gribētāji pieteikušies, velk lozi. Saimnieki atbild par sētas sapošanu, bet scenāriju parasti raksta Velta kopā ar saimniekiem.
Nākamie Jaunpiebalgas Ziedu svētki 2008. gadā notika pie Egitas Zariņas “Lejaskrūzēs”. To tēma – Kā lai šonakt… Tātad – Vecpiebalgas ūdensrozes! Svētku dalībnieki nesa maigu toņu puķes un izveidoja lielu ūdensrozes ziedu.
Tad Jaunpiebalgas puķu mīļotāji pulcējās pie Valentīnas un Guntara Dolmaņiem “Lielkrūzēs”. Svētku devīze bija – Palaid puķīti pa dambi! Šoreiz no grieztajiem ziediem veidoja puķu celiņu jeb puķu upi.
Aizpērn svētkus rīkoja Anitas Jansones un Jura Spolīša lauku sētā “Žagari”. Moto – Ar sauli sirdī. Līdzi bija jāņem dzeltenas krāsas ziedi. No tiem iznāca krāšņa, grandioza saulespuķe.
Pērn šim pasākumam bija piecu gadu jubileja. Cikls bija noslēdzies, un Jaunpiebalgas Ziedu svētki atkal atgriezās “Jaunķūģos”. To tēma šoreiz bija ziedu ugunskurs. Velta no pagalēm bija izveidojusi vairākus ugunskuru karkasus, un viesi tos rotāja ar oranžiem un ugunīgi sārtiem ziediem, līdz “Jaunķūģu” pakalnos liesmoja puķu ugunskuri! Kā jau jubilejā pieklājas, bija arī lielais svētku kliņģeris.
Novada ziedu svētki cilvēkiem ir iepatikušies. Reklāma iet no mutes mutē, un dalībnieki ņem līdzi draugus un radus, pērn sapulcējušies jau ap 100 dalībnieku. Katrreiz sarūpēts arī neliels koncerts.
Kas pārsteidza puķu draugus?
Šovasar Jaunpiebalgā notika daudz vērienīgāks pasākums – Puķu draugu saiets. Tas novada skaisto sētu kopējiem ir tikpat kā Olimpiskās spēles! 14. jūlijā apmēram divus tūkstošus puķu draugu no visas Latvijas uzņēma Jaunpiebalgas desmit skaistākie dārzi un lauku sētas, tostarp arī “Jaunķūģi”.
Vai sēta nav cietusi, kad pāri gājis tik kupls viesu skaits?
– Nē, šie cilvēki ir ļoti inteliģenti, – atzīst Velta. Rīta pusē gan sācis līņāt un saimnieki nobijušies, jo lietus laikā patiešām var izbradāt zālienus. – Taču mūsu Ķencītis noskaitīja lūgšanu un augšā visu nokārtoja, – smejas Velta.
Pirms svētkiem gan bijis spēku izsīkums, jo licies, ka nav labi diezgan. Toties pēc tam ilgi saglabājies gandarījums un pozitīvais enerģijas lādiņš. Atmiņā palikuši labie vārdi, bet dobēs vietu jau atraduši viesu dāvātie stādi.
– Daudzi bija pārsteigti, ka mums tik plašas lauku sētas.
Patiešām, kaut gan Piebalgas zeme ir liesa un akmeņaina, tomēr, sētas plānojot, piebaldzēni zemi netaupa. Šādas lielas ir viegli labiekārtot, jo pietiek vietas gan plašām puķu dobēm, gan atpūtas vietai, bērnu rotaļu ierīcēm un karoga mastam.
Un kur nu vēl gleznainais reljefs, stāvie pakalni, kas priecē acis!
Senči būvējuši lielas ēkas ar apjomīgiem jumtiem un nošļauptiem jumtu galiem, kurus sauc arī par lāčpakaļām. Vecā arhitektūra tiek saudzēta un atjaunota.
Viesi brīnījušies arī par lielajiem dīķiem: – Jums katrā sētā ir dīķis? Vai tos pašvaldība rakusi?
Pašiem daudzas lietas šķiet pašsaprotamas, taču tālumnieki visu redz ar svaigu aci. Vecpiebalgā ir tikpat gleznaini pakalni kā Latgalē, tikai ezeru mazāk. Toties iegājies, ka vai katrā sētā ir viens vai vairāki lieli dīķi. Nereti tie izrakti arī lauka vidū, ganībās. Tādēļ, braucot cauri Piebalgai, debesis spoguļojas ūdeņu dzidrumā, un šķiet, ka visapkārt ir daudz mazu ezeriņu.
Katrā sētā viesus priecējusi arī kultūras programma. Veltai un Jānim ciemiņus sagaidīt palīdzēja divas meitenes no teātra “Triksteris”. Lai iekļūtu sētā, bija jāiziet caur maģisko auglības apli. Nedēļu pirms svētkiem saimnieki izbraukāja visas desmit sētas.
– Liekas, ka citiem ir tik skaisti! Pie sava dārza esam pieraduši, pašiem šķiet, ka mums nekā īpaša nav, – iespaidos dalās saimniece. Tomēr visi, kas ciemojušies “Jaunķūģos”, atzīst, ka šīm mājām piemīt īpašs šarms.
