Hobiji – lasīšana un slēpošana 0
Patrīcijai ļoti patīk lasīt grāmatas. Arī ārsti viņai ieteikuši to darīt, jo tas palīdzot smadzenēm labāk darboties un noteikti bagātina valodu. Kā viņa pati atzīst, lasīšana esot viens no viņas mīļākajiem hobijiem – viņa esot īsts grāmatu tārps.
Otrs Patrīcijas mīļākais hobijs ir kalnu slēpošana. To viņa darot ļoti uzmanīgi, lai nekristu un netraumētu galvu. „Slēpoju kopš piecu gadu vecuma un vispār neatceros, ka būtu kritusi, kur nu vēl sasitusi galvu,” viņa stāsta. „Bet vispār es neesmu no pārgalvīgajiem slēpotājiem. Arī meita no trīs četru gadu vecuma ir uz slēpēm. Lielākoties laižamies no kalniem Latvijā, pārsvarā to darām Riekstukalnā vai Siguldā. Reizumis aizbraucam arī uz ārzemēm, teiksim, uz Itāliju.”
Ar veselības likstām sadzīvo
Ar saviem dzirdes traucējumiem Patrīcija ir iemācījusies sadzīvot. „To, ka man ir kādas problēmas, no malas, protams, var pamanīt,” viņa atzīmē. „Tas tālab, ka man ir savādāka – īpatnēja – izruna. Mēs, vājdzirdīgie, burtus izrunājam pilnīgi savādāk, jo pilnvērtīgi nedzirdam pareizās skaņas. Bet ne visi uzreiz piefiksē, ka vainojama mana dzirde. Ir bijis tā, ka veikalā kaut ko jautāju un ar mani sāk skaidroties angļu mēlē. Es bilstu: nē, tikai latviski.”
Tiem, kuriem arī ir kādas veselības problēmas, Patrīcija novēl būt stipriem: „Es lieliski saprotu tos cilvēkus, kuru bērni piedzimst vājdzirdīgi vai pilnīgi nedzirdīgi. Varu novēlēt viņiem nepadoties, jo tas prasa ļoti daudz gan no vecāku, gan no bērnu puses. Ja bērnam ir iespēja staigāt ar dzirdes aparātu, vēlāk – likt implantu, viņš ir jāiedvesmo, jo viņš tāpat būs ieguvējs. Vienkārši pavērsies vairāk iespēju. Nebūs laika depresijai vai grūtsirdībai, viņš nenoslēgsies sevī. Bet ja nav iespējas, paliek zīmju valoda.
Ikvienam ir jāiet cilvēkos, jo tādam, kas noslēdzas, ir diezgan grūti.”
