Parastajā bērnudārzā un skolā 0
Vispirms Patrīciju laida parastā bērnudārzā, jo par speciālo vecāki neko negribēja dzirdēt. Tad dakteri viņiem teikuši, lai pamēģinot bērnu laist arī parastajā skolā – varbūt kāds būs ar mieru ņemt. Vecāki tādu atrada – tā bija toreizējā Mārupes 1. vidusskola. Patrīciju tajā uzņēma, jo skolai bija jau pieredze ar vājdzirdīgajiem – klasi augstāk mācījās meitene, kurai arī bija dzirdes aparāts.
Skolā Patrīcija vienmēr sēdēja pirmajā solā, lai to, ko nevar sadzirdēt, varētu nolasīt no skolotāju lūpām. Uz jautājumu, kā nedzirdīgie to spēj, kā saprot, ko citi saka, Patrīcija atbild: „Man to daudzi ir prasījuši. Nezinu, kā lai to izskaidro, jo man tas šķiet pats par sevi saprotams. Neviens man nemācīja – lasīšanu no lūpām apguvu patstāvīgi.”
Mārupes 1. vidusskolā meitene nomācījās visus 12 gadus. „Pamatskolā es kārtoju visus eksāmenus, bet, 12. klasi beidzot, tiku atbrīvota no svešvalodu eksāmeniem. Es nezinu, kāpēc, jo vācu valoda man tīri labi padevās. Ar krievu valodu gan gāja kā pa celmiem, jo tajā ir specifiski šņāceņi un manas smadzenes tos nespēj atkodēt. Krievu valodā varu lasīt, arī saprotu, ko viss nozīmē, bet, ja man krieviski jārunā, tad ir, kā ir.”
Liels izpalīgs – implants
Līdz 2014. gadam Patrīcija izlīdzējās tikai ar dzirdes aparātu, bet tagad tāds viņai vairs nav vajadzīgs, jo viņai ievietots kohleārais implants, kuram ir gan ārējā, gan iekšējā daļa. Implants sastāv no apvalka, kurā ir elektroniskas daļas, no elektrodiem un uztvērējantenas, kā arī no diviem magnētiem: viens atrodas zem ādas, bet otrs attiecīgajā vietā aiz auss notur mikrofonu, skaņas procesoru un raidītājspoli. Implants palīdz apiet slimo dzirdes kanālu un tiešā ceļā raida signālu smadzenēm.
Strādā par auklīti
Pēc vidusskolas Patrīcija izmācījās par kosmetoloģi. Neilgu laiku viņai arī iznāca šajā profesijā pastrādāt, bet, kad mainījās noteikumi, kas paredzēja, ka par kosmētiķi drīkst būt tikai tie, kuriem ir medicīniskā izglītība, no šī darba viņa aizgāja. Vēlāk savu laiku aizvadīja pie datora kā datu ievadītāja, bet nu savu dzīvi saista ar auklītes pienākumiem.
Atbildot uz jautājumu, vai dzirdes problēmas netraucē viņai strādāt, Patrīcija atbild: „Cita varianta jau nav, jo kaut kā dzīvot taču vajag! Man ir trešā invaliditātes grupa, par kuru saņemu pensiju tikai nedaudz virs 100 eiro. No vienas puses, sūdzēties it kā nebūtu pamata, jo, piemēram, tiem, kas sazinās tikai zīmju valodā, tā ir vēl mazāka. Bet, no otras, – ar tādu pensiju, protams, izdzīvot nav iespējams.
Par laimi, bērnu es saprotu un sev uzticēto misiju varu izpildīt. Kopš man ir implants, vairs nav problēmu kontaktēties ar cilvēkiem. Agrāk, kad bija dzirdes aparātiņš, es, piemēram, nevarēju skatīties televizoru, jo nespēju uztvert, ko runā, – dzirdētais man vienkārši aizplūda. Tas ir līdzīgi kā tiem, kas spiesti valkāt brilles, – ja cilvēkam ir stipras brilles, viņš ar tām redz labi, bet, ja brilles noņem, acu priekšā ir migla. Līdz ar to televizoru skatījos tikai tad, ja bija subtitri vai arī prasīju kādam, par ko ir runa. Kopš man ir implants, dzirdu radio, televīzijas un apkārtējo cilvēku sacīto. Mēģinu arī atradināties no lasīšanas no lūpām, kaut gan to izdarīt nav viegli, jo esmu pie tā pārāk pieradusi.
Ar vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem īpaši nekontaktējos – man ir tikai viena paziņa, kurai arī ir kohleārais implants. Lielākoties man apkārt visi ir dzirdīgi cilvēki.”
Patrīcijai ir meita, kura tikko pabeigusi 5. klasi. „Meita man ir kā ausis, jo ir bijuši gadījumi, kad viņa man ļoti palīdz,” atzīst Patrīcija. „Kad meita piedzima, viņai uzreiz pārbaudīja dzirdi, un ar to viņai viss kārtībā. Citādi jau nemaz nevarēja būt, jo dzirdes problēmas man nav iedzimtas – tādu nav ne maniem vecākiem, ne brālim un māsai.”
