Atis Klimovičs: Ar ieroci vectēvu pēdās 18
Deviņas stundas mežā ar drebināšanos slēpnī, kas acumirklī aizmirsta, jo īstenots uzbrukums beidzot piebraukušajam pretiniekam, kam sekojusi ātra atkāpšanās un aizkļūšana līdz savai kravas automašīnai, kas aizved uz nākamās kaujas vietu. Tad karavīra pusdienas no mobilās pārtikas pakas, kājām uz otru slēpni un jauns uzbrukums, pārcelšanās uz kādu ciemu ar izlūkošanu, un tikai tad atkal atgriešanās savā bāzē lietuviešu ciematā Rokišķu rajonā. Siltums, ko novērtē vairāk nekā divdesmit latviešu zemessargu un tikpat daudz viņu lietuviešu kolēģu, kas nakts stundas pārlaiž uz viesmīlīgā vismaz pirms sešdesmit gadiem celtā kultūras nama dēļu grīdas. Nākamajā rītā ilgi pirms rītausmas pasludināta gatavība, ceļš uz operācijas vietu, kuras tiešā tuvumā nonākam kājām, līdz atskan signāls par uzbrukumu un divi latviešu vadi skrien pāri laukam, lai ielauztos pretinieka ieņemtā ēkā. Visam jānotiek ātri, jo saskaņā ar mācību leģendu otrā pusē ir daudz lielāki spēki, kuriem jācenšas nodarīt ātru un negaidītu triecienu, tikpat zibenīgi kaujas vietu atstājot. Tas ir Lietuvas bruņoto spēku mācību “Stiprais kalnietis” noslēgums, kurās vietējie bruņotie spēki uzsāk aizkavēšanas kaujas pret ienaidnieku, kas izlauzies cauri Latvijai. Tajā dienā saskaņā ar mācību scenāriju Valsts prezidents izsludina kara stāvokli.
Tieši šis valsts galvas lēmums neatbilst notikumiem Ukrainā, kur prezidents Petro Porošenko, dažādu apsvērumu un Rietumu ietekmēts, neizšķīrās par kara stāvokļa pasludināšanu. Citādi mācībās izspēlēts daudz dažādu situāciju, ar kādām jārēķinās nopietnas krīzes gadījumā. Vēl pirms “Stiprā kalnieša” militārās fāzes piecas dienas vietējās pašvaldības pārbaudījušas savas spējas reaģēt uz dažādām provokācijām, nepieļaujot nemieru izcelšanos. Ar vietējo mediju līdzdalību veikts ievērojams propagandas darbs un izskaidrots iedzīvotājiem, kā izturēties neierastajos apstākļos. Atsaucība panākta un vairākos gadījumos tieši pēc civilpersonu ziņojumiem policija aizturējusi atsevišķus nemierniekus. Kādā plakātā bija lasāms – “Neesi strauss, esi ezis!”
Visdrīzāk, tieši uz to lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju nesen vēlējās pamudināt Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons. Viņš teicis, ka pat ļoti laba armija neko nespēšot palīdzēt valstij, ja lielākajai tās iedzīvotāju daļai savas neatkarības nosargāšana būs vien tukši un neko neizsakoši vārdi. Gan jau pieredzējušais augsta ranga ministrijas darbinieks zina, ko runā, acīmredzot saskatot nepietiekamu interesi lielā sabiedrības daļā par Latvijas aizsardzību. Iespējams, ministrijai vēl nav īsta plāna, kā uzrunāt savus pilsoņus, lai viņi saprastu, ka šobrīd ir īstais laiks palīdzēt savai zemei ar dalību tās bruņotajos spēkos. Diezin vai ir godīgi paļauties uz to, ka manā vietā to izdarīs kāds cits. Protams, kļūstot par zemessargu, jārēķinās ar zināmu laiku, kas pavadāms formā un armijas zābakos. Taču divdesmit līdz trīsdesmit dienas gadā nav daudz, ja par to iegūstam savas varēšanas un spēka apziņu. Tā rodas, kad paņem ieroci un esi kopā ar savu nodaļu, vadu, rotu vai bataljonu. Turklāt tas nenotiek tukšā vietā, jo agrāk šo pienākumu pildījuši mūsu vectēvi un viņu tēvi.
