Ar iekšējās brīvības izjūtu. Saruna ar režisori Laimu Žurginu 2
Ceturtdien, 11. aprīlī, kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvos režisores LAIMAS ŽURGINAS jaunā dokumentālā filma “Kaza kāpa debesīs”. Tā veltīta brīvdomīgajiem jauniešiem, kuri 20. gadsimta 60. gados mēdza pulcēties par “Kazu” iesauktajā kafejnīcā Vaļņu ielā.
Ar režisori satiekamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja restorānā – visai atbilstoša vieta sarunas tematam, taču, kā aplaižot skatienu plašajai telpai, atzīst Laima Žurgina: “Kaza” nav bijusi ne tuvu tik koša. Drīzāk salīdzināma ar mūsdienu Kaņepes kultūras centru, bet, protams, šaurāka arī par to – pieci seši plastmasas galdiņi, pie kuriem strīdējās par mākslu un literatūru un par trūcīgajiem skolēnu un studentu grašiem dzēra itāļu automātā “Casa” (no kura arī kafejnīcas iesauka) pagatavoto kafiju.
Faktiski var teikt, ka šī ir filma par jūsu jaunību?
L. Žurgina: Pareizāk būtu teikt – par manu paaudzi. Toreiz jau neviens jaunus, aizdomīgus cilvēkus un kafejnīcas nefilmēja, nebija arī videokameru, lai varētu ko piefiksēt paši. Tagad to ir grūti iztēloties, jo katrs ar savu telefonu pats var būt gan režisors, gan operators un montētājs. Toreiz kinorežisors bija prestiža profesija.
Es studēju Maskavā Valsts kinematogrāfijas institūtā (VGIK). Tāpēc arī nebiju īsta “kaziste”, jo vienkārši nedzīvoju Rīgā, bet, protams, studiju brīvdienās februārī un vasarā, kad atbraucu, gāju turp satikt paziņas. Ideja par filmu man izkristalizējās pakāpeniski. Sapratu: ir cilvēki, kuri pulcējās “Kazā”, kad viņiem bija 16 līdz 20 gadu, tagad viņiem ir par 50 gadiem vairāk un visa viņu dzīve ir kā uz delnas.
Mēs taču redzam, kā attīstījies un ko paveicis Imants Lancmanis, Uldis Bērziņš, Māra Ķimele vai Imants Kalniņš.
Bet viņi jau toreiz bija ar iekšējās brīvības izjūtu – mēs neņēmām vērā, nejutām politiskos spaidus, darbojāmies, kā jutām. Mani filmas varoņi ir gājuši cauri dažādām politiskajām formācijām, arī dažādiem ārējiem spiedieniem, savām kļūdām, protams.
Restaurēt jaunības laiku ir gandrīz neiespējami, bet svarīgi, ka cilvēks, kurš nodzīvojis bagātu, interesantu mūžu, ir nonācis pie kādām atziņām un var atcerēties to laiku. Viņiem ir interesanti spriedumi, neskrienot pakaļ kaut kādiem modes saukļiem, jo šajā vecumā jau vairs ne no kā nav bail.
Man nevajadzētu pārstāstīt, ko filmā saka Imants Lancmanis, bet tā ir ļoti būtiska lieta, ko arī sev vienmēr atkārtoju – nevajag skatīties, ko dara citi, tev jāņem enerģija, izjūtas no savas dvēseles pieredzes, tikai tad var radīt kaut ko individuālu un vērtīgu. Skatīties apkārt, ko dara citi, ko dara ārzemēs, tas ir virspusēji un nav mākslas uzdevums.
Mēs ar kolēģiem nesen – šķiet, pēc Andreja Žagara aiziešanas – spriedām: kad nomirst dižs cilvēks, rakstām ziņas, atvadvārdus. Bet nav iespējams uzrakstīt ziņu – šodien piedzima dižs cilvēks, jo tu jau nezini, kas no kura izaugs…
Par dažiem jau varēja pateikt arī tajos senajos gados, teiksim, par Imku (Imantu Kalniņu) un Māru Ķimeli. Protams, bija grūti paredzēt, cik ļoti viņi attīstīsies, bet jau toreiz varēja redzēt, ka tie ir talanti. Bet citiem, iespējams, talants tik ļoti neizpaudās uz āru – tā es atvainojos Jurim Zvirgzdiņam. Mēs citi ieskrējām, papļāpājām, iedzērām kafiju un gājām tālāk, uz skolu vai studijām, bet viņš, šķita, vienmēr sēdēja “Kazā”, un apkārt viņam bija pielūdzēju bariņš.
Toreiz tā diezgan kritiski domāju – kas tas par cilvēku, kuram ir laiks nemitīgi dirnēt kafejnīcā.
Bet viņam ir tik brīnišķīgas bērnu grāmatas, humors, neatkārtojami individuāla pasaules uztvere, prasme runāt par nopietnām lietām saistošā valodā.
Ar prieku redzu, ka arī starp jaunajiem ir līdzīgi talanti, man ir daži favorīti. Piemēram, Luīze Pastore – tagad viņa jau izpelnījusies plašu atzinību, bet es viņas darbam ar interesi sekoju jau ļoti sen. Viņa atklājusi unikālu, ģeniālu paņēmienu, kā ieiet mākslas darba būtībā. Par jebkuru gleznu var izdomāt novelīti, atdzīvināt to un pasniegt cilvēkiem, kuri neko nesaprot no mākslas. Es domāju – jā, jau diezgan agri var redzēt, ka cilvēkam ir paliekoša vieta kultūrā.
Sacījāt, ka padomju gados nejutāties ierobežota, tomēr toreiz zināmā mērā ierobežoja politika, tagad…
… tagad ierobežo nauda. Tā arī ir politika. Vienu brīdi ļoti stipri juta diskrimināciju pret vecāko paaudzi – ne tikai mani, arī Vari Braslu, Rolandu Kalniņu, Jāni Streiču. Es nejūtu savus gadus, darbojos visu laiku, paralēli šai esmu uztaisījusi filmas par Gidonu Krēmeru un “Kremeratu”, par tēlnieci Martu Skulmi un vēl vienu amerikāņu mākslinieci (Laima Žurgina ir apmēram 40 filmu autore, kā arī daudzu filmu scenārija autore. – Red.).
Jā, ierobežojumi ir katrā laikā, bet es runāju par iekšējās brīvības sajūtu, esmu uzaugusi diezgan patstāvīga, esmu sabiedriska, neesmu nekāds neatzītais mākslinieks, visu laiku darbojos savā profesijā un, ja man to neļauj, tad gan jūtos kā Lāčplēsis, kuram nocirstas ausis.
Man liekas, viens no lielākajiem ieguvumiem no pārmaiņām ir tas, ka var ceļot, ka pasaule ir vaļā. T
iešām nevaru teikt, ka jaunībā nejutos brīvi, bet, kad gribēju ceļot un man atteica ārzemju braucienus, sajutu – ir kāda vara pār mani. Tā reiz Maskavas kinorežisoru savienība mani iekļāva Venēcijas filmu festivāla komandā, bet vietējie bāleliņi nepalaida, jo neesot lietderīgi. Nav lietderīgi palaist režisoru uz kinofestivālu!…
Padomju gados nebija iespējas savas filmas vest uz ārzemju festivāliem, taču bija daudz vairāk iespēju mierīgi strādāt, mūsdienās durvis vaļā visiem festivāliem, bet, lai nonāktu līdz filmēšanai, jāizcīna finansējums, kas ne vienmēr ir viegli.
Jā, arī ar darbu “Kaza kāpa debesīs” divas reizes startēju Nacionālā kino centra projektu konkursos. Abas reizes man atteica – tur bija divas jaunas meitenes, viņām laikam nelikās interesanta šāda filma, kaut kas par vecu cilvēku jaunību. Ja divas reizes atsaka, trešo reizi vairs konkursā nevar startēt. Labi, ka mani atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds, kur bija cilvēki ar kultūras izpratni.
Pati esat filmai režisore un pati arī producente?
Jā, tikko VKKF iedeva naudu, sāku filmēt – sākumā man bija nedaudz cita iecere, tāda sirreāla nots katram varonim, bet sāku ar sarunām. Operators Miks Meirāns filmēja. Bet, kad nauda beidzās, es jau nevarēju Miku turēt, viņš aizgāja citos darbos. Tad pati meklēju naudu – tas jau ir producenta darbs. Labi, ka man mūžā izveidojušies dažādi kontakti. Pazīstams uzņēmējs iedeva tūkstoš eiro, uzfilmēju nākamās divas epizodes, nauda izbeidzās. No tā ļoti nogurst, jo režisors un producents tomēr ir divas dažādas profesijas.
Un vēl jau reālā dzīve, dzīvokļa rēķini – protams, tie ir katram, bet sistēma būvēta uz to, ka cilvēkiem ir regulāri ienākumi, un māksliniekiem jau tā nav, turklāt es esmu iekritusi tajā kategorijā, par kuru Viņķele savulaik teica, ka esam strādājuši citai valstij…
Tādēļ paralēli darīju visu ko citu, lai nopelnītu naudu iztikai. Pasniedzu kino vēstures kursu Mākslas un amatniecības tehnikumā – jaunieši tur bija brīnišķīgi, tieši tādi paši kā mēs toreiz “Kazā”! Skatījāmies ar viņiem kopā pasaules šedevrus un arī latviešu filmas, liku viņiem rakstīt recenzijas, tik daudz par viņiem uzzināju, tādas grēksūdzes!…
Atgriežoties pie filmas “Kaza kāpa debesīs”, tur taču nebūs tikai sarunas ar “kazistiem”?
Nē, nē, protams, ne! Par projekta naudu aizbraucu uz arhīvu Maskavā un dabūju ļoti vērtīgus materiālus, jo no paša sākuma vēlējos atgādināt filmā vēstures fonu. Dokumentālā kino uzdevums jau tomēr ir fiksēt vēsturi.
Filmā fonā ir visādi notikumi, sākot ar pašu sākumu, Otrā pasaules kara beigu kadriem no mūsu un arī mazliet no Maskavas arhīva, jo mēs, visi filmas varoņi, esam dzimuši ap to laiku.
Daudziem tēvi krita karā, citi tika iesaukti leģionā vai aizbrauca. Mans tēvs dienu pēc manas pirmās dzimšanas dienas aizbrauca ar laivu uz Zviedriju – mamma viņam iedeva maisiņu ar pīrādziņiem līdzi. No bērnības atceros, kā savā starpā runāja – tas jau tikai uz īsu brīdi, uz pusgadu, nāks angļi palīgā, atbrīvos mūs…
Vēl filmā ir kadri no Jaltas konferences, kur sēž trīs resni vīri, kuri sadalīja Eiropu, tālāk Potsdamas konference, kur sēž tie paši trīs onkuļi. Un tad ir Čērčila runa 1946. gada 5. maijā, kur viņš pirmo reizi piemin jēdzienu “dzelzs priekškars”. Dabūju viņa fotogrāfiju un fragmentu no viņa runas, klāt piemontēju savu bērnības bildi. Es domāju – ja viņš būtu dzīvs, man būtu tiesības viņam prasīt, kāpēc viņš tā izrīkojās ar manu dzīvi. Jo tēvs palika vienā pusē, mēs ar mammu – otrā…
Tas ir kā prologs, atskaites punkts, lai redz, no kā nāk “kazisti”. Kad bijām pieauguši līdz tiem 16 līdz 18 gadiem, mums vairs nebija to baiļu, kā tiem, kuri saprātīgā vecumā piedzīvoja izsūtīšanas, turklāt mūsu jaunība sakrita ar Hruščova atkusni. Tas laiks bija garīgi ļoti piesātināts, it kā džins būtu izlaists no pudeles, un to vairs nevarēja vienkārši tā iebāzt atpakaļ. Tas arī bija “Kazas” laiks.
Filmas “Kaza kāpa debesīs” seansi
13. aprīlī plkst. 16; 17. aprīlī plkst. 18; 28. aprīlī plkst. 16 kinoteātrī “Splendid Palace”.14. aprīlī plkst. 15 Liepājas Latviešu biedrības namā.24. aprīlī plkst. 18. Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.
Plānota arī izrādīšana Latgales vēstniecībā “Gors”.
Režisores Laimas Žurginas dažas izcilākās filmas
“Marta Liepiņa-Skulme – avangarda amazone” (2009), “Mana mīļā Rīga” (2003), “Tempus perfectum. Latvijas laikmets” (2000), “Trivium. Latvijas laikmets” (1998), “Stella Stellarum” (1993), “Ģirts” (1992), “Kategoriskais imperatīvs” (1989), “Džemma” (1986), “Neglītais pīlēns – cilvēka bērns” (1985), “Imants Ziedonis. Portrets locījumos” (1979), “Rūdolfs Blaumanis” (1979) u. c.
