Ar Holivudas pieredzi “Dvēseļu putenī”. Saruna ar komponisti Ritmani-Matsoni 1
Komponistes Lolitas Ritmanes-Matsones profesionālā karjera saistās ar filmu mūzikas pasauli.
Oregonā 1962. gadā dzimusī un Losandželosā dzīvojošā latviešu izcelsmes amerikāņu komponiste Lolita Ritmane-Matsone ir daudzu Holivudas televīzijas seriālu mūzikas autore un vienīgā latviešu komponiste, kuras veikums novērtēts ar prestižo “Emmy” balvu (to pasniedz par sasniegumiem televīzijā). Godpilnajai balvai viņa nominēta desmit reižu un to saņēma 2002. gadā par mūziku animācijas seriālam “Batman Beyond”. Patlaban viņa jau otro sezonu strādā pie televīzijas animācijas seriāla “Marvels Avengers Assemble” (“Atriebēji, esiet gatavi”), kas top populārās filmas “Atriebēji” noskaņās. Lolita Ritmane ir komponējusi daudz latviešu solo un kora dziesmu, mūziku simfoniskajam orķestrim, kantātes, kā arī vairākām dziesmu spēlēm – “Tas vakars piektdienā”, “Spēļu vilciens”, “Skudra un sienāzis”, “Gudrais padomiņš”, “Eslingena” un “Vēstule no Losas”. Ieguvusi Gopera balvu mūzikā, vairākkārt piedalījusies “2×2” nometnēs gan kā dalībniece, gan lektore. Nupat kārtējo reizi Latvijā Lolita Ritmane bija ieradusies Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laikā.
– Kāds palicis kopējais iespaids?
– Esmu aizkustināta, ka tik daudz bērnu un jauniešu veselu nedēļu aizrautīgi piedalījās tik intensīvos svētkos. Kad tik mazā zemītē nāk rindām un rindām tautas jūra ar prieku un mīlestību dzied – apbrīnojami! Un, kā stāstīju savam vīram (mūzikas producentam Markam Matsonam), tie vēl nav visi! Jo visi nemaz netika uz svētkiem. Man viņu žēl. Nemaz nezinu, kur pasaulē vēl ir kaut kas tik varens un skaists kā mūsu Dziesmu svētki.
– Šie bija pirmie Dziesmu svētki Latvijā, kuros skanēja jūsu komponēta dziesma “Manā sirdī”. Kā tā tapa?
– Pirms vairākiem gadiem jauniešu nometnē “2×2” Malibū, Kalifornijā tās vadītājs Aivars Osvalds kā goda viešņu bija uzaicinājis dzejnieci Māru Zālīti. Man viņas dzeja allaž bijusi mīļa, aizkustinājusi. Iešāvās prātā – kā būtu, ja nometnei uzrakstītu īpašu dziesmu? Aivars par manu ideju pavēstīja Mārai Zālītei, un viņa piekrita. Abas pārrunājām, kāda varētu būt šīs dziesmas doma, vēstījums. Mēs, latvieši, kā tādas dvēselītes izplatījumā lidojam pa visu pasauli, bet kur īsti ir Latvija? Tā nav tikai Latvijas zemē, bet visdziļāk un patiesāk – mūsu sirdīs. Mēģināju Mārai izskaidrot, ka asara nobirst, dzirdot Latvijas himnu, tautasdziesmas, pamanot, ka Amerikas un citu zemju jauniešiem, kuri agrā bērnībā nebija redzējuši tēvu zemi, nu tā viņus aizrāvusi un kļuvusi nozīmīga. Kādreiz naktī nevaru gulēt, un te pēkšņi ieklausos – bing! – pienācis e-pasts. Māra Zālīte atsūtījusi dziesmas vārdus. Sāku lasīt un raudāju. Tik perfekti, tik aizkustinoši. Nevis tieši, bet kā motīvi pa vidu ievīti tautasdziesmu vārdi par divdūjiņām, līdaciņu, kumeliņu, mums visiem latviešiem tik personiskiem un mīļiem tēliem. Spožs teksts. Un kāda augstākā vara no augšas palīdzēja lieliskajai dzejai uzkomponēt mūziku.
– Vai Mežaparkā dziesma izskanēja, kā bijāt to dzirdējusi savā iztēlē? Vai virsdiriģentam Mārtiņam Klišānam izdevās atvērt tās dvēseli?
– Mārtiņš ir šīs dziesmas čempions. Jau 2012. gadā Saldū novadu svētkos “Mēs lidosim”, uz kuriem arī es biju atlidojusi kopā ar brāli Albertu Ritmani, skanēja šī dziesma, Mārtiņam ar diriģēšanu veicās ļoti labi. Bet tagad man bija svarīgi, ka dziesmai solo dzied nevis ar operveidīgu balsi – nepārprotiet, man opera patīk un man ir liels respekts pret šo mākslu –, bet šajā dziesmā gribējās vairāk populāru, dabisku, skaidru balsi šā vārda vislabākajā nozīmē. Biju izsapņojusi – būtu burvīgi, ja varētu solo dziedāt meitene ar tādu balsi kā Ancei Krauzei. Neiedomājos, ka tieši viņa piekritīs un dziedās. Satiku Anci svētku pirmajā mēģinājumā. Pati biju palikusi bez balss, pusčukstus šo to mēģinājām pārrunāt, bet svētdienas vakarā dziedājums bija ļoti skaists. Man bija tik liels pārdzīvojums, ka tajā mirklī sēdēju pilnīgi klusa, kā sastingusi. Gribētos šādu brīdi piedzīvot desmitreiz – vienreiz klausīties, kā dzied Ance, otrreiz skatīties, kā diriģē Mārtiņš, trešo reizi izbaudīt fantastisko mūziķu spēli. Viens no koncerta mākslinieciskajiem vadītājiem Gints Ceplenieks man iepriekš vaicāja, vai es nevēloties pati sēdēt pie klavierēm, kā daudzi autori to dara. Ja nākamajos svētkos repertuārā iekļautu kādu manu dziesmiņu, ar lielāko prieku tam piekristu, bet šoreiz vēlējos klausīties un skatīties, kā jaunieši dzied, kā publika klausās, kā karogs plīvo. Bija tik fantastiski labi sēdēt Mārai (Zālītei) blakus, mans vīrs bija otrā pusē, pāris sektoru aiz mums bērni Andris, Aija un Ilze. Vienīgi žēl vecāku. Viņi labprāt būtu bijuši klāt, arī māsa Brigita, brālis Alberts, bet tāls ceļš ir no ASV Rietumu krasta.
