Ar harismu un virtuozitāti. Saruna ar baletdejotāju Kristapu Jaundžeikaru 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Nepaies ne desmit gadi, un varbūt kaut kas no tevis sanāks,” KRISTAPAM JAUNŽEIKARAM savulaik sacījis viņa baleta skolotājs Marians Butkēvičs. Pirms pāris mēnešiem baleta solistam apritēja trīsdesmit gadi, un šī – desmitā – sezona Baltajā namā nākusi ar titullomu izcilā mūsdienu horeogrāfa Marko Gekes laikmetīgajā baletā “Ņižinskis” ar Friderika Šopēna un Kloda Debisī mūziku, kas pirmizrādi Nacionālajā baletā piedzīvos rīt, 14. aprīlī.
Balets “Ņižinskis” pasaules pirmizrādi piedzīvoja dejas kompānijā “Gauthier Dance” Štutgartē 2016. gadā. Kopš tā laika iestudējums plaši izrādīts visā pasaulē. 2017. gadā Marko Geke, viens no šobrīd pasaulē atzītākajiem horeogrāfiem, Hannoveres baleta mākslinieciskais vadītājs un asociētais horeogrāfs slavenajā Nīderlandes Dejas teātrī, par to saņēmis Itālijas dejas balvu “Danza&Danza”.
Iestudējuma “Ņižinskis” kodolu veido izcilā dejotāja un horeogrāfa ārkārtīgi aizraujošā biogrāfija. Vāclavs Ņižinskis (~1889–1950) desmit gadus bijis leģendārā impresārija Sergeja Djagiļeva “Krievu baletu” (“Les Ballets Russes”) trupas vadošais solists un horeogrāfs. Viņa harisma un virtuozie lēcieni apbūra skatītājus, pārdrošās horeogrāfijas provocēja skandālus. Mūža pēdējos trīsdesmit gadus mākslinieks pavadīja garīgās veselības ārstniecības iestādēs. Geke savā baletā pievēršas Ņižinska mācību laikam, dejotāja un horeogrāfa slavas periodam, ceļam uz garīgo aptumsumu un iekšējo norobežošanos.
– Kristap, vai tas, ka baleta varonis ir bijis dejotājs un horeogrāfs, leģenda no tev personiski tik zināmās mākslas pasaules, atvieglo tēla atveidi?
K. Jaunžeikars: – Nebūt ne. Kad uzzināju, ka man iedalīta Ņižinska loma, biju iepriecināts, jo balets veidots laikmetīgā stilā, kas man tuvāks nekā klasika, kur ar noteiktu metodiku, kustībām, noteiktiem lēcieniem tomēr ir savs rāmis. Patiesībā tikai nupat esmu sācis iejusties lomā, jo pēc visiem kovida ierobežojumiem vajāja traumas – mugurai, pēdai. Kad nezini, kas turpmāk būs, ķermenis ir šokā brīdī, kad pēkšņi atkal ir darbs. Bet tas ir normāli. Tā gadījies arī citiem trupā. Līdz ar to tikai nupat esmu sācis iejusties tēlā gan fiziski, gan tehniski, gan mentāli.
Grūtākais ir atveidot nevis dejotāju, bet Ņižinska sarežģīto, daudzējādo, spēcīgo un arī traģisko personību. To fantastisko ekspresivitāti un spēcīgo harismu atklāt ir vissarežģītāk. Baleta horeogrāfija, protams, maz sasaucas ar to, kā dejoja un kādas horeogrāfijas veidoja Ņižinskis.
Skaidrs, ka to uz skatuves neredzēsim, kaut arī ir kādas līdzības kustībās. Šajā baletā būs mūsu stāsts par leģendāro personību, kas tāpat kā joprojām slavena ir šodien, tāda būs arī pēc simt gadiem.
Internetā esmu redzējis pāris kadrus ar Ņižinski uz skatuves. Viņam bija ārkārtīgi augsts lēciens, kādu atkārtot var, bet tas ir ļoti grūti. Lēcieni vispār ir viena no sarežģītākajām lietām baletā – vai nu tev ir dabas dots atsperīgums, vai arī ne. Kaut balets ir ļoti attīstījies, klasikā viss arvien virzās – tīrāk, augstāk, vairāk. Ņižinska talants šajā ziņā arī mūsdienās būtu gana iespaidīgs.
Ļoti sarežģītos lēcienos ir jāpārvar arī bailes, un ir tādi lēcieni, ko es, piemēram, joprojām neprotu.
Kad sāku dejot, vienmēr mācēju uzlēkt, bet ar piezemēšanos gan mēģinājumos bija bēdīgi – vai nu cieti uz kājām, vai attapos uz grīdas. Apbrīnoju daiļslidotājus, kuri ne vien uz slidām, bet arī botās lec četrkāršos. Mēs, baletnieki, varam veikt trīskāršos. Bet arī balets arvien pilnveidojas.
– Tā, protams, ir sakritība, bet simboliski skaisti, ka balets par Kijivā dzimušo Ņižinski uz operas skatuves Latvijā parādās tieši tagad, kad Ukraina cīnās…
– Jā, tam varētu būt papildu emocionālā slodze. No Ukrainas nāk daudzi izcili mākslinieki, piemēram, viens no mūsdienu pasaulē zināmākajiem baletdejotājiem Sergejs Poluņins.
– Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis teicis, ka Marko Geke ir čempions kustību skaita ziņā vienā sekundē.
– Jā, fiziski un tehniski šajā baletā lielākais izaicinājums ir Marko Gekes horeogrāfija. Fiziski grūta, mums līdz šim nezināma, mūsu teātrī nekas līdzīgs nav iestudēts. Ļoti ātras kustības, ļoti liela slodze koordinācijai.
– Dejotāju sviedros kaldināta horeogrāfa slava…
– Nē, būt par baleta dejotāju vispār ir grūti. Un Gekes horeogrāfijas ir kaut kas jauns. Starp citu, mūsdienās būt inovatīvam vispār ir ārkārtīgi sarežģīti. Ja patiešām izdodas atrast kaut ko jaunu, tad tu jau nokļūsti nākamajā līmenī. Un Geke izdomāja – trīs sekundēs desmit kustības! Bet pie visa ar laiku pierod. Cilvēka ķermenis, īpaši jau dejotājiem, ir ļoti gudrs.
– Var teikt, ka tavējais šajā ziņā ir īpašs, jo, kā stāsta, esi sācis dejot baletu tikai septiņpadsmit gadu vecumā, kad parasti to sāk darīt jau trijos četros gados.
– Nevaru teikt, ka būtu bijis lielā sajūsmā, kad vecāki bērnībā aizveda uz sarīkojumu dejām.
Pēc tam piecus gadus dejoju vidusskolas tautas deju ansamblī, kas man ļoti patika. Kad apjautu, ka fizika un matemātika dzīvē nebūs manējās – pēc horoskopa esmu Zivs un vienmēr vados pēc sajūtām –, izlēmu iet augstskolā studēt horeogrāfiju. Bet izrādījās, ka jau iestājoties vajag piecu klašu izglītību baletā, bet man tikai pamatskolas sarīkojumu dejās kaut cik apgūtais – rumba, ča-ča-ča, džaivs, Vīnes valsis –, lai gan tas viss, šis dažādais pamats man pēc tam un vēl joprojām arī baletā ļoti noder.
– Kas vairāk pie sirds – Latīņamerikas vai standarta dejas?
– Dejojot vairāk patika valsis, kviksteps, bet tagad, kopš ar gadiem pārvarēta manā raksturā no dabas dotā kautrība un esmu sevī atradis spāni, man ļoti patīk Latīņamerika – samba, rumba, patīk šis karstasinīgums, ekspresivitāte, bezbailīgums, kas ļoti vajadzīgs arī baletā. Gudrojot, kur tā pamatus apgūt, nonācu sporta klubā, kur paralēli notika arī baleta nodarbības. Tur satiku sievieti, kura mācījās baletu un pamācīja arī mani. Tagad mana pirmā baleta skolotāja Liene ir mana sieva.
Cītīgi trenējos un pēc sešiem mēnešiem, kā pašam šķita, bija parādījies progress, kaut no malas tas droši vien izskatījās atbaidoši.
Ne velti baletu sāk mācīties mazotnē. Uz sporta klubu dejot atnākusī baleta skolas koncertmeistare reiz paaicināja – varbūt mēģināsi Horeogrāfijas vidusskolā? Traka lieta! Septiņpadsmit gados… Nepieņēma. Bet vēlāk kādā sarīkojumā pamanīja Regīna Kaupuža. Teica, vajadzētu pamēģināt. Baleta skolas direktors Haralds Ritenbergs paskatījās uz mani un pavaicāja – vai baleta čības ir?
Tajā brīdī nedomāju, ka būšu Operā, dejošu solo lomas, dabūšu Dejas balvu, tajā mirklī tas man pat sapņos nerādījās. Starp citu, kad iestājos baleta skolā, tikai tad redzēju pirmo baleta izrādi “dzīvajā”, līdz tam tikai ierakstus. Tagad sāku domāt, kas notika vispirms: redzēju baletu “dzīvajā” vai pats uz skatuves dejoju. Katrā ziņā tie notikumi bija ļoti tuvu. Jau pirmajā mēnesī Horeogrāfijas vidusskolā man bija jākāpj uz Operas skatuves dejot “Romeo un Džuljetu” – tur puiši fonā spēlēja ģitāru. Iemeta kā kaķi ūdenī – ej un dari kā pārējie!
– Un kā ar uzskatu, ka baletā vīrietis ir tikai balerīnas balsts…
– Sens mīts. Jau Djagiļeva trupā, kur dejoja Ņižinskis, radīja tādas horeogrāfijas, lai tuvplānā parādītu vīrieti kā personību un mākslinieku. Mūsdienās baletā vīrietis un sieviete ir vienlīdz spēcīgi partneri. Protams, klasiskajā duetā izskatās, ka vīrietis skaisti stāv aizmugurē, bet patiesībā pareizi pieturēt balerīnu arī ir liels un atbildīgs darbs.
– Ja tā drīkst vaicāt, ar kuru no mūsu Nacionālā baleta solistēm tev pašam šķiet vislabākā un saderīgākā partnerība uz skatuves?
– Ar Jūliju Braueri. Viņa ir ārkārtīgi atdevīga dejā, no Jūlijas strāvo fantastiska, emocionāla enerģētika. Ir grūti dejot, ja pretim sajūti tikai ķermeni, bet sejā, acīs – kā bloks priekšā.
– Jaunais baleta iestudējums atklāj leģendārā Vāclava Ņižinska dzīves nozīmīgākos brīžus uz skatuves un ārpus tās, parādot ciešo mākslas un neprāta saikni. Tā, varbūt ne tādā pakāpē kā Ņižinski, bet nelāgi skārusi ne vienu vien mākslinieku…
– Dažādi notiek, ja ik izrādē ieej lomā tā, līdz galam… Varu atklāt, ka es mēģinu arī paša pārdzīvojumus un pieredzi ielikt lomās, tēlos. Tikai nedrīkstētu pieļaut, ka varoņu negatīvās emocijas sāk graut arī tevi pašu un realitāte saplūstu ar tēlu. “Hamletā” (Antona Freimaņa viencēliens. – V. K.), tāpat arī baletā “(Ne)stāsti man pasakas” (Elzas Leimanes horeogrāfija) tēlu emocijām nebija tik izteiktas nozīmes kā Sergeja Zemļanska “Trīs draugos”, kur ārkārtīgi liela nozīme bija Roberta (iestudējuma galvenais varonis) raksturam.
Slavenais horeogrāfs, kas arī kā režisors daudz strādājis teātros, visus divsimt procentus atdeves prasīja arī mēģinājumos. Nāk pirmizrāde, un tu jūti, ka esi jau tik daudz izlicis. Bet Roberta loma man ārkārtīgi daudz deva tieši aktieriskajā meistarībā, kas būs ļoti vajadzīga, arī tagad iejūtoties Ņižinska tēlā. Būt patiesam, izrādīt emocijas… Turpat apkārt uz skatuves ir divdesmit trīsdesmit cilvēki, bet tu raudi, pārdzīvo, skūpsti…
Roberta loma man iemācīja pilnībā ieiet tēlā un atraisīties kā aktierim. Bet tas nav ne viegli, ne vienkārši.
Bija laiks, kad es gāju privāti pie psihologa, kas patiesībā ir laba lieta, lai sakārtotu galvu. Pats vienu gadu studēju transpersonālo psiholoģiju. Aizrāvos tā, ka šķita, tā varētu būt mana nodarbe pēc dejošanas. Uzzināju dažādas metodes, kā ieiet lomā un, galvenais, kā no tēla iziet.
Nav ko slēpt, ir tādi, kas uzliek vienu “masku” uz sejas un ar to nodejo visu izrādi. Tad viss, protams, ir vienkāršāk. Bet es uzskatu, ka uz skatuves ir jāiet ar sirdi un dvēseli, jāspēlē un jādejo par visiem divsimt procentiem, lai aizsniegtu skatītāju arī pēdējā balkonā. Un pēc tam tev jābūt atrastam savam kaut pavisam vienkāršam rituālam, kā mierīgi iziet no tēla.
– Ja par sapņu skatuvēm, lomām…
– Bez ambīcijām jau nevar. Bija laiks, kad šķita, gribētos padejot “Royal” teātrī vai Ņujorkā “American”… Tagad man ir ģimene, dēlam Kristoferam divi gadiņi, cenšos pēc iespējas vairāk laika veltīt šai dzīves pusei, cik nu tas vispār iespējams, strādājot baletā, kur laiks paiet tik neticami ātri. Jau ilgus gadus repertuārā ir “Pērs Gints”. Arī laikmetīgā baleta izrāde. Sākumā biju iekļauts trešajā sastāvā, taču laikam īsti nebiju tam gatavs. Tagad jūtu, ka esmu. Programmiņā mans vārds ir ierakstīts, bet nodejojis “Pēru Gintu” vēl nekad neesmu. Gribētos.
– Ja laika ratu varētu pagriezt un tu satiktu Ņižinski, ko viņam vēlētos pavaicāt?
– Es vēlētos viņu redzēt.
