Senās mūzikas festivāla 23. gadskārtā jādomā par attīstību 0
Ar trim koncertiem Rīgā un piecu pasākumu programmu Rundāles pilī izskanējis 23. Starptautiskais senās mūzikas festivāls. Kopš 1995. gada Latvijas mūzikas dzīve kļuvusi jūtami intensīvāka arī vasarās, ne katram ir vēlēšanās un iespēja doties gan uz Rīgu, gan uz Rundāli, taču uzmanības centrā nonāca vismaz programmas galvaspilsētā, lai turpinātu sekot festivāla mākslinieciskajai evolūcijai. Arī 2017. gadā Senās mūzikas festivāls piedāvāja kā labi pārbaudītas vērtības, tā arī pāris jaunatklāsmes, gan baroka skaņumākslā balstītu repertuāru, gan arī ieskatu vēl agrīnākā laikmetā. Šogad publiku gaidīja atkalsastapšanās ar itāļu baroka orķestri “Coin du Roi” un tā vadītāju Kristiānu Fratimu, viņiem uzstājoties veselos četros koncertos; klausītāji varēja dzirdēt arī Elīnas Šimkus un Sergeja Jēgera balsi, arī Māra Kupča vadīto baroka orķestri “Collegium Musicum Rīga”, bet par retākiem festivāla viesiem saucami baroka ansamblis “Artemandoline” un Latvijas Radio koris.
Pašā sākumā – itāļu mūziķu apvienība “Coin du Roi” festivāla atklāšanā 6. jūlijā Mazajā ģildē, repertuārā ietverot Georga Frīdriha Hendeļa, Mišela Rišāra de Lalāna, Frīdriha II, Henrija Pērsela, Žana Batista Lulli un Marka Antuāna Šarpantjē darbus. Atšķirībā no daudziem citiem senās mūzikas koncertiem, kur pierastākas ir nelielas kamermūziķu grupas, “Coin du Roi” priekšnesums uzmanību pievērsa ar dinamisku spozmi un tembrālu dažādību – te varēja dzirdēt niansētu un plastisku koka pūšaminstrumentu spēli, košāku krāsu iemirdzēšanos stīgu grupā, pat bungas, timpānus un citas perkusijas, bet Lalāna “Trompešu koncerts” no “Simfoniju cikla karaļa vakariņām” un Šarpantjē “Trompešu ārija” no “Triumfa marša” runā paši par sevi. Jāteic, ka šis krāšņums diemžēl neizbēga no zināmas vienmuļības, liecinot, ka repertuāra izvēle nebija pārdomāta līdz galam – itāļu mūziķu versijā vācu, franču un angļu baroks izklausījās pārmēru līdzīgs, par sliktu nāca arī nenoslīpēts un neprecīzs skanējums visa orķestra kopainā, un ar diriģenta aizrautību un harismu vien izrādījās par maz. Koncerta izskaņa tomēr atstāja galvenokārt pozitīvas izjūtas, un interesanti kādreiz būtu dzirdēt Kristiāna Fratimas veidotās interpretācijas Vīnes klasiķu opusiem.
Festivāla turpinājums sekoja tajā pašā vakarā Svētā Pētera baznīcā ar gregorisko dziedājumu programmu un vācu diriģenti Simoni van der Dūlu. Un atkal – Senās mūzikas festivālā un arī citkārt gregoriskos dziedājumus pierasts dzirdēt Guntara Prāņa vadītā vokālā ansambļa “Schola Cantorum Rīga” sniegumā, taču šoreiz sev netipiskā repertuārā iejutās Latvijas Radio koris. Un atklājās, ka klāt vēl nākuši trīs piecpadsmitā gadsimta angļu vokālās daudzbalsības paraugi no “Ītonas kora grāmatas” Pētera Vaickovska vadībā. Gan latviešu diriģenta, gan Simones van der Dūlas pārraudzīto interpretāciju rezultāts bija cienījams – koncerta gaitā daudzkārt pārliecināja gan vokālo salikumu variācijas, gan toņa piepildījums, gan atskaņojumu mākslinieciskā dramaturģija. Tomēr jāatzīst, ka ne viss padevās vienlīdz veiksmīgi – kā zināms, gregorisko dziedājumu vienkāršība ir mānīga, bet “Ītonas kora grāmatas” partitūras saucamas par pārbaudījumu jebkuram, un dažbrīd bija manāms, ka dziedājuma rakursi kļūst pārāk trausli, bet formas risinājumi – pārlieku šaubīgi. Programma turklāt izvērtās tik plaša, ka kļuva skaidrs – tajā ietvertais materiāls patiesībā pelnījis divus dažādus koncertus, un kaut vai tādēļ vien Latvijas Radio korim jānovēl turpmāka sadarbība ar abiem diriģentiem un tālāka ielūkošanās viduslaiku un renesanses mūzikas kompleksitātēs.
Arī Henrija Pērsela operas “Didona un Enejs” koncertuzvedumam bija savas spēcīgākās puses un vājākie punkti. Šoreiz par Radio kora sniegumu nepavisam nevajadzēja šaubīties – Pērsela opusa skaņurakstu un emociju pasauli mūziķi atainoja brīvi un dabiski. Otrkārt, priecēja arī titullomu atveidotāju profesionālais līmenis – pēc dalības aizvadītajā Senās mūzikas festivālā Elīna Šimkus acīmredzami turpinājusi izkopt savas radošās spējas, un tā rezultāts – Didonas lomas lasījums saistīja ar papildu dramatiskām krāsām, vokālo reģistru izlīdzinājumu un tēlu kontrastiem; tāpat arī Džūlio Alvīzes Kazelli priekšnesumā solists guva teicamas sekmes Pērsela operas stila un noskaņu gammas iedzīvinājumā. Visbeidzot, savā vietā neapšaubāmi bija orķestris “Coin du Roi” Kristiāna Fratimas vadībā, baroka skaņumākslas autentiskās interpretācijās trenētajiem mūziķiem radot izsmalcinātu un izkoptu instrumentālās partitūras izklāstu, uz kuru atskaņojuma gaitā varēja droši paļauties gan solisti, gan koris.
Diemžēl ar šīm kvalitātēm nepietika, lai iespēja klātienē iepazīt operu “Didona un Enejs” kļūtu par pilnvērtīgu notikumu, un tas šo to pasaka par visa festivāla mazāk veiksmīgākajām norisēm un pagaidām nerealizētajiem aspektiem. Pirmkārt, Pētera baznīcas akustika dzēsa un izkliedēja daudzas nianses, atkal apliecinot, ka muzikāliem pasākumiem šī vieta ir problemātiska; grūti klājās visiem, bet visvairāk cieta otrā plāna solisti, kuru dziedājums kļuva par fona balsīm ar atsevišķiem iezīmīgākiem vilcieniem. Otrkārt, “Didonas un Eneja” instrumentālās epizodes prasa baletdejotāju iesaisti, taču tā palika pavisam nepamanāma, tieši tāpat kā režijas un scenogrāfijas elementi, jo Pētera baznīcas telpā to gluži vienkārši nevarēja redzēt. Treškārt, kādēļ šī opera vispār skanēja baznīcā? Vai tad opernamā vietas trūkst? Un vēl jau arī der, piemēram, Nacionālais teātris, kur savulaik uzveda Antonio Vivaldi operu “Otons atpūtas mājā”. Saprotu arī, kādēļ 7. jūlijā tika īstenots statisks uzvedums, nevis operas iestudējums, jo, ja režisors, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks pienācīgi izpaustos, baznīcu vajadzētu konsekrēt no jauna; bet varbūt vienkāršāk būtu izvēlēties piemērotu spēles telpu? Un – galu galā – kādēļ tieši “Didona un Enejs”? Henrija Pērsela darbi pēdējo gadu Senās mūzikas festivāla programmās bijuši pārstāvēti bieži, kamēr tāds opermūzikas ģēnijs kā Žans Batists Lulli kā bijis, tā palicis aizmirsts. Tāpat ir ar Alesandro Skarlati, ar Domeniko Skarlati un Klaudio Monteverdi arīdzan. Varbūt vajadzētu sākt tieši ar šo meistaru operām, Pētera baznīcu un citas sakrālas celtnes savukārt atvēlot Latvijā nekad vēl neatskaņotām 17. gadsimta oratorijām. Katrā ziņā Senās mūzikas festivālam, lai nezaudētu auditoriju, būs jāmainās gribot negribot, jo tā organizētāju monopols šajā jomā vairs neeksistē – tagad jau nākuši klāt arī festivāli Ventspilī, Rēzeknē un Bauskā.
