Ar garīgo vertikāli. Intervija ar dzejnieci Andu Līci un viņas jaunākās dzejas kopa 1
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Anda Līce (1941) – dzejniece, publiciste, vairāk nekā 20 dzejas un prozas grāmatu autore. Dzimusi Patkules pagasta Liepniekos, astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni izsūtīta uz Amūras apgabalu. Beigusi Bulduru sovhoztehnikumu, gadu studējusi Vēstures un filozofijas fakultātē, tad – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā mežsaimniecību un dārzkopību.
Strādājusi par daiļdārznieci, pasniedzēju Bulduru sovhoztehnikumā, bijusi Rakstnieku savienības konsultante, redaktore izdevniecībā “Svētdienas Rīts”, valodas speciāliste Latvijas Radio un televīzijas padomē. Kopš 90. gadiem A. Līce arī aktīvi darbojas publicistikā. Sastādījusi sešu staļinisma upuru liecību grāmatu sēriju “Via dolorosa” (1990–95). Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Ministru kabineta balvu (2012), saņēmusi Veidenbauma (2004) un Aspazijas (2005) prēmiju.
– Kā jūs izjūtat šo trauksmaino laiku, kad, šķiet, apdraudēta ir ne vien veselība, bet arī visas sabiedrības cilvēciskie un institucionālie pamati?
Anda Līce: – Es to izjūtu diezgan mierīgi – varbūt tāpēc, ka esmu ārā no aktīvās orbītas – tagad riņķoju tikai savējā, kas mazāk saistīta ar citām. Varbūt arī tādēļ, ka tagad varu balstīties un atsaukties uz pieredzi, kas lēnām krājusies un neapzināti kaut kur dziļi nolikta. Esmu laimīga un pateicīga par to, ka man ir tas, ko sauc par garīgo vertikāli – pat nevaru iedomāties, kā var šodien dzīvot, domāt par nākotni, ja tādas nav. Tad tā ir stāvēšana plūstošās smiltīs. Es cenšos, cik nu tas ir manos spēkos, visu uztvert mierīgi un notiekošajā ieraudzīt arī kaut ko smieklīgu. Mums katrastrofāli iet mazumā spēja pasmaidīt pašiem par sevi. Jā, klājas grūti, un cilvēkiem ir bēdas, taču tās nekad nepiemeklē visus vienā laikā.
Tagad atklājas tā lielā divdabība, liekulība, kuru esam klausījušies, tai ļāvušies, mājuši ar galvām, ka viss iet uz labo pusi. Patiesībā tā nebija kustība uz augšu, bet gan viss virzījās uz krīzes punktu. Vismaz mana paaudze ir ilgi dzīvojusi atmodas laika plūsmās un atmiņās, kaut gan tas vējš jau sen ir prom.
– Teicāt: “Ja cilvēks nevar sevi savākt, viņš nevar arī savākt pasauli.” Šķiet, ir cilvēki, kas šajā krīzē pa daļiņām vien šķīst ārā… Vai arī dzeja un māksla var palīdzēt savākties?
– Jā, un tagad tam ir ideāli apstākļi. Es dažreiz domāju, ko tagad dara cilvēki, kam mājās nav grāmatu (mūsu saruna notika laikā, kad grāmatu veikaliem bija aizliegts darboties. – A. B.). Protams, ir seriāli, bet ar to nepietiek. Es pati nesen noskatījos Andreja Smirnova seriālu “Velni” pēc Dostojevska romāna. Manuprāt, tas ir lielisks. Aktieris, kas atveido vienu no galvenajiem velniem, jautāts, no kurienes rodas ļaunums, atbild – cilvēkā, kurš nav gatavs mīlestībai vai šo spēju ir pazaudējis, neizbēgami ienāk ļaunums. Man liekas, ka ļoti daudzos cilvēkos nav šīs spējas, mūsu superegoisms un superindividuālisms to ir izstūmis ārā, bet vieta jau nepaliek tukša. Tāpēc tik daudz naida pret jebkādu citādību un atšķirīgiem viedokļiem. Visi runā par toleranci, bet, tiklīdz mēģini apšaubīt kāda viedokli, tolerance izput. Atkal jānonāk pie tā, kas jau ne reizi vien ir aprakstīts literatūrā, ja cilvēkam piemīt spēja uzmosties mīlestībai, tad viņš no spēles ar ļaunumu izstājas. Reizēm samaksājot ļoti dārgi.
– Esat rakstījusi: “Mēs esam nākuši caur saules vārtiem/ un atnesuši daļiņu no viņas”. Jūsu pašas ģimenes pieredze ir traģiska, bet jūsu lirika, citējot kritiķi Viesturu Vecgrāvi, – tik silta un morāli tīra. Vai jums pašai ir kādi iedvesmas avoti pasaules un latviešu literatūrā?
– Man ir tik daudz iedvesmas avotu, ka uztraucos, vai pietiks laika pieskarties visiem un kaut ko no tiem paņemt. Tagad daudz laika pavadu internetā un nesen jūtūbā “nomedīju” Sergeja Ļivņeva filmu “Van Gogi”. Smags, bet ļoti vajadzīgs darbs, tas tevi burtiski uzar, ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem pasakot tik daudz. Cilvēki mēdz teikt – es to neskatīšos, jo nevēlos sevi satraukt, bet, ja nesatraucam, nespējam sevi atmodināt. Reizēm ir jāpaaugstina asinsspiediens, un, ja vajag, jādzer arī sirdsdrapes! Pēc šādām filmām ir sajūta – it kā nepelnīti būtu saņemta vērtīga dāvana.
– Vai dzeja, mūzika, māksla, jūsuprāt, var būt miera un harmonijas avots?
– Jā, protams – jo, kas ir laba mūzika? – tā ir skaņās izteikta lūgšana. Tāpat arī laba dzeja. Dzeja vispār ir esence, nereti tās radītājam kā cilvēkam var būt gara ēna. Nav gudri teikt: viņš nav labs cilvēks, tāpēc es viņu neklausīšos un nelasīšu. Ar to mums, katram, kas baudām kultūru, ir jātiek galā, jo citādi kultūru nemaz nevar iepazīt.
– Jau kopš atmodas laikiem daudz runā par kultūras cilvēku misiju. Kāda, jūsuprāt, tā ir šodien, kad no cilvēka paša principā daudz nekas nav atkarīgs un daudziem ir atņemts pēdējais iztikas avots?
– Katram vispirms vajadzētu izlīgt pašam ar sevi. Par misijas jēdzienu jau kādu laiku ne viens vien ņirgājas, sakot, ka māksliniekam nekādai misijas apziņai nav jābūt, viņam esot tikai jārada. Kam rokā ir ielikta ota vai rakstāmais, tas ir saņēmis lielu dāvanu, un viņa misija ir apliecināt dzīvību un dzīvi. Tomēr ir cilvēki, kas savu talantu iznieko, rada destruktīvus darbus un ar to pat lepojas. Iespējams, tas arī ir jautājums par mīlestību un tās trūkumu.
– Šajā dzejas kopā jūs iedvesmojoši rakstāt: “Tu tikai neiedomājies, ka esi kas mazāks, / Tikai neiedomājies, / bet airējies cauri, / un, kad iznirsi saulē, / būsi tauriņš.” Vai jums padomā ir jauns krājums?
– Ir uzrakstīta un izdevniecībā iesniegta grāmata, kas tapa no februāra līdz jūlijam – mani kovidceļojuma pieraksti. Tad jau fonā bija jūtams kovids, un es tam laikam ceļoju cauri. Grāmata sauksies “Vēl viena diena”. Viena diena – tas ir ļoti daudz, diemžēl mēs ne vienmēr to novērtējam.
Var būt, ka atkal nāks dzejoļi. Varbūt. Daži jau ir atnākuši.
Anda Līce: “Esmu laimīga un pateicīga par to, ka man ir tas, ko sauc par garīgo vertikāli – pat nevaru iedomāties, kā var šodien dzīvot, domāt par nākotni, ja tādas nav.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Andas Līces jaunākās dzejas kopu
Vasaras ceļos
Putekļi, putekļi…
Tu tikai neiedomājies,
ka esi kas vairāk.
Putekļu viļņos pazūd
tauriņš ar spārniem
kā dzelteniem airiem.
Tu tikai neiedomājies,
ka esi kas mazāks,
Tikai neiedomājies,
bet airējies cauri,
un, kad iznirsi saulē,
būsi tauriņš.
X X X
Ar basām pēdām,
kā Sezārija Evora dziedot…
Bet te ir tik maz saules,
un pilns šķembu un lausku.
Kā te, no skatuves dēļiem,
modināt tos, kas guļ pēļos,
ja atbalsis neatskan?
Viz pilnmēness auskars,
uz ziemājiem sarma viz.
Te nevar ar basām pēdām,
ar basu sirdi – gan.
X X X
Man brūni sārta māla krūzīte klēpī,
un es domāju, kur zemes auglība slēpjas.
Ar saviem augumiem vingriem
jau tūkstošiem gadu
šo planētu zaļoksni vīri mēslo.
Cik arumi sārti pēc katra kara,
kā sakuplo labības lauki,
kāds varens pieaugums mežiem!
Zeme nešķiro asinis,
savējās līst vai svešās.
Kad māla pika podnieka rokās
brīnišķā traukā pārtop,
es skatos uz krūzīti brūni sārto –
uz tās sāniem raksti kā rētas,
un kāda balss man saka:
“Zemei ir visas asinis svētas…”
Velkam
Velkam dzīvīti savu tā,
it kā jau būtu pērnie.
Bet kādām sievām
joprojām dzimst bērni,
kā ragavas pa vasaras ceļu
kādas mātes velk viņus vienas
kādas sievietes savus vīriešus
velk laukā no purva, kas viņos,
un, ja nenogrimst pašas,
reizēm kādus arī izvelk.
Kādi tikai velk laiku,
gaidot uz labākiem laikiem,
kādi tos labākos tuvāk velk,
kādi – atpakaļ, kādi – uz priekšu,
bet kādi tikai murmina:
Welcome, welcome…
X X X
Kā upe, kas tuvojas ietekai savai,
es kļūstu pavisam rāma
un lēzeno krastu skavās
plūstu gandrīz nemanāmi.
“Vai tu atceries, kā mēs toreiz…,
kādus mēs līkumus metām?”
Straume izliekas nedzirdam
un atbild man aizvien retāk.
Zaļganie dziļumi klusē,
un vairs nav kam atmiņas dāļāt.
Arī es topu klusa,
kad vējš pēkšņi man sejā iesviež
jūras sveicienu sāļo.
X X X
Zeme tevi negaidīs,
negaidīs nezāles, krūmi,
uguns aizlocīsies,
nepaliks ne pelna, ne dūma.
Pat pēdējo sniegpārslu saiets
negaida nākamo ziemu,
vienīgi tu nezin ko gaidi
un brīnies, ka viss
tik neticami ātri paiet.
X X X
Ir tikai Visums,
jūras zaļi rudzi,
un es – pa vidu
savā mazajā laiviņā
pēc lielā loma iros.
Tas nekas, ka jau vēls,
un laiva – vien balta lapa.
Kāds dzejnieks reiz teica:
“Dēļ viena laba vārda
man it nekā nav žēl.”
X X X
Cik brīnumains šis ceļa līkums
kustībā tik gudri lēnā,
ar liegām līnijām un ēnām,
vēl nebijušā klusām šalkām,
ar lapu priekškaru tik smalku,
ka neredz cauri, tikai nojauš
to pasauli, ko dvēs’le noauž.
Tik brīnumains šis ceļa līkums,
ka roka uzdrīkst, kas tai tīkams.
X X X
Atcērtu saknes
katru dienu pa vienai,
lai vieglāk no atmiņas izraut
izaicinošās tulpes,
ceriņu vēsās vāles,
sarmu uz miķelīšiem
un cauri sniegam zāli.
Daru visu, lai vieglāk
un citiem mazāk rūpju.
Reizēm iesāpas sirds,
reizēm tirpst rokas –
tā notiek, kad uz tām
kaut kas tik ilgi ir šūpots.
X X X
Par pērli vēl agri runāt.
Bet arī šis smilšu graudiņš
apaugs ar perlamutra kārtu.
Pirms tam vēl tik daudz kas nāks
sirdī un deniņos dunēt.
Bet nebēdā, arī šis graudiņš
jau savu gliemeni gaida.
Pacieties kādu brīdi
un neaizbaidi.
X X X
Cik lēni atziņas nāk
un cik gausi tām pretī – mēs!
Re, pirmā apustule –
Marija Magdalēna
beidzot nāk arī pie latvjiem,
bet šie projām griež vaigu,
dusmojas un met krustus:
“Ko te visādas staigā?”
Šai rudenī
Gājputnu klaigas,
krītošu lapu švīksti,
atsedzas zaru kailums –
ir līks tur un līks – te.
Velk miglas plīvuru neziņa liela,
roka no pieres to slauka,
jo sirds ir brīvajā kritienā
un viena pati uz lauka.
Gājputni aizvien tālāk un augstāk,
sirds aizvien tuvāk un zemāk,
līdz iekrīt Dieva plaukstā.
X X X
De facto un de iure
tikpat tālu stāv viens no otra,
kā īstenība no iedomu tēliem,
kā daudzi tēvi no saviem dēliem.
Ja gribi kādam būt blakus,
ir jāpārpeld pārpratumu jūra.
Bet negribas mērcēt kājas,
un tēvi stāv krastā un klaigā,
ka viņiem neļauj un liedz.
Pienāk kaijas un jautā: “Kas?”
Jūra nopūšas: “Pasakas…”
