Ar gara spēku armijas zābakos 1
Palūkojoties uz programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” darbiem kopumā – gan jau pabeigtajiem, gan turpmākajos mēnešos gaidāmajiem –, ir diezgan viegli saskatīt, kādēļ katrs no tiem iekļauts programmā. Lielākoties šīs filmas pievēršas līdz šim mūsu kino neiztirzātiem vēsturiskiem notikumiem, laikmetiem vai personām, ekranizē dažu populāru literāru darbu un “aizlāpa” līdzīgus caurumus mūsu kino (un ne tikai kino) vēsturē. Režisores Kristīnes Želves filmas “Mērijas ceļojums” (studija “Vivat!”, producente Elvita Ruka) centrā ir Latvijas kultūras vēstures personība, kuras vārds ir labi zināms un cildināts muzeju vidē, bet plašākai publikai līdz šim ir bijis mazzināms.
Jaunava – tautas gara mantu sargātāja
Tā ir Mērija Grīnberga – muzejniece, kura Otrā pasaules kara pēdējos gados pāri visai Eiropai pavadīja vilcienu ar vācu armijas izvestajiem Latvijas muzeju krājumiem, galu galā atvedot šos vairāk nekā 50 000 priekšmetu atpakaļ uz Latviju. Starp gleznām, notīm, grāmatām, visdažādākajiem etnogrāfiskajiem priekšmetiem arī vienu no mūsu kultūras materiālajiem simboliem – Pirmo Dziesmu svētku karogu. “Mērijas ceļojums” ir dokumentāls dramatizējums, kas balstīts uz ierobežotu faktu materiālu, un kā galveno avotu vismaz filmas ietvarā prezentē Mērijas mātes rakstīto dienasgrāmatu, kas tapusi Latvijā: kara gados, gaidot Mēriju atgriežamies, pēc tā – fiksējot padomju okupācijas nestās pārmaiņas, abu sadzīvi un Mērijas likteni jaunajā politiskajā režīmā. Lai gan Mērija nav rakstījusi personiska rakstura atmiņas par sūrajā ceļojumā pieredzēto, netiek slēpts, ka pēc atgriešanās par to bijusi spiesta rakstīt neskaitāmus paskaidrojumus, tādēļ jādomā, ka tā bijusi autores izvēle (Kristīne Želve ir gan filmas režisore, gan scenārija autore), nevis informācijas trūkums, kas diktējis šādu pieeju. Personiskā dienasgrāmata ir specifiska rakstura avots (kur nu vēl mātes dienasgrāmata, kas rakstīta, domājot par meitu), kas, saprotams, iespaido filmas noskaņu. Tādējādi “Mērijas ceļojums” ir ne tik daudz informatīvs stāstījums par 20. gadsimta pirmās puses sievieti ar neparastu raksturu un netipisku dzīves pieredzi, kā poētisks un mitoloģizēts vēstījums par jaunavu – tautas gara mantu sargātāju. Tādu Mēriju redzam arī filmas publicitātes attēlos ar fantastisko Pērkones kroni galvā un balto sagšu ap pleciem.
Vizuāli “Mērijas ceļojums” harmonizē ar saturisko vēstījumu un noskaņu. Filmas pirmajos kadros operatora Andreja Rudzāta kamera slīd pār pelēku betona virsmu, kas izrādās atjaunotā Nacionālā mākslas muzeja krājuma glabātavas gaiteņa siena; te skatītājam tiek stādītas priekšā trīs gleznas – Jāzepa Grosvalda, Konrāda Ubāna un Aleksandras Beļcovas –, kurās Mērija Grīnberga portretēta dažādos vecumos. Gleznas ir laika tilti, kas savieno pagātni ar tagadni un Mērijas likteni ar Latvijas kultūru. Turpmākajos kadros, vēl pirms Mērijas stāsts sācis pa īstam risināties, mītiski mistiskā noskaņa tiek nostiprināta – muzeji atklājas vareni kā tempļi, kamerai elpu aizgrābjoši slīdot augšup pa plašām kāpnēm, fiksējot domās iegrimušus mākslas darbu vērotājus, muzejniecei saudzīgi no pauspapīra iztinot Mērijas Grīnbergas valkātos armijas zābakus, kas tagad paši kļuvuši par muzejisku vērtību. Smalks skaņu režisora Aleksandra Vaicahovska darbs, kas vērtīgi kontrastē ar brīžam sapņaino vizualitāti, – klusinātā vilciena klaboņa, kas nemierīgi un neatlaidīgi ieskanas ausīs, liek domāt ne tikai par psiholoģisko, bet arī fizisko pieredzi, pavadot vilcienos pusotru gadu, te izkraujot, te iekraujot kastes – neērtība, sals, sāpes, izsalkums –, un to iespaidu uz labklājībā dzīvojušu jaunu sievieti no turīgas ģimenes. Filmā prasmīgi saausti arhīva kadri un inscenējumi, plūstoši slīdot starp laikmetiem – te ieslīdam Mērijas mātes atmiņu “dzīvajās bildēs”, te vagonu klaboņa vai kaimiņu bļaustīgās balsis mūs atmet kara vai padomju realitātē kopā ar Mēriju un Mērijas māti (lomās – Daiga Kažociņa un Marina Janaus).
Tradīcijas, kas jāturpina?
Ar saturisko un vizuālo poētiskumu “Mērijas ceļojums” organiski iekļaujas latviešu dokumentālā kino tradīcijā, kas nepārsteidz, jo režisore Kristīne Želve savulaik studējusi Latvijas Kultūras akadēmijas pirmajā režisoru kursā pie dvēseliskā dokumentālā kino klasiķa Anša Epnera. Želve zināma arī kā TV raidījuma “100 grami kultūras” kādreizējā vadītāja. Tomēr zināmā mērā “Mērijas ceļojums” turpina arī kādu citu Latvijas kultūras tradīciju – pagātnes apjūsmošanu, ko arī diktē izvēlētais avots – Mērijas mātes dienasgrāmatas, pašas tā nosauktie “pieraksti pirms beigām”. Aizvainojuma sajūta par to, ka Grosvaldu dzimtas dzīvoklis pārvērsts par “komunālo kolhozu”, ka Parīzē pirktā cepure nu ir izsmiekla objekts tirgussievām, kauns par dzīvošanu uz parāda, ir vairāk vai mazāk saprotamas emocijas. Taču savā būtībā Mērijas mātes stāsts ir un paliek Latvijas elites stāsts. Kā dzīvoja tie, kam nebija gleznu, ko nepieciešamības gadījumā pārdot? Jāatzīst, ka mātes skatījums tiek nosacīti kontrastēts ar Mērijas klusējošo samierināšanos mūža otrajā pusē, jo viņai pieredzētais iemācījis priecāties par vienkāršu pamošanos dzīvai. Māte un meita – divi dažādi Latvijas laikmetu spoguļi.
Un tomēr Latvijas vēstures stāsts bieži ir bijis un turpina būt koncentrēts uz dažādu elites un mažoritāro grupu pieredzi. Latvijas vēsturnieki pamazām sāk stāstīt plašāku un daudzveidīgāku mūsu vēsturi (piemēram, Inetas Lipšas pētījumi par dažādām marginalizētajām grupām), bet kultūrā joprojām valda zināms “personības kults”. Nepamet sajūta, ka stāstam par Mēriju Grīnbergu bija jābūt pastāstītam jau sen, un tagad gribētos dzirdēt pārējo astoņpadsmit muzeja un arhīva darbinieku stāstus, kas pavadīja muzeju krājumus kopā ar viņu. Taču tad tas jau vairs nebūtu “Mērijas ceļojums”.
“Mērijas ceļojums”, dokumentālā filma, 2018* Režisore Kristīne Želve, operators inscenētājs Andrejs Rudzāts, māksliniece Ieva Stūre, komponists Juris Vaivods, skaņu režisors Aleksandrs Vaicahovskis, producente Elvita Ruka, studija “Vivat!”.* Galvenajās lomās Daiga Kažociņa, Marīna Janaus.
* Seansi: k/t “Splendid Palace” un kinoteātros visā Latvijā.
