Dace Terzena: Ar gaišu prātu – pa visu perimetru! 2
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kādu vakaru kultūras ziņās izdzirdēju jaunumu, ka mūsdienu kultūras centra “Kultkom” apgādā klajā nācis fotogrāfa Dominika Gedzjuna fotoalbums “Dominiks Gedzjuns. 1956–1961”. Burtu savienojums “D. Gedzjuna foto” stingri aizķēries kādā prāta atvilktnē – kā bieži un pastāvīgi redzēts paraksts pie padomjlaika avīžu bildēm. Izrādās, ka Dominiks tolaik daudz braukājis pa Latviju, fiksējis mūsu zemi, kāda nu tā padomju okupācijas apogejā bija, un pēc viņa fotokadriem veidotas atklātnītes, kas nu kļuvušas par laikmeta liecību.
Nodomāju, ka ļoti labprāt šo albumu iegādātos – lai redzētu, kaut arī oficiālās atklātnēs iemūžinātu, to pasauli, kurā man bija lemts ienākt. Taču ne tādēļ vien. Tas labi papildinātu arī manas pārdomas par tematu “padomju mantojums” – apzīmējumu, ko lietojam pat pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un kuru, šķiet, aizvien kā smagu nastu stiepjam kamiešos.
Visbiežāk padomju mantojumu piesaucam, ja gribam norādīt, ka tik daudzos no mums attieksmē pret lietām, notikumiem, rīcībā un reakcijā ir dzīvs vecais nejēdzīgais “homo sovjeticus” – ar visu tā bezatbildību, nespēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, vēlmi kārtējoreiz kaut kā izšmaukt, kaut ko darīt tikai burta, ne jēgas vārdā, ar bailēm no iniciatīvas un formālu attieksmi pret pienākumiem u. tml. Un vai nav tā, ka, cenšoties darīt pa jaunam un jaunā vārdā, ik pa laikam atduramies, ka atkal sanāk pa vecam vai pat vēl trakāk, it kā padomija sen nebūtu izgaisusi kā ļauns murgs…
Šādi prātoju, piemēram, sekojot līdzi Aizkraukles novada domes deputāta Gunta Libeka uzjundītajai diskusijai, vai Skrīveros beidzot nevajadzētu ielas un skolas nosaukumu atbrīvot no rakstnieka Andreja Upīša vārda. Tiesa kas tiesa – kā sabiedrisks un politisks darbinieks Upītis nu nekādi “neierakstās” mūsdienu Latvijas vērtību sistēmā.
Un tur es Libeka kungam piekrītu – tas nebūtu nekas Upīti kā rakstnieku zaimojošs, ja Skrīveros ielu un skolu sauktu citādi. Bet pēc pārcentības un formālisma padomju garā gan sāktu ost, ja Skrīveros izdomātu novākt vēl padomju laikā uzstādītās norādes par romāna “Zaļā zeme” darbības vietām un varoņiem. Skrīveri ir un paliks ne tikai Upīša, bet mūsu visu zaļā zeme.
Manuprāt, tāpat pēc padomiska bailīguma un ideoloģiskas pārcentības izskatās mūsdienu izglītotāju lēmums romānu “Zaļā zeme” iebāzt tikai kaut kādā specializētā, padziļinātā skolu literatūras kursā. Kāpēc par šo izcilo darbu, vienlaikus pilnā spektrā atklājot arī Upīša personas neglaimojošās puses, nevarētu mācīt literatūras pamatprogrammā? No kā mēs baidāmies?
Domāju, to, cik stipra un pašapzinīga nācija esam, apliecina mūsu prasme vai neprasme pilnā mērā, bez pārspīlējumiem un noklusējumiem “apsaimniekot” savu pagātni – lai cik pretrunīga tā būtu. Latvija, piemēram, joprojām ir pilna ar padomju laika mantojumu arī publiskajā vidē, ne tikai mentāli un grāmatplauktos – pa visu valsti izsēti kolhozu un sovhozu laikos būvētie bieži vien lielummānijas iezīmētie kultūras nami, daudzus no tiem visprātīgāk tiešām būtu nojaukt. Taču daudzus noteikti ir jāsaglabā.
Izskatās, ka saprāta gaisma lijusi arī pār Druvienu, kur izdevies nosargāt padomjlaikos būvēto kultūras namu, kuru īpašu dara izcilais saturs – Ralfa un Brigitas Jansonu gleznotās sienu freskas un Helgas Melbārdes-Krisbergas keramika. Panno “Druvienas dziesma” piešķirts pat valsts nozīmes kustamā pieminekļa statuss.
Nu, laikam tā – būt brīviem nozīmē būt saimniekiem. Ar redzīgu skatu un gaišu prātu – pa visu perimetru.
