Atjauno unikālus sakrālos mākslas darbus 23
Elvita Ruka, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā ir daudzveidīgs un mākslinieciski augstvērtīgs baznīcu mākslas jeb sakrālais mantojums, kas cauri gadsimtiem vēsta par uzticību kristietības idejām un radīšanas iedvesmu.
Vēlme ticēt ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, un mūsu ģeopolitiskā situācija Latviju ir padarījusi par kristīgu zemi – vismaz tā liecina simtiem arhitektūras un mākslas pieminekļu, kas izdzīvojuši cauri karojošā ateisma laikiem. Lai saglābtu tajos atrodamās mākslas vērtības, Nākotnes atbalsta fonds jau vairāk nekā desmit gadus sniedz palīdzīgu roku – finansējumu – dažādu konfesiju dievnamiem visos Latvijas novados. Šā gada konkursa akcents bija mākslas pieminekļi, kas katram dievnamam dod tā īpašo stilistiku, noskaņojumu, garīgo gaisotni. Fonda atbalsts līdz 3000 eiro bija paredzēts kustamu mākslas priekšmetu restaurācijai. Pieteikšanos nedaudz sarežģīja tas, ka objektam bija jābūt iekļautam valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā vai šāds pieteikums jāsagatavo. Tiem astoņiem objektiem, kas atbalstu saņēmuši, šis nosacījums nav bijis šķērslis. Mēs, sabiedrība, turpmāk varēsim novērtēt vairākus atdzimušus sakrālās mākslas darbus.
Ko cels saulītē
Sēlijā tas būs luterāņu dievnams Lašos, kur tiks restaurēta baznīcas altārglezna “Kristus pie krusta”. Daugavpilī, Grīvas Svētās Jaunavas Marijas katoļu baznīcā tiks atjaunota svētbilde. Vienā no skaistākajiem Latgales dievnamiem, Viļakas katoļu baznīcā, atdzims centrālās ieejas durvis. Rīgā fonda atbalsts tiks Svētās Trijādības pareizticīgo katedrālei, kurā notiks ikonas restaurācija. Savukārt Svētā Mihaila svētbildi restaurēs Jēkabpils Svētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīcā. Vidzemē, Drustu luterāņu baznīcā, atbalsts tiks ērģeļu restaurācijai. Kurzemi pārstāvēs Ģipkas luterāņu baznīca, kurā notiks metāla kapu vannas atjaunošana. Vecticībnieku mantojums tiks glābts Moskvinas draudzē Latgalē, kur atbalsts tiks praktiskākam darbam – koka logu restaurācijai.
Vēstures un restaurācijas detektīvs
Nezinātājam vārds “restaurācija” šķiet daudz vienkāršāks, nekā ir patiesībā. Realitātē bieži vien pat pieredzējušiem profesionāļiem, pirms uzsākt praktisko darbu, vispirms jākļūst par pētniekiem. Jo īpaši tas attiecas uz tādiem mākslas vai baznīcas iekārtu priekšmetiem, kas mainījuši savu atrašanās vietu.
Šāds jaunatklāts piemineklis ir Jēkabpils Svētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīcā pirms pāris gadiem atrastais “Svētais Mihails” – gleznojums uz dēļiem, kas uzreiz piesaistīja ar savu neierasto glezniecisko risinājumu. Šī baznīca, savulaik celta kā uniātu dievnams, vairākkārt piedzīvojusi dažādas kolīzijas (ugunsgrēki, konfesiju maiņa, draudžu apvienošana, zudumi kara laikā u. c.), tāpēc ēkā nesen atrasto gleznojumu un ikonu izcelsme nav līdz galam skaidra. “Svētais Mihails” ir pirmais, kas sāks ceļu uz atdzimšanu. Par darba uzsākšanu stāsta gleznotāja un restauratore Ineta Freidenfelde.
“Šis gleznojums Latvijas mērogā ir rets, pat unikāls artefakts – tādu ir daudz Eiropā, bet ne pie mums. Tajā var redzēt Austrumeiropas ietekmi, kas raksturīga Polijai, Ukrainai, Baltkrievijai u. c. Visticamāk, šā gleznojuma izcelsme saistīta ar šā dievnama uniātu laika pagātni, ar pārejas posmu uz pareizticību. Uniāti plašajā klosterī un dievnamā kalpoja no 1787. līdz 1839. gadam, kad tika likvidēti politiskā līmenī – šajā gadā Krievijas imperators Nikolajs I paraksta pavēli par Uniātu baznīcas pievienošanu Krievijas Pareizticīgajai baznīcai. Līdz ar politiku mainās baznīcas interjers. Par konkrēto darbu jāmeklē ziņas arhīvos. Jā – tas var būt īsts vēstures detektīvs! Šobrīd domāju, ka tas varētu būt 19. gadsimta pirmās puses gleznojums. Funkcionāli tās ir ikonostasa diakona durvis, kas atrodas kreisajā pusē, tomēr gleznojuma izpildījums īsti neatbilst pareizticīgo kanoniskajai tradīcijai. Pirmkārt, dēļu savienojums neatbilst tam, kā ierasts ikonām, bet drīzāk kā parastām durvīm. Otrkārt, Mihailam uz vairoga ir redzama tā dēvētā “Fortūnas acs”, ko bieži savā mākslā izmantoja uniāti un katoļi, bet kas nav sastopama pie pareizticīgajiem. Skaidrs, ka tā ir daļa no ikonostasa, gleznots ir uz dēļiem, bet vēl nevar pateikt – ar eļļas vai temperas krāsām. Tam būtu nepieciešama izpēte. Grunts kārta ir ļoti plāna, trūkst arī auduma slāņa, kas ikonās nodrošina slāņu stabilitāti un neļauj rasties plaisām. Šajā gleznojumā tās šobrīd ir lielākā problēma. Vietām vērojams lakas atslāņojums. Man šis darbs profesionāli ir ļoti interesants. Ne tikai praktiski, bet arī stratēģiski. Uzskatu, ka Latvijā ir daudz sakrālās mākslas vērtību, kas nav pietiekami apzinātas un publiskotas. Tām būtu jādzīvo sava liturģiskā dzīve vai jābūt skatāmām publikai. Tas nav iespējams, ja nav veikta konservācija. Arī šim darbam krāsas slānis nav stabils, tas ir jānostiprina. Veicu šo darbu arī no pilsoniskā viedokļa – tas ir jāizdara, lai šim artefaktam nodrošinātu ilgmūžīgumu. Par Nākotnes atbalsta fonda līdzekļiem tiks veikta izpēte un konservācijas pirmais posms – krāsu slāņa nostiprināšana. Kur šim priekšmetam turpmāk būtu jābūt? Visloģiskāk būtu, ja restaurētie sakrālie priekšmeti atgrieztos liturģiskajā dzīvē. Ar šo tas nav iespējams, jo tā ir tikai detaļa. Turklāt tādu te ir vairākas. Domāju, ka iecere par sakrālā mantojuma centra izveidi šeit vai citviet ir ļoti atbalstāma. Tad priekšmeti, kas vairs nav iesaistīti liturģiskā darbībā, varētu kļūt par muzejisku vērtību, būtu apskatāmi sabiedrībai. “Svētais Mihails” kopā ar citiem šeit atrastajiem artefaktiem varētu veidot pārskatāmu, vēsturiski un mākslinieciski augstvērtīgu ekspozīciju.”
Šāda perspektīva ir ļoti svarīga, jo Latvijā nav nedz Reliģiju muzeja, nedz Sakrālā mantojuma centra, kas sabiedrībai dotu priekšstatu par mūsu valstī esošajām baznīcu mākslas vērtībām – šajā kontekstā Nākotnes atbalsta fonda iniciatīva sakrālā mantojuma atbalstam ir īpaši nozīmīga.
