– Kas jaunajā struktūrfondu periodā sāksies pilnīgi no jauna? 0
– Ja raugāmies uz deklarētām lietām, tad jauna paradigma. Ka Latvijai jākļūst gudrākai. Ja mērām reālo finansiālo atbalstu, neredzu taustāmas izmaiņas. Struktūrfondu programmas ir tās pašas. Nākamajā periodā būs vēl sliktāk, jo lielāku uzsvaru paredzēts likt uz “mīksto komponentu” – personāla apmācību, jaunu produktu izstrādi. Jo “cietais”, kas saistīts ar ražošanas iekārtu iegādi un infrastruktūras izbūvi, atstāts novārtā. Aptaujājot lielāko uzņēmumu vadītājus, visus interesē ražošanas modernizācija, nevis jaunu produktu izstrāde.
Jauno produktu radīšanas bums man atgādina loterijas biļetes pirkšanu – mēs jau desmit gadus ieguldām naudu dažādos eksperimentos un ceram, ka mums būs jauns ja ne “Skype”, tad vismaz “Mildronāts”… Summas, ko no ES fondiem ieguldām jaunos produktos, nedrīkst būt nesamērīgi lielākas par valsts atbalstu infrastruktūras izveidē. Daļēji tā ir ES politika – nepieļaut, lai rūpnīcas Vācijā tiktu slēgtas un uzbūvētas Latvijā. Arī ES donorvalstis vēlas redzēt Latviju pilnveidojam produktus, nevis būvējot ražotnes. Taču mūsu lielākā savtīgā interese tomēr ir radīt darba vietas. Ir naivi domāt, ka ar jauna produkta izveidi nodarbināsim tūkstošus. Vāciešiem ir prieks, ka, teiksim, “Latvijas finieris” nebūvē konkurējošu rūpnīcu.
Turklāt “mīkstais komponents” ir grūti kontrolējams – valsts samaksā nevis par reāli ražotu produktu, bet par dokumentu kaudzēm, kas var būt par ES naudu izpirktas vecas disertācijas šķietami jaunai ražošanai. Kad aizstāvu ražošanu, man pārmet, ka es domāju primitīvi. Jāapzinās, ka ES struktūrfondu galvenais koncentrētais atbalsts jaunajā periodā tiktu šauri segmentētai uzņēmēju grupai, kas iekšzemes kopproduktā neienes pat 0,1%. Turklāt nav noteikts, ka ideju komercializācijai jānotiek Latvijā – tas nozīmē, ka, izstrādājot jaunu, teiksim, farmācijas produktu, tas jāpārdod starptautiskā konkursā. Teorētiski ir iespējams, ka ieguldām deviņus miljonus eiro tā izstrādei, lai par vienu miljonu pārdotu patentu, ko nopirktu vācieši. Tad jau mums gudrāk par to naudu pašiem iet šopingā uz Igaunijas kompetenču centriem un par miljonu nopirkt patentu, ko ražot “Grindeksā”, nevis pašiem izstrādāt jaunus produktus.
– Augsim gudri?
– Jā, Latvijai ir jākļūst gudrākai, bet vai var noturēt izglītotus cilvēkus, ja nepiedāvājam infrastruktūru kur strādāt? Mēs riskējam kļūt par augstāk kvalificēta darbaspēka donorvalsti, ja ieguldīsim naudu zināšanās, kuras komercializēs attīstītākas valstis par mums. Nedrīkst pieļaut jaunradītās vērtības pārdošanu ārzemēs! Ja valsts ieguldījusi naudu, lai attīstītu Latvijas ekonomiku, tad tam tai jākalpo. Zinātnei ir jābūt ciešā laulībā ar Latvijas uzņēmējdarbību. Igaunijā kompetenču centri ir reālas uzņēmēju čupošanās un tīklošanās vieta. Latvijā kompetenču centru nav, tie ir virtuāli – drīzāk gan tas samaksas mehānisms jaunu produktu izstrādei.
Latvijas mugurkauls ir ražošana. Daudz lielāks efekts par reklāmu un mārketingu ir tam eksporta atbalstam, kas ir vērsts uz Latvijas ražotāju spēju saražot konkurētspējīgu produkciju.
