Foto – Timurs Subhankulovs

– Var viegli izmērīt piesaistītās investīcijas, arī ES struktūrfondu apgūšanu var izmērīt, kaut sarežģītāk mērīt to devumu valsts tautsaimniecībai. Eksporta veicināšana jāmēra smalkāk, nekā Centrālā statistikas pārvalde skaita eksportētās preces naudas izteik­smē. Jo, piemēram, treknajos gados varēja nedarīt neko un panākumu augļus piedēvēt sev. Savukārt krīzes gados piesaistījām investīcijas, kuras tika ieguldītas rūpnīcu būvē ar vairākiem tūkstošiem darba vietu, bet kopējais investīciju kritums liktu domāt, ka slikti darījām savu darbu. Arī tagad būtībā cīnāmies par eksporta nesamazināšanos.

Rīkojot nacionālos stendus un tirdzniecības misijas, LIAA veic savedēja jeb durvju atvērēja funkciju. Kad arī mums pirms četriem gadiem samazināja naudu, mēs meklējām iespējas savu ārvalstu pārstāvju darbu daļēji apmaksāt no ES struktūrfondiem. Atradām. Sākumā bijām neapmierināti ar birokrātisko slogu, bet vēlāk izrādījās, ka tas nav tik liels, bet dod iespēju redzēt pārstāvja patieso veikumu. Vairs nevarēja uzrādīt 15 vizītkartes, kas savāktas kādā pieņemšanā, un paziņot: es ar šiem uzņēmumiem strādāju. Tagad konkrēti tiek strādāts ar uzņēmumu – organizētas tikšanās, sniegtas konsultācijas. Un uzņēmums apliecina saņemto pakalpojumu. Tas ir sava veida virtuāls rēķins, kuru uzņēmējs apstiprina, bet apmaksā Eiropas Savienība. Ir bijuši gadījumi, kad uzņēmējs atsakās parakstīties. Mēs nevaram radīt iespaidu, ka atbal­stām uzņēmumus – katrai palīdzībai pretī ir uzņēmuma nosaukums, stundu skaits un sniegtais pakalpojums. Tāpēc varu apgalvot, ka krīzes laikā, veiksmīgi piesaistot investīcijas, tika būvētas rūpnīcas.

– Šis ir otrais eksporta izrāviens. Ar tādu pašu argumentu, ka “vienīgi eksports var mūs glābt!”. 


– Sauklis nav nepareizs. Tas bija iepriekšējā ekonomikas ministra sauklis. Būtībā pareizs. Ministra Arta Kampara laikā tika nosauktas septiņas prioritārās nozares. Uzņēmēji izdarīja secinājumu, ka viss, ko Latvijā var saražot, ir prioritārs. Vienīgā industrija, kas tur neiekļuva, bija tekstilrūpniecība, tāpēc to nodēvēja par ” tekstilrūpniecības diskriminācijas sarak­stu”. Sekoja ministra Daniela Pavļuta diametrāli pretējā nostāja, ka prioritātēm nav nozīmes un ka vajag mērīt pievienoto vērtību. Grūti nepiekrist. ES struktūrfondus dalīt pēc atbil­stības nozarei, nevis pēc ieguldījumu atdeves, manuprāt, ir nelietderīgi.